Baidījās no represijām 24
Daļa no “kulaku” saimniecībā palikušā īpašuma tika izpārdota, lai segtu nodokļu parādus, bet lopi un lauksaimniecības inventārs atdots kolhoziem. Var droši apgalvot, ka “kulaku” ģimeņu deportācija tika iecerēta un veikta tieši kolektivizācijas pasteidzināšanas dēļ. Baiļu un neziņas gaisotnē, baidoties no jaunām represijām, zemnieki burtiski sabēga kolhozos. Jau līdz 1949. gada 5. aprīlim 284 Latvijas pagastos visi zemnieki bija iestājušies kolhozos. Pavisam laikā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā bija noorganizēti 1740 jauni kolhozi, t.i., vidēji 145 kolhozi dienā!
Kolektivizācijas forsēšana turpinājās arī nākamajos mēnešos. 1949. gada maija beigās Latvijā bija nodibināti 3879 kolhozi, kuri apvienoja 170 334 zemnieku saimniecības, t.i., vairāk nekā 80% no kopskaita. 1949. gada 1. novembrī Latvijā vēl bija 34 807 individuālās zemnieku saimniecības, bet 1950. gada beigās ārpus kolhoziem palika tikai 9300 (3,5%) individuālo saimniecību. 1951. gada nogalē kolhozos bija apvienoti 229 000 jeb 98,4% zemnieku saimniecību. Līdz ar to Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija faktiski bija pabeigta.
Liela daļa no tiem kolhoziem, kurus šajā laikā nodibināja, ilgu laiku palika tikai mehāniskas, administratīvas apvienības. Tieši ar šo kolektivizāciju aizsākās zemnieku atsvešināšanās no zemes. Zemnieks-kolhoznieks bija atsvešināts no zemes, no saražotā sadales, tādēļ no zemes saimnieka pārvērtās par darba un komandu izpildītāju. Kolektivizācijas forsēšana, pastāvot drūmai alternatīvai – vai nu iestāšanās kolhozā, vai arī izputināšana un izsūtīšana uz Sibīriju – radīja zemniekos dziļu pesimismu un vienaldzību, kas īpaši izpaudās pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados.
