Kā Latgalē atjauno seno latgaļu koka pilis? 10
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Aleksandrs Lubāns jau labu laiku visā Latvijā pazīstams kā seno latgaļu koka pils rekonstrukcijas darbu vadītājs. Šo darbu veicot kopā ar domubiedriem, kuri apvienojušies biedrībā Kroma kolna bruoliste. Viņi pēta un jauniešiem stāsta visādas senās gudrības, rīko pārgājienus un pilskalnu sakopšanas talkas.
Ikdienā Aleksandrs strādā Valsts meža dienestā par Austrumlatgales virsmežziņa vietnieku, papildus uzņēmies arī pienākumus Zemessardzē. Savā piecdesmit gadu jubilejā aizceļojis uz Āfrikas augstāko virsotni un arī Latvijā nesmādē iziet garus maršrutus – pa mežu, gar jūru vai Latvijas–Baltkrievijas robežu.
Visapkārt mežs un pilskalni
Aleksandrs jau kopš bērnības iemīlējis mežu. Tieši šeit viņš smeļas spēku un enerģiju savām dzīves gaitām un darbiem.Īpaši patīkami esot ieiet vecākā mežā un sajust tā elpu. Aleksandrs ir par prātīgu saimniekošanu un daudzveidības saglabāšanu. Ne velti melnais stārķis ligzdu vij 150 gadu.
Talkā ņemot jaunākās tehnoloģijas, aizvien var atrast līdz tam vēl nekur neviena nefiksētus pilskalnus. Aleksandrs pats ir uzgājis četrus. Viņš labprāt šajā jautājumā sadarbojas un konsultējas ar arheologu Juri Urtānu. Pērn kopā ar viņu apbraukājuši vairākas vietas Latgalē, kur bijušas senvietu pazīmes – kādā vietā patiešām arī apstiprinājies, ka tas ir jauns pilskalns, tiesa gan, jau pa daļai norakts.
Arī intensīvā lauksaimniecība gadu no gada kļūst tikai modernāka – visu nolīdzina. Savulaik padomju gados ar buldozeru nostumti daudzi akmeņi un koki, arī senču svētvietas, diemžēl pat senkapi. Par tiem mums joprojām maz kas zināms. Pat ja ir informācija, ka kaut kur bijuši, bet jau gadiem arts un ecēts, tagad vairs nekādu aizliegumu neuzliksi un, visdrīzāk, ir par vēlu tur kaut ko pētīt. Saktiņas vien pa retam ārā izgriežas.
Aleksandrs sākumā interesējies tikai par pilskalniem, bet tad, meitas rosināts, sācis pētīt arī pats savu dzimtu. 1835. gads pagaidām ir vecākais, kas radurakstos uziets. Lubāna uzvārds noteikti vēl no senākiem laikiem zināms. Pamatā Lubāni no četrām vietām nākuši – no Ludzas, Baltinavas, Kristapiņiem un Nautrēniem. No Lubāna ezera gan neesot neviena.
Dzimta kopumā gana daudz cietusi – gan no tuberkulozes, gan Staļina represijām. Pietiek gan romantisku, gan arī sāpīgu stāstu: Apolonijs aprecējās, viņu izsūtīja, sieva ar bērniem viena palika, tomēr sagaidīja atpakaļ – pēc 25 gadiem Sibīrijā. Atgriezās un pēc gada nomira.
Aleksandrs piedalījies visos Latvijas valsts neatkarības atgūšanas procesos – Baltijas ceļā, barikādēs, bijis Tautas frontē. Viņš kā mežsargs, apskatot Latvijas ģerboni, vispirms ierauga ozola lapas. Ozolu visi ciena – tas ir spēks un enerģija. Tajāpašā laikā ilgāk par 15 minūtēm pie tāda liela veca koka arī nevajadzētu stāvēt. Sākumā tas dod spēku, pēc tam sāk ņemt nost. Nav jau tā, ka tev slikti paliek – vienkārši tu sāc trīties un sazin kādu vainu meklēt, koka mizu plūkāt. Pietiek – ej tālāk!
Un nevajag ieciklēties tikai uz ozoliem. Citam tā ir pie mājas augoša lapegle, priede vai bērzs. Aleksandram visi koki mīļi, taču ozols ir karalis.
Latgalē ir vairākas iespaidīgas veco ozolu audzes saglabājušās. Te gan jārēķinās, ka koks, līdzīgi kā cilvēks, augdams kopā ar citiem, no vienas puses, ir stiprāks, jo visapkārt atbalsts, bet reizē arī ievainojamāks – ja tiks klāt kāda nelaime, tad visiem – slimība, kukainis, sēne, vīruss, ugunsgrēks, plūdi vai vējš. Tādā barā auguši koki ir vairāk izstīdzējuši.
