Cilvēki alkst asiņu. Saruna ar Gustavu Terzenu 0
Cilvēks orķestris. Cilvēks iedvesma. Sabiedrības dvēsele. Vīrs un vārds. Vīrs un tēvs. Īsāk sakot, Gustavs Terzens.
Janvāra nogalē sāksies jauns raidījumu cikls “Literatūre”. Kas šajā tūrē tāds, lai, piemēram, es, kas televīziju neskatos, pēkšņi sagribētu mainīt savu ieradumu?
Tā ir grāmata televīzijā. Tu taču zini sajūtu, kāda pārņem, kad ir nopirkta grāmata, kad tu to atver, izšķirsti… Kopš drukājamās mašīnas izgudrošanas, kopš pirmo reizi kāds teksts tika iespiests un pavairots, ir tā sajūta, ka tūlīt ar tevi notiks kaut kas labs un īpašs, kāds noslēpums atklāsies. Un tad es iedomājos: kāpēc šī sajūta nevarētu būt televīzijā? Un kāpēc tā nevarētu būt pieejama visiem?
Un tad vēl ir otra puse – rakstnieks. Kā teica mūsu režisors Uģis Olte – viņam vienmēr bija šķitis, ka rakstnieki ir tādi kā pusdievi, kas mitinās citā sfērā, staigā putekļu mēteļos ar augstu uzcirstu apkakli, vienmēr skatās tālumā. Ar reālo dzīvi viņiem nav nekāda sakara. Par ko mēs ar viņiem runāsim? Vai viņus vispār varēs nofilmēt?
Taču izrādījās, ka rakstnieki ir īsti cilvēki! Īsti cilvēki ar kolosālu dāvanu.
Tolstojs un Dostojevskis – kā viņi varēja zināt visas tās lietas, ko mēs tagad, samaksājot piecdesmit eiro, mēģinām pie psihoterapeita atšķetināt?
Kā Mauriņa to zināja? Kā Repše to zina? Tas ir tik interesanti!
Par to ir mūsu “Literatūre”. Ir mūsdienu dižgars un ir pagātnes dižgars, viņi ir gājuši katrs pa savām takām, bet tu ņem un savij viņus kopā. Un to nofilmē. Un tad ieliec savā grāmatplauktā, kam pa vidu, iespējams, stāv televizors. Taču pret televizoru mēs neizturamies kā pret mājas altāri, kas ņirbina un darbojas diennakts režīmā, mūsu komandas attieksme pret televizoru nav orveliska. Tas ir tikai informācijas kanāls. Raidījumu varēs redzēt arī internetā.
Kur, visticamāk, arī es to noskatīšos – sev ērtā laikā. Paņemšu to kā grāmatu no nelasītās literatūras plaukta, kad jutīšu nepieciešamību.
Tieši tā! Tāpēc šis raidījumu cikls man atgādina – kā teiktu Umberto Eko – antibibliotēku. Umberto Eko bija tāls no sabiedrības intelektuālajām un snobiskajām izdarībām. Viņš teica, ka ir divu veidu viesi. Vieni, ieraugot viņa bibliotēku (viņam bija lielākā privātā bibliotēka pasaulē), iesaukušies: o, kāda tev bibliotēka! Un tu to visu esi izlasījis? Ar šiem Eko nekādās sarunās neesot ielaidies. Otri jautājuši: cik no tā visa tu esi paguvis izlasīt? Ar tiem Eko sācis runāt. Arī par to, kāpēc nelasīto grāmatu daļa ir ne vien lielāka, bet arī vērtīgāka par izlasīto daļu.
Zini, pirms trim gadiem es beidzot uzprojektēju pats savu grāmatplauktu. Tā nav tikai grāmatu noliktava. Grāmatplaukta projektēšana ir…
… ļoti intīms process?
