Kā latviešus sadzina kolhozā 24
Uz gadu desmitiem mainījās Latvijas lauku ainava
Tieši pirms 70 gadiem, 1947. gada maijā, Latvijā tika uzsākta lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņa, kas tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo “kulaku” sarakstos. Mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu.
Sākumā, uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, kolhozu veidošana vēl nebija paredzēta steidzamāko “sociālistisko pārveidojumu” vidū. Lai gan Padomju Savienībā visi zemnieki jau pirms kādiem 10 gadiem bija sadzīti kolhozos, savas valdīšanas sākumā okupācijas režīma varasvīri nemitīgi apgalvoja, ka nekāda lauksaimniecības kolektivizācija Latvijā nav gaidāma. Jaunās valdības zemkopības ministrs Jānis Vanags 1940. gada 6. jūlija radiorunā paziņoja: “Komunistiskā partija ir deklarējusi, ka netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs. Nebūs arī nekāda zemnieku piespiedu kolektivizācija.” Savukārt Latvijas kompartijas (LKP) Centrālkomitejas (CK) otrais sekretārs Žanis Spure izteicās šādi: “Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un arī nedomās. Kolhozi mums neder. Vispirms valdībai jāpalīdz tikt pie zemes tiem, kuriem tās vēl nav, bet kuri vēlas to paši arī apstrādāt. Nekādas citas pārmaiņas laukos nav paredzētas, un, ja tādas vajadzēs, tad par tām lems pašas tautas ievēlētie pārstāvji Saeimā. Par kolhozu ierīkošanu varēs domāt tad, kad tauta būs pāraugusi jaunā garā un pati to vēlēsies.” 1940. – 1941. gadā šāda politika arī tika ievērota. 1941. gada jūnijā Latvijā bija nodibināti tikai trīs nelieli kolhozi un dažas kolhozu dibināšanas iniciatoru grupas.