Ja cilvēks viens pats uz salas dzīvo, tad pat pie gripas netiks. Tā arī ozols, ja viens aug, tad tam mazāk citu sugas brāļu problēmu. Tā teikt – abos gadījumos ir savi plusi un mīnusi.
Vēl deviņdesmitajos gados Aleksandram radās ideja izveidot jaunu skaistu ozolu audzi nākotnei. Pusotra hektāra platībāsastādīja ozolus – kopā aptuveni 2000 gabalu. Par to avīzē pastāstīja Anna Rancāne, līdz trīs seno latvisko vērtību meklētāji Ēriks Hānbergs, Aivars Berķis un Imants Ziedonis atbrauca pie Aleksandra.
Pastāstījis visu par sevi, par savu sētu, par pilskalnu pētīšanu, kas Latgalē vien ir pāri simtam, par senajām koka pilīm. Prasījuši, lai ko vairāk parāda. Tobrīd vēl neko daudz parādīt nevarējis. Taču šis jautājums dzimdināja spītu un Aleksandrs turpināja pētīt vēl cītīgāk.
Sapirka visādas grāmatas – nu jau vesela bibliotēka. Līdz viņa īpašumā noplūda sešarpus hektāri meža. Sācis domāt, ko ar tiem baļķiem darīt? Kalkulatorā parēķināja. Skaista summa. Varētu ar sievu uz kādu tropu valsti aizbraukt, atpūsties ar vērienu. Taču Aleksandrs izlēma celt senās latgaļu koka pils kopiju.
Sava pils un katram savs cirvis
Aleksandrs smej, ka pils būvniecību sācis pats sava prāta vājuma dēļ. Tādu vienu pili autentiski atjaunot praktiski nav iespējams – ziņas ir pārāk sadrumstalotas: kaut kas atrodams par kuršiem, kaut kas par latgaļiem. Par pamatu ņēmis viena Krustpils puses pilskalna aprakstu.
Pamazām idejai pieslējās arī citi vēstures entuziasti – tā tapa biedrība Kroma kolna bruoliste. Kopā meklējuši, domājuši, darījuši, arī citiem stāstījuši – ciemos braucis gana daudz skolēnu, arī tūristu.
Aleksandrs par savu galveno misiju izvirzījis tieši informēšanas un izglītošanas darbu, lai ļaudīm, it īpaši bērniem, būtu vismaz priekšstats par to, kas mums bijis: vēsture, pilskalni, pilis, arī svētvietas.
Sākumā Aleksandrs pa Kroma kalnu staigājis džinsos un gumijas zābakos, līdz sapratis, ka te iederas kāds tautiskāks apģērbs. Ludzas amatnieki nākuši talkā, un tagad Aleksandram jau trešais arheoloģiskais tērps. Tā pamazām viss attīstās – apģērbs, ēkas, dažādi priekšmeti.
Jāskatās, lai pie 7. gadsimta tērpa klāt nepieliec 13. gadsimta rotas – jāmēģina ietrāpīt vismaz 100 gadu intervālā. Jāsaprot, ka pilnīgu autentiku nav iespējams uzturēt, kaut vai tāpēc, ka nekur nedabūsi 12. gadsimta aitas vilnu. Tērpu rekonstrukcija motiek atbilstoši izrakumos atrastajam. Bet tās ir tā laika goda drēbes – uzvalki un svētku kurpes. Tādās jau neviens nestrādāja. Tur arī visādi labumi salikti līdzi – rotas, cirvis.
No karavīru kapulaukiem var secināt, ka tādu spožu dzelžu, kādos šodien entuziasti satērpušies, bijis ļoti maz. Tas ir tāpat kā mūsdienās – cik daudziem ir lidmašīna vai jahta? Pārsvarā tiem karavīriem klāt nav bijis ne bruņu, ne ķiveres, ne zobena, pat par vairogiem ir plašas diskusijas: vai tie maz bijuši? Kuršiem un zemgaļiem tos daudz atraduši, latgaļiem – nav.
Ar cirvi gan toreiz vairāk nekā 95% vīriešu apbedīti. Zvirgzdenē vienam karavīram kapulaukā atrasti divi cirvji – tātad puisis cīnījies uzreiz ar diviem!
Veselai tautu grupai iedots cirvja nosaukums. Tatāru-mongoļu valodā cirvis esot baltai, tātad – tie, kas ar cirvi. Lietuvieši, latgaļi, zemgaļi. Ja mūsdienās veikalā redz kādu veci ilgi stāvam pie cirvju stenda un pētām, var zināt, ka tas ir mūsējais. Varbūt to instrumentu nemaz nenopirks, taču ģenētiski viņam tas jau iekšā sēž.