Absolūti intīms! Tagad grāmatplaukts ir lielās istabas centrs – līdzās ulmaņlaika krāsnij un iepretī erkeram. Tur tāda intensīva mijiedarbība notiek. Grāmatplaukts ir ieņēmis savu vietu, milzīgi lielu, un ar to manī lasīšanas slūžas ir parautas vaļā. Un tad pēkšņi es iedomājos: pag, vai man ir tā grāmata? Pag, vai es esmu to izlasījis? Jāzvana mammai vai draugam, vai fāterim: atceries, es tev pagājušajos Ziemsvētkos uzdāvināju grāmatu, vai vari man to aizdot?
Grāmata – tas ir maģisks brīdis, svētbrīdis. Mirklis ar sevi.
Kad es lasu, nestāvi starp mani un manu grāmatu! Kā sunim – nestāvi starp mani un manu ēdienu!
Man ir vajadzīgs laiks, lai ielasītos. Tās ir aptuveni simt lappuses, pirmais kampiens. Un tad jau aiziet. Pēc tam, ja gadās lielāku darbu izlasīt, ir vajadzīga vismaz nedēļa, kamēr tas viss akumulējas. Nevaru uzreiz nākamajā dienā vērt citu vaļā, neprotu lasīt rūpnieciski.
Kā tu gatavojies “Literatūrei”?
Divas grāmatas nedēļā – viens mūsdienu rakstnieks un kāds no klasiķiem. Jāsavij kopā, jāatrod saskares punkti un tad vēl jāņem vērā režisora prasības. Lai to spētu, nedrīkst lasīt pa diagonāli. Tiesa, es nekad neesmu varējis lasīt pa diagonāli – ja ko nesaprotu, atgriežos, pārlasu, kamēr pavedieni saliekas kopā. Tas prasa laiku. Bet kā jebkuru muskuli, arī mentālo lasītprasmes muskuli var uztrenēt. Sākumā bija pilnīgs izmisums, taču, kad dzīpars sāk ritināties, aiziet baigi labi. Visa vasara, karstākā vasara Latvijas vēsturē, pagāja lasīšanas zīmē. Kolosāli.
Kad un kā tu satikies ar “Zelta zivtiņas” seju Martu un Vides filmu studiju?
Viss sākās ar “Vides faktiem”, bija savulaik tāds raidījums. Tur es sastapos ar pilnīgi citu pieeju televīzijas raidījumu veidošanai. Iedomājies, es mācos Sociālo zinātņu fakultātē, komunikācijas nodaļā, kas kādreiz tika saukta par Žurnālistikas fakultāti. Žurnālistika tur beidzās pirmā kursa pirmajā semestrī, pēc tam sākās svešvārdi, kas, protams, arī bija interesanti. Man vispār patīk mācīties. Un tad man piedāvāja – tā bija mana pirmā sastapšanās ar Uģi Olti – veidot sižetu “Vides faktiem”.
Tolaik tas bija novatorisks, pilnīgi svaigs redzējums, jo raidījumu par vidi, par dabu un norisēm tajā taisīja cilvēki ar kino rūdījumu. Tā ir pavisam cita informācijas apstrādes estētika. Tas man patika, ļoti. Man patika tur atrasties, es to pat neuztvēru kā darbu. Līdz šai baltai dienai es to neuztveru kā darbu.
Tā ir satikšanās ar spēcīgiem, radošiem cilvēkiem, ar kuriem tu jūti, kā tavi labākie resursi pamostas un atraisās.
Taču pienāca brīdis, kad sapratām, ka negribam, lai “Vides fakti” pārvēršas par tādu kā vides “De facto”, lai nekļūst par moralizēšanu: redz, kā nešķiro maisiņus, met atkritumus mežā. Gribējām attīstīties. Un tad Ziemeļu Ministru padome piedāvāja sadarbības projektu. Ziemeļnieki bija gatavi dalīties ar uzkrāto pieredzi, tāpēc meklēja kādu, kam šī pieredze būtu interesanta un kas spētu to pārvērst labā stāstā. Es biju mācījies Ziemeļvalstu ģimnāzijā, viss, kas saistīts ar Ziemeļu kultūru, vēsturi, tradīcijām, man ir tuvs un saprotams. Kolīdz uzzināju par šo piedāvājumu, teicu: jā, es gribu to darīt!
