Zemnieki pretojas 24
Jau 1947. gada 16. maijā LKP CK birojs pieņēma lēmumu par paraugkolhozu nodibināšanu, bija paredzēts 1947. gadā izveidot 25 – 30 lauksaimniecības arteļus. Par tām individuālo zemnieku saimniecībām, kuras vēl nebija izteikušas vēlēšanos apvienoties kolhozā, lēmumā bija norādīts: “Palikušās trūcīgo un vidējo zemnieku viensētas, kuras nav iestājušās kolhozos un kuras iespiežas kolhozu masīvos, neaiztikt, bet izvērst darbu tā, lai arī tās vēlāk iestātos kolhozos un viņu zemi varētu iekļaut kolhozu zemes kopējā masīvā.” 1947. gada 25. maijā CK pieņēma lēmumu “Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, kurā bija ieteikts balstīties uz šādiem norādījumiem:
a) jāvadās pēc tā, ka kolhozu celtniecībā nav jāizrāda nekāda steiga, nav jāaizraujas ar plašiem plāniem, kolhozi jādibina uz pilnīgas brīvprātības pamatiem;
b) kolhozos jāiesaista pirmām kārtām trūcīgie zemnieki;
c) kolhozi jādibina uz modernas lauksaimniecības mašīnu tehnikas bāzes, organizējot tos pie labi apgādātām mašīnu un traktoru stacijām;
d) organizējamiem kolhoziem jābūt priekšzīmīgām paraugsaimniecībām, kas spēj praksē parādīt kolektīvās saimniecības priekšrocības un izdevīgumu, un tā propagandēt kolektivizācijas ideju zemnieku masās.
Zemnieku vēlēšanās stāties kolhozos tomēr bija visai niecīga. 1948. gada pavasarī 189 kolhozos bija iestājušās 4035 zemnieku saimniecības – tikai nepilni 2% no kopējā saimniecību skaita. Līdz 1949. gada janvārim bija kolektivizētas 23 000 zemnieku saimniecības jeb 12% no kopējā skaita.
Kolektivizācijas paātrināšanai arvien plašāk tika izmantoti draudi un dažādas vardarbīgas metodes. Piemēram, Aizputes apriņķa Dunalkas pagasta zemnieks E. Filistovičs sūdzībā Lauksaimniecības ministrijai rakstīja: “Pagasta izpildu komitejas loceklis man uzdeva iestāties kolhozā, piedraudot, ka pretējā gadījumā man tikšot atņemta zeme.” Madonas apriņķa Kraukļu pagasta partorgs uz zemnieku jautājumu par stāšanos kolhozā atbildēja: “Ja jūs paši tagad labprātīgi neiestāsieties kolhozā, nākamajā gadā mēs jūs piespiedīsim ar varu.”
Par to, ar kādām vardarbīgām metodēm vietējie varas vīri centās sadzīt zemniekus kolhozos, liecina kāda Sičova 1948. gada sākumā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Georgijam Maļenkovam nosūtītais ziņojums: “Pa visu Latviju tagad pilnā sparā iet kolektivizācija, pie tam ar visām tām pašām kļūdām, kādas tika pieļautas, veicot kolektivizāciju vecajās republikās. Tā ir steiga, lai tikai ātrāk izpildītu kolektivizācijas plānu. Baltijas republikas ļoti mazā laikā ir kļuvušas par padomju republikām. Un, lūk, tiklīdz zemnieki padzirdēja, ka notiek kolektivizācija, tā sāka izkaut un pārdot lopus. Vietējā vara acīmredzot grib izpildīt kolektivizācijas plānu un spiež uz visu, gribi vai negribi, iet kolhozā. Baltijas republikās līdz ar to pieaug neapmierinātība ar padomju varu. Latvieši bariem iet uz mežu bandās. Un tagad vispār ir bīstami parādīties laukos. Lai organizētu kolhozus, sūta cilvēkus bez pieredzes, kuri neprot latviešu valodu, bet latvieši ar krieviem vienkārši negrib runāt un sit šos pilnvarotos.”
