FOTO. Planētas Noslēpumi: Kā Kubā ieradās padomju kodolieroči 12
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Jau pagājuši 60 gadi kopš momenta, kad PSRS augstākā vadība pieņēma lēmumu veikt visai pasaulei bīstamo operāciju “Anadira”, kas pamatā paredzēja slepus nogādāt Kubā kodolieročus un kas realitātē visnotaļ sekmīgi arī īstenojās. Kopš tā mirkļa vēl joprojām mēdz runāt, ka pasaule atradusies vairs tikai viena soļa attālumā no globālas kodolkatastrofas, kurā, kā zināms, uzvarētāju nevar būt. Vai tas patiešām tā bija?
ASV nekaunīgi pārkāpj līnijas
1962. gada 24. maijā PSKP CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs sasauca starpnozaru orgāna Aizsardzības padomes sanāksmi, kurā izklāstīja savus plānus, kas daudzus pamatīgi pārsteidza. Padomju valsts līderis bija pieņēmis lēmumu slepus uz Kubu nogādāt 40 ar kodolgalviņām aprīkotas ballistiskās raķetes, kuras pēc izvietošanas tā dēvētajā Brīvības salā acumirklī bija paredzēts notēmēt pret konkrētiem objektiem ASV.
Tādā veidā Maskava mēģināja pārsteigt Vašingtonu nesagatavotu. No vienas puses, protams, amerikāņi patiešām nebija novērtējuši to, cik ciešas tomēr izveidojušās Kubas attiecības ar PSRS. No otras – tāpat nebija spējuši izprast PSRS vadības loģiku. Proti, 1961. gadā ASV bija nekaunīgi izvietojušas savas “Jupiter” klases raķetes bīstami tuvu PSRS robežai – konkrēti, tieši Turcijas teritorijā, tāpēc Hruščovs nāca klajā ar priekšlikumu “paārstēt” amerikāņus, izmantojot viņu pašu zāles. Zīmīgi, ka sava pirmā sekretāra priekšlikumu visi esot atbalstījuši vienbalsīgi…
Nav iemesla apgalvot, ka Hruščovs pēkšņi nostādīja Aizsardzības padomes locekļus fakta priekšā, lai gan vispār jau padomju līdera rīcība viņam raksturīgajā manierē allaž bija strauja un izlēmīga, nereti spontāna. Tajā reizē 14. maijā viņš bija viesojies sociālistiskajā Bulgārijā, kur viņam atkal atgādināja par amerikāņu jupiteru atrašanos Turcijā, un tas jau viņam vairs nedeva miera. Viens no tiem, pie kura Hruščovs varēja vērsties pēc izsmeļošākas informācijas, bija toreizējais aizsardzības ministrs Rodions Maļinovskis, kura pārvaldītajā iestādē jau bija zināms par amerikāņu nolūkiem savas raķetes nogādāt arī Vācijas Federatīvajā Republikā, kā arī uzsākt gatavošanos to uzstādīšanai vēl vismaz trijās Eiropas valstīs. Padomju militāristi šajā gadījumā no Hruščova gaidīja ātru un, vēlams, enerģisku atbildi. Un kādā mirklī, sajūtot, ka tas patiešām tā arī būs, viņi acumirklī pasteidzās piedāvāt savu risinājumu.
Tiesa, mūsdienu pētnieki noskaidrojuši, ka tā rīkojušies ne gluži visi no Hruščovam pietuvināto personu loka. Piemēram, PSRS ārlietu ministrs Andrejs Gromiko, kuram Hruščovs savu plānu izklāstījis 20. maijā, esot aprobežojies tikai ar pieklājīgu piekrišanu, bet absolūti bez jebkādas sajūsmas, drīzāk pat tā kā negribīgi. Savukārt padomju vēstnieks Kubā Aleksandrs Aleksejevs jau esot pilnībā uzstājies pret. Viņaprāt, Hruščova ideju pārliecinoši noraidītu Kubas līderis Fidels Kastro, kurš vispār vēl tikai pirms nepilna gada bija pasludinājis sevi par komunistu. Katrā ziņā Aleksejevs labi zināja to, cik ļoti svarīga Kastro bija jauniegūtā vara savā valstī, un tostarp ne mazāk svarīga viņam bija personīgā reputācija visā Latīņamerikā. Tobrīd Havanas stratēģiskais mērķis bija panākt visu ārvalstu bāzu izvākšanu no reģiona, nevis izveidot tur vēl vienu jaunu, lai arī tā piederētu “draudzīgajai un brālīgajai Padomju Savienībai”. Tā domāja Aleksejevs.