Sākumā bija plānots, ka mana partnere būs Dace Zipka, kopā nofilmējāmies izmēģinājuma sērijā. Taču Dace palika stāvoklī un pameta projektu, lai pārceltos augstākā pakāpē. Un tad tika izvēlēta Marta. Sākumā mums ar Martu nu galīgi negāja kopā, berze bija pamatīga. Taču pa vidu bija Uģis, kas mums abiem patika. Un mēs abi patikām viņam. Tad nu Uģis to mūsu attiecību modeli pamazām izveidoja. Antagonismu, kas starp mums valdīja, viņš pārvērta protagonismā.
Šādi radot dramaturģiju.
Tieši tā! Tu vari likt faktu pie fakta, bet, ja nav attiecību, nav arī stāsta. Un Uģis to atrada.
Mēs jau bijām labi ieskrējušies, sezonas piecas bija nostrādātas, kad nolēmām paaicināt kādu no malas, lai paskatās, novērtē. Producente palūdza Pēteri Krilovu, kas tolaik Vides filmu studijā montēja filmu par Gustavu Kluci, novērtēt mūsu raidījumu. Viņš noskatījās un pateica vienu vienīgu teikumu: Marta māk pareizi uz Gustavu paklusēt.
Citi sadziedas, jūs ar Martu esat saceļojušies.
Jā, mēs esam saceļojušies. Nu jau vienpadsmitais gads. Citi laulībā tik ilgi nenodzīvo.
Reiz teici, ka tu ceļo, lai radītu piedzīvojumus, kuros dalīties ar skatītājiem. Un – lai meklētu laimi. Vai esi atradis?
Vai tad galvenais cilvēka uzdevums nav būt laimīgam? Rietumu intelektuāļi, protams, iebildīs: galvenais ir atrast jēgu vai mērķi.
Bet vai tad atrastā jēga un mērķis nedara tevi laimīgu?
Laimes svārsts ir paradoksā. Līdzko tu saproti, ka vari izturēt paradoksu, tajā brīdī noklikšķ.
Vai tavā dzīvē ir bijuši pagrieziena punkti? Tādi mirkļi, kas pārmaina dzīvi.
O, jā! Ilmāram Blumbergam ir skulptūru sērija “Kalpotājs”. Cilvēks ar plaisu. Galvā, krūtīs vai kur citur. Ļoti šis tēls mani uzrunā. Rezonē ar manām sajūtām. Kā Leonards Koens saka: visā ir plaisas. Tas ir, kā gaisma iekļūst.
Ir brīži, kad tu netiec uz priekšu, iestrēgsti. Nevari iecelt sevi nākamajā apziņas pakāpē. Un tad nāk kāds sitiens. No sākuma šķiet, ka tas ir šausmīgi ļauns notikums. Man tā ir bijis, es pat zaudēju svaru, desmit kilogramus, jo tikai pīpēju un dzēru kafiju, neko nevarēju ieēst.
Krītu un domāju, kā tagad tas viss atrisināsies. Un atkal krītu.
Un atkal krītu. Bet tu jau nevari mūžīgi krist. Vienā brīdī tu atduries. Un tas ir labs brīdis. Jo tad zemāk vairs nav kur, tad var tikai uz augšu.
Viens tāds liels pagrieziena punkts… Man varēja nebūt ģimenes. To var saukt par šķiršanos. Par atdalīšanos. Vai sadalīšanos. Un tad pēkšņi es sapratu, ka gribu šīs attiecības saglabāt. Taču tā vienkārši to vairs nevarēja, bija jānotiek nopietnai pārtapšanai. Un tā notika. Ilgi un smagi. Tava vecā patība mirst, bet šausmīgi ārdās, jo negrib to ērto čaulu pamest. Dabūju pa galvu tā riktīgi. Taču tas ir labi, jo tas pārmaina.