Aleksandrs regulāri pasūta seno cirvju kopijas izrakumos atrastajiem, kas izceļas ar ko īpašu. Tie ir dažādu formu un veidu. Madalānu pilskalnā atrasti divi rusiči – tiem ir cita cirvju forma. Skandināviem ir cita, tie vairāk izdekorēti. Vieniem platāks, citiem šaurāks asmens. Daudz dažādu modifikāciju. Tāds tā laika Iphone.
Ja par tiem tikai stāsta, klausītājam grūti uztvert atšķirības, tāpēc Aleksandrs taisa paraugus un rāda. Arī puikām tika dots mazs septiņuscentimetrus liels cirvītis – caur to viņi iemantoja savu pašapziņu. Tad jau vari uz mežu aiziet un izdzīvot. Dabūt siltumu, ēdienu.
Arī mūsdienās katram vīrietim tomēr patīk kaut vai malku paskaldīt. Aleksandram puiši uzdāvinājuši īpašu šaurasmeņa cirvi, kāds lietots no 6. līdz 10. gadsimtam un pēc tam vēl turpinājis būt kā varas simbols, tikai tā rokturis ticis aizvien vairāk dekorēts.
Aleksandram tas noteikti piestāv, jo ilgus gadus bijis biedrības vadītājs un nereti saukts par virsaiti. Pats gan viņš šo vārdu izsaka ar bijību. Ja Jersikas karalis Visvaldis hronikās minēts kā rex, tad Aleksandrs smej, ka viņš tikai tāds reksītis. Vienmēr vienam ir jābūt, kurš uzņemas atbildību.
Tajā pašā laikā Aleksandrs tagad godīgi atzīst, ka nezina, kā tālāk būs ar biedrību. Pandēmijas laiks aktīvistu rindas ir paplucinājis, arī viņš pats šobrīd vairāk iesaistījies Zemessardzes pienākumu pildīšanā, un darba tur pietiek.
Robežas
Pirms piecdesmit gadu jubilejas Aleksandram gribējies pārbaudīt savu spēju robežas. Uzdāvinājis sev ceļojumu uz Āfriku un uzkāpis kontinenta augstākajā kalnā. Arī tepat Latvijā nogājis garo gājienu gar jūru no Kolkas līdz Dubultiem un bijisviens no ātrākajiem!
Pirms gada 23. augustā pievienojies jauniešu rīkotajam gājienam gar Baltkrievijas robežu – par godu Baltijas ceļa atcerei un demokrātisko procesu atbalstam kaimiņvalstī. Lai gan gājiens sadalīts īsākos posmos, Aleksandrs nogājis pārliecinoši lielāko ceļa daļu – kopā aptuveni 70 kilometru līdz Piedrujai, kur abas valstis šķir tikai pārdesmit metru platā Daugava.
Aleksandrs emocionāli arī TV kameru priekšā stāstīja, ka viņš vienkārši nevarējis citādi. Tai pusē robežai ir daudz draugu un paziņu, par kuru tālāko likteni māc bažas.
Tagad jau kā robežsardzes pārstāvis Aleksandrs brauc ar kolēģiem palīgā robežsargiem, lai novērstu nelegālo imigrantu plūsmu, kas jau oficiāli novērtēta kā hibrīdkara izpausme. Robežsargi katru gadu palīdz Aglonas svētku norisē, tagad ik dienas seši vīri nodrošina kārtību vakcinācijas centrā Rēzeknē. Kopumā Zemessardze aizvien aicina pievienoties jaunus patriotus.
Arī kā virsmežziņa vietniekam darba pietiek. Šovasar bija daudz mežu ugunsgrēku un problēmas raisa arī parādījies cūku mēris. Tas viss iet kompleksā ar ikdienas pienākumu veikšanu.
Sarunā Aleksandrs atgādina, cik svarīgi ir katram cilvēkam atrast dzīvē īsto vietu, apjaust savu kultūrtelpu, kurā dzīvot un nenodarīt sliktu ne citiem cilvēkiem, ne dabai, ne videi. Atrast līdzsvaru ar mežu, zemi, ar citiem ļaudīm, ar Dievu un Dabu.
Zeme taču mūs pabaros, sasildīs un apģērbs. Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā pret to izturēsimies? Piegružosim, piemēslosim ar plastmasu, pieķēzīsim upes un mežus vai saudzēsim? Vai nedomāsim par putniem, zvēriem, vabolēm un kukaiņiem? Ikvienam ir jāsaprot, ka mums apkārt ir plaša, saudzējama pasaule. Tikai vienā kalnā, vienā nocietinājumā visu mūžu nenodzīvosim.