Turklāt 24. maijā Hruščova plānam uzradās vēl nopietnāks oponents – savulaik ietekmīgais Staļina līdzgaitnieks, bet tagad jau pietiekami labs un uzticams Hruščova draugs Anastass Mikojans. 1962. gadā viņš ieņēma padomju valdības vadītāja pirmā vietnieka amatu un bija pilns apņēmības savā karjerā iet vēl tālāk. Pēc diviem gadiem Hruščovs panāks Leonīda Brežņeva izbīdīšanu laukā no amata un iecels Mikojanu par PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju, kas nomināli nozīmēja faktiskā valsts vadītāja posteni. Kā itin sekmīgs politiskās lavierēšanas meistars, kurš tādējādi spējis sekmīgi pārdzīvot arī visas Staļina tīrīšanas, Mikojans tomēr aicināja attiecībās ar ASV ievērot maksimālu piesardzību. Iespējams, arī tāpēc, ka ASV bija vienīgā valsts pasaulē, kas reiz jau izmantojusi kodolieročus masveida civiliedzīvotāju nogalināšanai Japānā (un, starp citu – tāda tā palikusi vēl joprojām, lai arī mūsdienās pasaulē jau ir vismaz desmit kodolvalstis). Daudz kas tolaik liecināja, ka amerikāņu militāristi un politiķi varētu bez liekas šaubīšanās pieņemt lēmumu atkārtot šo kara noziegumu arī pret PSRS un vispār visu tā dēvēto sociālistisko valstu bloku. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka to pietiekami droši varot apgalvot arī tāpēc, ka jau tolaik pastāvēja atbilstošs amerikāņu militāristu plāns par PSRS un Austrumeiropas kodolbombardēšanu (iekļaujot arī Rīgas iznīcināšanu, starp citu…).
Taču Hruščovs un militāristi kategoriski uzstāja uz spēka pozīcijām, apgalvojot, ka “Amerika saprot tikai tādu valodu” un citādi vienoties ar viņiem nav iespējams. Aizsardzības padome, orientējoties uz partijas un valsts galveno personu un pamatā pati sastāvot no armijas ģenerāļiem, absolūti noignorēja Mikojana paustās bažas, un līdz ar to arī viņam nekas cits neatlika, kā pievienoties visiem tiem, kuri nobalsoja “par” – lai tad nu sanāk tas “vienbalsīgi”.
Jau pieņemtā lēmuma apspriešanu un konkretizēšanu vēl turpināja Maskavas tuvumā esošajā Hruščova vasarnīcā Žukovkā arī 27. maijā. Padomju līderis ļoti labi apzinājās, ka vispirms tomēr jāspēj piemeklēt vispareizāko pieeju Fidelam Kastro, vienlaikus rūpīgi saglabājot šādu pārrunu, jo sevišķi to galvenā temata, absolūtu slepenību. Rezultātā nolēma sarunu risināšanu uzticēt militāristam maršalam Sergejam Birjuzovam, kura galvenais uzdevums tātad bija kubiešu pārliecināšana par to labumu, kādu padomju kodolraķešu izvietošana viņu zemē varētu dot tieši viņiem pašiem.
Hruščovs esot bijis pilnībā pārliecināts, ka amerikāņi visiem iespējamiem veidiem mēģinās ar spēku un vardarbību novākt Kastro, kā to līdz tam brīdim jau vairākkārt un nesekmīgi bija mēģinājuši. Un kā viena no garantijām tam, ka tādi slepkavības mēģinājumi amerikāņu izpildījumā vairs neatkārtosies, varētu būt padomju raķešu izvietošana, kas vienlaikus būtu arī PSRS interesēs, proti, lai panāktu stratēģisko līdzsvaru attiecībās ar Rietumiem.
Lai sarežģītās politiskās pārrunas ārēji izskatītos kā parasts rutīnas pasākums, oficiālo padomju puses delegācijas vadību nolēma uzticēt Uzbekijas PSR kompartijas organizācijas sekretāram Šarofam Rašidovam, kurš tolaik PSRS bija atbildīgs par lauksaimniecības jautājumiem un ar gluži konkrētu pieredzi Kubā izplatīto un populāro cukurniedru audzēšanā. Ar šādu alibi nomaskētie pārrunu risinātāji nekavējoties izlidoja no Maskavas uz Havanu…
Kastro izvēle: PSRS vai Ķīna?