Kad tu strādā, tu mainies. Tu nevari mainīties mehāniski. Nevari lasīt Jungu un mainīties. Vai aizbraukt uz Austrumiem pie šamaņa, dzert tējiņas un žūžot omm – no tā nekas nemainīsies. Svarīgi ir noķert brīdi, kad esi gatavs pārmaiņām, un tad pieņemt lēmumu to patiešām darīt. Esmu šādas izdevības saņēmis. Gan triecienus, gan skolotājus. Paldies, ka skolotāji ir bijuši saudzīgi, nav pārvērtuši mani par sekotāju. Jo ir jāstrādā. Ir jābeidz ar sevi nodarboties un jāsāk ar sevi strādāt. To man ir parādījis liels cilvēks, kas vienmēr spēj izturēt paradoksus. Arī patlaban viņu publiski sit, un es redzu, cik meistarīgi viņš iztur. Kāda būs ziņa pēc tam, tas būs pats svarīgākais. Tas ir Juris Rubenis.
Mēs ar Juri esam pavadījuši ļoti daudz stundu kopā gan meditējot, gan runājoties. Juris dod to, ko skolā nemāca.
Ja esi izārdīts, ļoti gribas, lai kāds paņemtu tevi opā. Taču tikai tad, ja nevis paņem opā, bet liek strādāt, tu vari kaut ko jēdzīgu sevī izveidot.
Trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ, bet tas viens ir sacementēts pamatīgi. Tā nav Ošo ezoterika. Ja paskatāmies uz Latvijā visvairāk pirkto grāmatu topiem, šermuļi skrien pār kauliem: Račs, Račko un pašpalīdzības grāmatiņas – kaut kādas briesmas! Kas notiek ar sabiedrību? Publiskajā telpā – izmisums un agresija. Tāpēc arī valdību nevar salikt, ka nav kārtības, nav lielās stingrās rokas.
Es teiktu – nav gudrās sirds. Nav tēva, kas spētu tālredzīgi noteikt robežas un iemācītu tās nosargāt.
Jā, tu pareizi pateici, nav tēva. Tas īstenībā ir ļoti svarīgs jautājums. Varbūt pat vissvarīgākais. Jo cilvēkam gribas kārtību, gribas tās robežas. Pretējā gadījumā viss ir izplūdis, nav atbalsta punkta, un tad pūlis ir gatavs saplosīt, vilkt uz ešafota. Evija Vēbere, apzinātības kursi valsts pārvaldē – tikai pamet tematu, uzreiz tarakāni saskrien no malu malām. Viens grib sapelnīt punktus, cits – celt savu pašapziņu.
Kolektīvais noskaņojums ir briesmīgs. Cilvēki alkst asiņu. Kad savulaik strādāju Latvijas Televīzijā raidījumā “100 g kultūras”, biju šokā no tā, kā cilvēki, kas līdz tam bija šķituši inteliģenti un sakarīgi, pēkšņi var atņirgties grimasē. Paradoksāli. Protams, nevajag uzreiz mesties viņiem ar dakšām virsū, bet padomāt par to ir vērts. Tagad skatos, ar ko kārtējā saplosīšanas fāze beigsies.
Cilvēki jūtas nedroši, tāpēc tāds apjukums un arī agresivitāte. Nenobriedis prāts ir pilns baiļu un aizdomu. Tam pietrūkst iekšēja miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata. Trūkst tevis pieminētā mērķa un jēgas.
Un tad iekšējā sašķeltība projicējas uz āru, rezonē ar ārējo sašķeltību.
Tikai integrētais, iniciētais, kodolīgais cilvēks var izturēt šādu spiedienu.
