Kā labākā alternatīva fosilā kurināmā izmantošanai tiek uzskatīti siltumsūkņi, taču iedzīvotājiem ir vairāki iemesli iebilst pret tiem 69
Situācija ar siltumsūkņiem parāda, cik smaga būs dekarbonizācija. Daudziem cilvēkiem ir izteikta pretreakcija pret šo apkures risinājumu, vēsta “The Economist”.
Žurnālā arī plašāk skaidrota situācija. Gāzes un naftas katli daudzu cilvēku ikdienu gadu desmitiem ilgi ir padarījuši ērtu. Savulaik tas daudziem ļāva pārtraukt šķūrēt smagās ogles un sākt izbaudīt komfortu. Taču, lai sasniegtu pasaules dekarbonizācijas mērķus, no šāda apkures risinājuma pasaulē pakāpeniski ir jāatsakās.
12 Eiropas valstis plāno pārtraukt fosilā kurināmā izmantošanu ēku apkurē, tāpēc par labāko alternatīvu tiek uzskatīti tieši siltumsūkņi, kas apkārtējā gaisa siltumu koncentrē un izmanto iekštelpu sasildīšanai. Tie ir efektīvi katli, arī vērtējot pēc patērētā enerģijas daudzuma uz saražotā siltuma apjomu.
Tomēr pēdējā laikā straujāku šo apkures risinājumu ieviešanu kavē šķēršļi, ar ko saskaras daudzas valstis. Iedzīvotāji izrāda pretestību pārejai uz siltumsūkņiem, jo to ieviešana pieprasa veikt pamatīgas pārmaiņas cilvēku dzīvē, kas daudziem nav pieņemami.
Lielākā problēma, kā norāda “The Economist” ir tā, ka gāzes apkures katlu nevar vienkārši paņemt un nomainīt uz siltumsūkni. Pirmkārt, siltumsūkņi nereti esot izmēros lielāki par gāzes apkures katliem, bet, otrkārt, tiem nepieciešama pietiekami liela ārtelpa. Tāpat arī 60% Eiropas īpašumu esot jau salīdzinoši veci, tāpēc tajos nepieciešams ierīkot papildu siltumizolāciju.
Lielbritānijā, piemēram, valdot īpaši liela pretestība, šo apkures veidu izvēloties vien paši apņēmīgākie un bagātākie ekoloģiskā dzīvesveida piekritēji. Daudzu vecāku namu īpašnieki saskaras ar nepieciešamību veikt siltināšanu, reizēm vietējie būvniecības noteikumi to pat neļauj darīt.
Jebkurā gadījumā siltumsūkņa uzstādīšana esot dārga, īpaši ņemot vērā pieminētos blakusdarbus. Līdz ar to, piemēram, Vācijā sākotnēji bija plāns jau no nākamā gada aizliegt gāzes un naftas katlu uzstādīšanu, taču, pateicoties sabiedrības protestiem, šis nosacījums tika atcelts.
Ko iesākt? Daudzās valstīs tikuši noteikti īpaši atbalsta mehānismi, lai veicinātu siltumsūkņu uzstādīšanu, taču diemžēl arī tas ne vienmēr nostrādā. Nereti administrēšana notiek gausi, formalitāšu ir pārāk daudz. Tāpat novērots, ka daudzās valstīs trūkst arī darbinieku, kas varētu tik ātrā laikā nomainīt apkures sistēmas, jaunu apmācība nenotiek tik ātri. Līdz ar to tiek piedzīvota sadusme starp valstu plāniem kļūt zaļākām un mājsaimniecību nespēju tikt šiem uzstādījumiem līdzi.
Vācijā noteiktie minētie grozījumi arī tagad mājsaimniecībām dos vairāk laika, tā būs iespēja vairāk iesaistīties arī varas iestādēm. Visticamāk, pārejas laiks tiks pagarināts līdz 2026. vai pat 2028. gadam.
“The Economist” norāda, ka šī ir mācība visām valdībām. Dekarbonizācija tādā mērogā, kā tā nepieciešama, lai novērstu planētas piesārņošanu, ir sāpīga. Vēlētāji iebilst, draudot pat protestēt pret valdībām. Līdz ar to ir svarīgi, lai tiktu izstrādāta tāda politika, lai iespējami efektīvāk varētu samazināt emisijas, izmantot stimulus, lai cilvēkus pārliecinātu rīkoties, nevis piespiestu to darīt. Valdībām jāgatavojas, ka pretreakcijas būs.