Kamēr vēl Kastro atbilde uz viņam negaidīto un sensacionālo piedāvājumu padomju pusei palika nezināma, Hruščovu un visus viņa tuvākos līdzgaitniekus ļoti nopietni nodarbināja vēl kāds svarīgs un delikāts starptautisko attiecību aspekts. Pēc tā, kad kubiešu pilsoņu karā uzvaru guvušais Kastro 1961. gadā pirmo reizi atklāti atzina sevi par komunistu, viņam vairs nebija atkāpšanās ceļa. Taču vienlaikus bija arī tā: no diviem iespējamajiem marksisma ideālu iemiesošanas veidiem kubiešu revolūcijas līderis pilnā mērā varēja izvēlēties nevis padomju, bet gan ķīniešu variantu. (Turklāt ir pilnībā iespējams, ka tieši tā viņam arī vajadzēja rīkoties, jo mūsdienu reālijas skaidri apliecina – boļševiku idejas un metodes ir kapitulējušas, savulaik ķīniešu variants pamazām jau pārvēršas vispasaules lielvarā, spējot līdz baltkvēlei nokaitināt alkatīgo un postošo kapitālismu…)
Kastro pietuvināto ļaužu aprindās bija pietiekami daudz maoisma ideju atbalstītāju, jo tas šķita vairāk atbilstošs Kubas reālijām nekā PSRS klasiskais ļeņinisms. Novienkāršojot Marksa un Ļeņina idejas, Mao Dzeduns uzskatīja par pilnībā iespējamu komunistiskās revolūcijas uzvaru zemniecības valstīs ar ļoti nelielu proletariāta īpatsvaru. Pagājušā gadsimta 60. gados Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas revolucionāri ļoti labprāt centās noturēties tieši pie šīs idejas, kas tādējādi atbrīvoja viņu darbību no šķietami nevajadzīgām teorētiskajām pretrunām ar marksismu, attiecīgi piešķirot absolūtu rīcības brīvību.
Bažas par to, ka Kastro tomēr varētu pagriezt Kubu virzienā uz Ķīnu, pastiprināja vēl kāds PSRS vadību ļoti satraucošs notikums. Tieši pašā iecerēto slepeno pārrunu priekšvakarā Kastro pēkšņi atcēla no amata valdības locekli Anibalu Eskalanti, kuru uzskatīja par padomju ietekmes vienu no galvenajiem atbalstītājiem. Maskavā pacentās norīt šo faktiski apvainojumu, taču tas neliedza sākt rīkoties vēl aktīvāk. Proti, Hruščova iniciatīva mudināja izteikt Kubai tādu piedāvājumu, kas tolaik Ķīnai vispār nemaz nebija pa spēkam…
Un tā 29. maijā padomju delegāciju Havanā sagaidīja Kubas ārlietu ministrs Rauls Roa. Tikko pa trapu nokāpušais Aleksejevs acumirklī paveda ministru sānis un pieprasīja nekavējoties noorganizēt tikšanos ar Kastro. Redz, tikko ieradies “vienkāršais inženieris Petrovs” patiesībā esot PSRS maršals, kurš darbojas slepeni, un viņam dotais uzdevums esot tik ļoti ambiciozs, ka spētu pamatīgi satricināt divu pasaules lielvaru savstarpējās attiecības. Vārdu sakot, tas ir jautājums, kas nekādi nav atliekams pat uz vēlāku laiku tajā pašā dienā – tas jārisina tūlīt un tagad…
Viltus polārā kampaņa
Taču pretēji visām Maskavas bažām padomju misija Kubā noritēja pārsteidzoši grodi. Kubiešu revolūcijas līderis izvēlējās sarunas risināt pilnībā bez nepiederošo klātbūtnes, vēl bez viņa paša tur piedalījās arī tuvais draugs Če Gevara. Uzklausījis Hruščova vēstnešus, Kastro piekrita padomju puses uzskatiem par to, ka jauns ASV uzbrukums viņam pašam un agresija Kubā vispār ir tikai vistuvākā laika jautājums, taču piekrišanu kodolraķešu izvietošanai savā zemē tomēr nedeva.
Taču jau nākamajā dienā Kubas līderis deva arī savu principiālo atbalstu, atrunājot vienīgi nepieciešamību noformulēt to kā piekrišanu par militārās palīdzības saņemšanu tādās izpausmēs, kas nepazemo kubiešu nacionālo pašcieņu. Turklāt Kastro uz to uzstājis tik karstasinīgi, ka vienubrīd padomju puse to pat sākusi uzskatīt par teju vai vienīgo Havanas nosacījumu.