Pirms gada mani uzaicināja uzstāties ar priekšlasījumu kādā sarunu forumā. Arī par pagrieziena punktiem. Toreiz pie sevis nodomāju: mani lielākie pagrieziena punkti ir attiecību krīze un vēl tas brīdis, kad tevi – vīrieti labākajos gados – pēkšņi atlaiž no darba, pasaka: paldies, tu mums vairs neesi vajadzīgs. Un tad ir divas iespējas. Tu vari vainot pasauli, ārdīties, vīstīt dūrītes un solīt visiem sadot pa muti. Bet tu vari šajā sajūtā izšūpoties, izmērīt tās amplitūdu, saprast, cik tā ir liela. Iztaustīt to.
Iztaustīt un izprast gan sajūtu, gan sevi pašu. Kāds esi tu šajā sajūtā. Un kur tu meklē un atrodi pamatu.
Un tad es nonācu pie atziņas, ka šādā brīdī tu sevi fermentē. Paradoksālā kārtā tu kļūsti labāks.
Sāpes, kas māca augt.
Precīzi! Mēs taču nerunājam par labi izciestu vīnu. Mēs runājam par labi izturētu vīnu. Ja tu spēj izturēt – tā ir lielākā greznība, kas tev dota kā cilvēkam. Izturēt.
Ko tev ir devis tēvs?
O! Ar tēvu ir īpašs stāsts. Agrāk to īsti nesapratu. Līdzīgi kā tad, kad universitātē gāju uz kursiem pie Viktora Freiberga, atbildēju par Tarkovski, dabūju desmit balles, lai gan tolaik nesapratu no Tarkovska ne nieka. Tagad – skatos viņa filmas un izbaudu. Vai arī kā ar Jungu. Kādreiz es lasīju Jungu un nevarēju saprast, kas tā individuācija tāda ir, ko tā izlīdzināšanās ar vecākiem nozīmē.
Līdz man pašam piedzima bērni, vispirms meita, tad dēls. Un es ieraudzīju to attiecību modeli. Belševica esot teikusi, ka ir jāpiecieš bērni, lai tiktu pie mazbērniem. Tagad es redzu tēva prieku, viņa laimi.
Bērnībā es tēvu glorificēju. Manā iztēlē viņa figūra bija lielāka, nekā patiesībā viņš ir.
Bet tagad, kad ar tēvu varam darīt lietas kopā un ar mums ir arī Fricis un Grieta, redzu, cik tēvs ir mīļš un maigs un cik liela ir viņa dvēsele.
Viņš jau arī ir sists un slānīts, taču izturējis, izdzīvojis. Ir tāds zīmējums – tēvs un dēls, abi salikti no ķieģelīšiem. Tēvam trūkst daudzu gabaliņu, viņam pretī stāv dēls, kam trūkst tikai viena gabaliņa, un tēvs sniedz viņam pēdējo, iztrūkstošo, izņemdams to no sevis.
Zinu šo zīmējumu. Tēvs atdod dēlam sevi.
Jā, tēvs atdod. Ar to es nekādā gadījumā negribu pazemināt māti, mammai ir bijis cits spēks, saudzīgs. Bet tēvs vienmēr ir bijis, ja runājam arhetipiski, tieši tāds, kā tajā bildē portretētā dodošā tēva figūra. Radošs cilvēks.
Iedomājies, es nozagu vecmammai naudu, biju piektajā klasē. Tas, kā tēvs atrisināja šo lietu, – par to grāmatu varētu uzrakstīt.
Viņš nesalauza manu vīrišķību, neielika mazu blēdi pie lieliem blēžiem, jo tur mazi blēži kļūst par lieliem blēžiem. Saglabāja puikam pašcieņu, bet iemācīja atbildību gan par rīcību, gan par tās sekām.
Kopš tā laika es katru vasaru esmu strādājis. Parādu atdevu jau tā paša gada rudenī. Ar atvainošanos, ar cēloņu un seku saprašanu. Pamatīgi un līdz galam. To varētu augstskolā mācīt.
