Melnais saraksts 24
Kolektivizācijas procesa paātrināšanai plaši izmantoja gan nodokļu un nodevu politiku, gan arī “kulaku” slāņa sagraušanu. 1947. gada augustā Latvijas valdība saņēma PSRS Ministru padomes prasību noteikt īpašas “kulaku” saimniecību pazīmes un sastādīt šo saimniecību sarakstus. Piemēram, par “kulakiem” tika pasludināti zemnieki, kas savās saimniecībās izmantoja algotu vai sezonas darbaspēku. Iekļaušana sarakstos notika ne tikai pēc ekonomiskām, bet arī pēc politiskām pazīmēm, piemēram, par režīma ienaidniekiem pasludināja “vācu okupantu aktīvos palīgus”. 1947. gada rudenī pagastu izpildu komitejas melnajos sarakstos bija ierakstījušas 10 432 kādreiz turīgākās zemnieku saimniecības.
“Kulaku” sarakstu veidošana bija viena no drūmākajām staļinisma izpausmēm, ar ko okupācijas režīms vērsās pret centīgāko un prasmīgāko latviešu zemniecības daļu. 1947. gadā lauksaimniecības nodokli “kulaku” saimniecībām noteica divas reizes augstāku nekā pārējām zemnieku saimniecībām. 1948. gadā nodokli paaugstināja visām saimniecībām, bet pieaugums “kulakiem” bija īpaši liels. Ņemot vērā 1947. gada naudas reformu un cenu pazeminājumu lauksaimniecības produktiem, lauksaimniecības nodoklis “kulakiem” bija piecas reizes lielāks nekā iepriekšējā gadā. Par nodokļu parādiem “kulaku” saimniecībām tika atņemti 4444 zirgi, 6280 govis, 10 581 sīklops, kā arī lauksaimniecības inventārs. Līdz 1949. gada sākumam vairāk nekā 5000 “kulaku” saimniecību tika atņemti visi ražošanas līdzekļi, kas bija nepieciešami lauksaimnieciskajai ražošanai.
Šajā laikā kolhozos visaktīvāk stājās tā sauktie vidējie zemnieki, bet visilgāk vilcinājās tās saimniecības, kuras bija apliktas ar mazākiem nodokļiem un sagādes normām vai no tām bija pilnībā atbrīvotas. Cenšoties izvairīties no pārmērīgajiem nodokļiem, daudzi turīgākie zemnieki uzskatīja par labāku iestāties kolhozā, cerot, ka tas viņus paglābs no ieskaitīšanas “kulaku” kategorijā un vēlāk – no izsūtīšanas. Tā kā “kulaku” saimniecību saraksti vēl ne visur bija sastādīti, kolhozos bija iestājušās arī daudzas turīgo zemnieku saimniecības. Vēlāk LKP CK pieprasīja, lai viņi no kolhoziem tiktu padzīti. 1948. gadā no kolhoziem izslēdza 200 “kulakus” un politisku iemeslu dēļ pārvēlēja 50 kolhozu priekšsēdētājus. Daudzviet pagastu vadītāji un vietējie kolhoznieki neatbalstīja šādu kolhozu tīrīšanu. Piemēram, Ventspils apriņķa kolhoza “Progress” kolhoznieki neatbalstīja ieteikto lēmumu par atsevišķu ģimeņu izslēgšanu no kolhoza, motivējot savu rīcību ar to, ka “viņi ir labi cilvēki, kuri nekā slikta tautai un padomju varai nav izdarījuši”. Līdzīgi rīkojās Viļānu apriņķa Atašienes pagasta kolhoza “Uzvara” kolhoznieki un vairāku citu kolektīvo saimniecību biedri.
