Kulaki un nacionālisti 24
Tikmēr visaptverošās kolektivizācijas brīdis arvien tuvojās. 1949. gada janvārī sanākušais LKP kongress secināja, ka esot radītas visas iespējas republikas lauksaimniecības sociālistiskās pārveidošanas procesa paātrināšanai. Tas deva stimulu kolektivizācijas gaitu paātrināt vēl vairāk. Divu mēnešu laikā, t.i., no LKP kongresa līdz 25. martam, tika noorganizēti 570 kolhozi. Gan skaitliski, gan procentuāli tas bija visai maz. Latviešu zemnieku pamatmasa nevēlējās pamest savu tradicionālo saimniekošanu un saiet kolhozos. Un nebija nekādu cerību, ka zemnieki savu nostāju tuvākajā laikā mainīs. Varasvīri uzskatīja, ka lielākais šķērslis sekmīgai kolektivizācijas īstenošanai esot “kulaku” pretdarbība kolhozu organizēšanai.
1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, kurā PSRS Valsts drošības ministrijai uzdeva 1949. gada marta otrajā pusē no Baltijas republikām uz Sibīrijas apgabaliem “mūža nometinājumā” izsūtīt vairāk nekā 29 000 ģimeņu. Šai deportācijai tika pakļautas divas lielas iedzīvotāju grupas: zemnieki, kurus varas iestādes bija nodēvējušas par “kulakiem”, un “nacionālisti”, kuriem kāds ģimenes loceklis bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupācijas varu, par piederību pie nacionālās pretestības grupas vai arī tās atbalstīšanu pēckara periodā.
Izsūtāmo ģimeņu sarakstus LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki sastādīja 1949. gada februārī un marta sākumā. Izsūtāmo “kulaku” ģimeņu sarakstus pēc tam apstiprināja apriņķu izpildu komitejas. 1949. gada 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”, ko parakstīja Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Ministru padomes lietu pārvaldnieks Ivans Bastins. 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Kā “kulaki” tika izsūtītas 9115 ģimenes jeb 29 030 cilvēki, bet kā “nacionālisti” – 4133 ģimenes jeb 13 095 cilvēki.