Un arī tas, ka tēvs uzcēla māju un iesaistīja dēlu šajā procesā. Arhetips arhetipa galā. Īstenots. Viņš ir riskētājs. Pretēji man, es risku uzņemos tikai tad, ja citādi nevar. Bet tēvs ir gatavs riskēt. Ja vajag, var iedot pa zobiem. Mani viss, kas saistīts ar ģimeni, dara tramīgu. Bet viņš neraustās. Un vēl viņam viss ļoti ātri pielec. Apbrīnojami. Tā ir tāda gudrība mirklī – nevis pirmais, kas iešaujas prātā, bet maksimāls dziļums risinājumā. Cilvēki kādreiz pat jūtas neērti, bet paiet laiks – jā, Arnim bija taisnība.
Protams, tur daudz margrietiņu pa ceļam ir sabradāts ar dubļainiem zābakiem. Bet ko tu padarīsi.
Man ir trīsdesmit septiņi gadi, kad tu jau staigā nevis uz pirkstgaliem, bet liec abas kājas pie zemes, un tev jau ir divi bērni uz pleciem. Bet citreiz tik forši ir ar viņu divatā pasēdēt. Vienkārši laukos iziet ārā, pasēdēt, paskatīties uz ezeru. Viss sastājas kosmosā. Mamma pabāž galvu pa durvīm, ierauga un pazūd. Viss kārtībā, mammai arī miers.
Tēva loma vīrieša iniciācijā – viņš bez kādas īpašas skološanās to zina, nav gājis pie jungistiem vai geštaltistiem mācīties. No dzīves, no gaisa, no situācijas zina. Ir labi sajust to viņa telpu sev blakām. Viņš ir mans resurss. Varbūt tāpēc man ir dota ģimene, bērni. Varbūt tāpēc arī spēks izturēt pārbaudījumus, tos pagrieziena punktus.
Esi bijis kaislīgs motociklists. Kurā brīdī un kāpēc pieliki punktu?
Es ļoti centos būt kaislīgs motociklists, bija man savulaik tā pašiznīcināšanās fāze, ļoti izteikta. Punktu pielika avārija, kājas operācija un tas, ka Grieta pieteicās. Mazām meitenēm vajag lielus tēvus mājās, nevis kapu kopiņu. Es biju diezgan tuvu tam. Man patīk ātrums – ar snovbordu, ar moci – jo trakāk, jo labāk. Un vēl tīri fiziski tā trakošana rezultējās rokmūzikas fāzē, kas bija visilgākā veselības bojāšanā. Rokenrola dzīves stils, es jau to izdzīvoju – uh! Tas bija mans naturālais statuss.
Kādam tā ir ballīte piektdien un sestdien, man – ikdiena. Kā tolaik teicām – gulēšana un paģiras ir nolaidības rezultāts. Ar tādu moto mēs dzīvojām.
Bet pieteicās Grieta, un viss beidzās. Manas dzimtas sievietes pat pusi nezina no tā visa. Ir lietas, kas ne sievai, ne mammai nav jāzina. Fāters nojauš, viņam tas nebūtu jaunums, viņš pēc izelpas zināja, ko cikos es esmu dzēris. Bet tagad – viss. Tas ir aizvērts čapters, kas atstājis labi atpazīstamas rētas, gan ārējas, gan iekšējas. Zini, nedrīkst atstāt neidentificētu brūci, citādi noasiņosi pār cilvēkiem, kas tev nav nodarījuši pāri. Svarīgi ir saprast, kas no kā. Un tad salikt to visu kastītē, bet ne-staipīt to kastīti līdzi, atstāt plauktā.
Ko tev nozīmē ģimene?
Visu! Tas ir mans patiesais statuss. Man nav profesijas, nav stāvokļa sabiedrībā, man ir ģimene.
Uz vizītkartes man rakstīts: pilna laika tēvs un vīrs. Tas nav kaut kas, ar ko es identificējos, tas ir tas, kas es esmu.
Profesijas mainās, pienākumi mainās, radio, televīzijas, visvisādi projekti nāk un iet, bet ģimene paliek. Tu tajā redzi sevi. Tas ir pilnīgs un absolūts centrs un kodols, vieta, kur būt. Vispār. No turienes veidojas viss pārējais. Ja mājās nav labi, uh, tad viss brūk.
