Kolhozs kā bubulis 24
Arī pirmajos pēckara gados jautājums par kolhozu dibināšanu Latvijā oficiāli izvirzīts netika. Tomēr atsevišķi kompartijas funkcionāri un padomju darbinieki runāja par kolhozu dibināšanas nepieciešamību. 1946. gada novembrī notikušajā LKP CK plēnumā žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” redaktors Jānis Bumbiers pavēstīja: “Kolhozus vajag “uztiept”, pašplūsmā tie nenoorganizēsies. Kolhozus vajag “uztiept” no augšas. Tas, protams, nenozīmē, ka kolhozus vajag “uztiept” ar varu. Vajag savienot ļeņinisko brīvprātības principu ar kolhozu “uztiepšanas” principu.” Bumbiers uzstāja: “Es lūdzu lēmumā ierakstīt par kolhozu organizēšanu, par šā darba izvēršanu. Mums nav neviena dokumenta, kurš mobilizētu masas ap šo lietu.”
Pirmo pēckara kolektīvo saimniecību “Nākotne” 1946. gada novembrī nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagasta zemnieki. 1947. gada sākumā Daugavpils apriņķa Višķu pagastā tika izveidots kolhozs “Dzirkstele”, Valkas apriņķa Smiltenes pagastā kolhozs “Uzvara” un Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagastā kolhozs “Sēlija”. Tomēr kolhozu iekārta latviešu zemnieku vidū bija pilnīgi sveša un nesaprotama. Daudzi no viņiem bija dzirdējuši par to postu, ko vecāko PSRS republiku zemniekiem agrākajos gados bija atnesusi piespiedu kolektivizācija. Kara laikā un pēc tam Latvijā iebrauca kolhoznieki no Krievijas, un viņu izteikumi par kolhoziem bija ļoti kritiski un neglaimojoši. To gadu laikraksta “Padomju Jaunatne” korespondents, vēlāk pazīstamais rakstnieks Ēvalds Vilks par kolhoziem rakstīja: “Beidzoties Tēvijas karam, lielais zemnieku vairums patiesībā itin nekā nezināja par kolhoziem, lai gan par tiem bija dzirdējuši katru dienu. Viena iztēlē kolhozs bija kaut kāda komūnija, kur visi guļ zem vienas segas un ēd no viena liela katla, otra iztēlē kolhozs bija kaut kas līdzīgs muižai, kur vagari dzen cilvēkus verga darbā.”