Visa tava līdzcietība nāk caur to. Bērni pieaug. Grieta pati jau iet uz skolu, arī puika pats jau kūņojas, sieva grib pabeigt Mūzikas akadēmiju. Iedomājies, viņa divus bērnus ir laidusi pasaulē, viņai arī nāk savas depresijas virsū. Un tu vienā brīdī sāc iekšēji šķendēties, kāpēc tu esi tā iejūdzies darbos, kas teica, ka tev ir jābūt tam mūlim, tam vilcējam. Bet tad tu tā mierīgi pasēdi, padomā un saproti: bet kurš gan cits? Tas ir tik forši – izturēt.
Ja sievai ir sūdīgs periods, tu kopā ar viņu to izdzīvo. Teiksim, nav seksa vai vēl kas. Bože moj, kas tagad notiks, tas narciss tevī ārdās, bet kaut kas cits saka: izturi, pagaidi, pacieties! Arī tad, ja tu nerunā, nestrīdies, bet vienkārši paliec, tā ir līdzcietība. Kad Undīne bija stāvoklī, es kļuvu resnāks. Man tiešām tā bija.
Otra grūtumi, nelaimes, ciešanas – ar laiku tu saproti, ko tas tev dod.
Un vēl: par sevi tu uzzini, esot kopā ar vienu. Ar katru citu tu atkrīti uz pirmo klasi, atkal sāc visu no nulles. Bet ar vienu tu audz, atkal un atkal uzzini par sevi ko jaunu. Ak, tad manī ir vēl arī šitie mēsli iekšā? Es negribu! Un tev atkal ir ko darīt. Tevī grūst viss, ko par sevi esi izdomājis, kā sevi esi uzprojicējis.
Ar mani ir kā: es norunāju kaut ko radio vai nofilmējos raidījumā un – prom uz mājām. Bet to taču klausās un skatās. Un prātos veidojas tēli. Es tolaik vēl strādāju radio “SWH Rock”, biju Studentu klubā tualetē iegājis, nāku ārā, tur divi skuķi stāv, par kaut ko sačukstas, sasmaidās: eu, tas taču Terzens! Nē, nav vis, Terzens ir garāks.
Bet tu esi tas, kas tu esi mājās. Ar bērniem. Grūtībās ar sievu.
Kad sestdienas rītā tu pļūtenēs uz veikalu ej. Tas tu esi īstenībā. Tie, kas no tā izvairās, es nezinu…
Mani kā cilvēku, kā apzinātu cilvēku, visvairāk ir veidojušas attiecības ar sievu.
Ģimenes noturēšana mani ir veidojusi. Ģimenes kopā būšana. Mēs ar Undīni par to arī tagad strīdamies. Esot vajadzīgs kvalitatīvais laiks, pavadīts ar bērniem. Bet mēs nepavadām visu laiku ar bērniem. Biju pat dzejoli izdomājis:
Ar sievu man ir tā –
Es vienmēr esmu vainīgs.
Bet savā dzīvē tikai tā
Es esmu laimīgs.
Kad to pieņemu, kļūst viegli. Puksti, puksti, es izturēšu! Viņa dusmojas, ka es varu izturēt. Tad viņa man sit, mani neieredz. Saka: jāšķiras! Un es saku: viss, es velku riņķi nost, ejam uz lombardu! Bet nākamajā rītā: ak Dievs, kādi mēs esam idioti!
Vizītkarte
Gustavs Terzens
Bijis radio dīdžejs un mūziķis, tagad ceļotājs, TV raidījumu veidotājs un seja.
Precējies ar Undīni Balodi, ģimenē aug meita Grieta un dēls Fricis.
Lasi vēl:
Vija Beinerte: Rīts pēc vēlēšanām jeb Kas kopīgs suņu būdai ar saplēstām mežģīnēm?
Problēmu sakne ir nevis bērnos, bet vecākos. Saruna ar priesteri Andreju Mediņu
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