10. jūnijā sarunās ar Kubu panākto progresu jau apsprieda PSKP CK Prezidijā (tā tolaik dēvēja to pašu Politbiroju). Maļinovskis nāca klajā ar priekšlikumiem saistībā ar operācijas tehnisko nodrošinājumu. Vispirms bija paredzēts precīzi izlemt, par kādām raķetēm tieši būs runa. Aizsardzības ministrijas speciālisti ieteica ballistiskās raķetes P-12 un P-14 ar atbilstošo darbības rādiusu 1700 un 3400 kilometri. Tās bija paredzēts aprīkot ar kodolgalviņām, kuru sprādziena jauda katrai sasniedza megatonnu trinitrotoluola. Šis priekšlikums nevienam neraisīja nekādus iebildumus, un attiecīgi tika pieņemts lēmums izvietošanai Kubā nosūt kopumā 40 tādas raķetes.
Vēl palika tā dēvētais cilvēciskais faktors. Pēc ilgākas apspriešanās boļševiku partijas bonzas palika pie pietiekami iespaidīga kontingenta – 50 874 īpašie speciālisti. PSRS jūras kara flote sūtīja uz Kubas krastiem flotili, ko veidoja divi kreiseri, četri aviācijas bāzes kuģi, 12 kuteri un 12 zemūdenes. Militārajiem kuģiem deva konkrētu uzdevumu – nodrošināt salas aizsardzību, šim nolūkam piešķirot īpaši lielu paredzamo izdevumu tāmi. Vārdu sakot, realitātē Hruščovs vispār plānoja veikt kaut ko ievērojami grandiozu: savas militārās varenības demonstrēšanu tiešā ASV robežas tuvumā. Proti, PSRS gribēja vienreiz tā pa īstam parādīt, ka militāros draudus praktiski visā pasaulē var radīt ne tikai amerikāņi, bet viņi paši arī var kļūt par tāda reāla apdraudējuma objektu.
Pēc tam, kad visi šie lēmumi bija pieņemti, atlika vien ļoti uzmanīgi realitātē tos īstenot, cenšoties maksimāli izvairīties no atmaskošanas jau pašā sākumā. Vienu no lielākajiem riskiem veidoja uzreiz vismaz 50 000 cilvēku pārvietošana, jo informācija par to izvietojumu Kubā varētu acumirklī izplatīties militārajās aprindās un praktiski tūlīt pat arī iziet ārpus tām. Tādējādi tapa operācija “Anadira”, kas pamatā bija paredzēta tieši tam, lai maldinātu ne tikai ārvalstniekus, bet arī pašus padomju pilsoņus. Apkalpju locekļiem jau iepriekš un laikus izsniedza ziņas, kas absolūti neatbilda patiesībai, proti, par komandējumu uz Galējiem ziemeļiem, vienlaikus rekomendējot rūpīgi sagatavoties ilgstoša sala pārciešanai.
Turklāt mūsdienu pētnieki konstatējuši, ka saistībā ar šādu ziņu izplatīšanu padomju augstākā virsvadība uzturējusi visaugstākās pakāpes nopietnību. Uz tām ostām, kurās bija pierakstīti aizbraukšanai nozīmētie kuģi, pat nosūtīja veselus ešelonus ar “viltus” ziemas ausainēm un velteņiem, lai arī tādējādi neļautu ne mirkli šaubīties par ieplānotās operācijas arktisko virzienu. Par īstenajiem nolūkiem neko nezināja pat konkrēto kuģu kapteiņi – pavēli ieturēt kursu virzienā uz Kubu viņi saņēma tikai ceļā, jau pēc izbraukšanas no ostām. Lieki piebilst, ka šis bija tas gadījums, kad kapteiņiem bija atļauts atvērt slepeno aploksni tikai un vienīgi Valsts drošības komitejas pārstāvja klātbūtnē.
Arhīvos esot vēstīts, ka pamatīgu pārsteigumu piedzīvojis pat Lielā tēvijas kara (tā Krievijā faktiski vēl joprojām dēvē 2. Pasaules karu vai vismaz tā daļu kopš Vācijas iebrukuma PSRS toreizējā teritorijā) varonis Isa Plijevs. Tikai pusceļā atvērtajā aploksnē līdztekus visam citam viņš saņēma pavēli par savu iecelšanu par karaspēka virspavēlnieku… Kubā. Turklāt tagad viņš vairs nebija Plijevs, bet gan Pavlovs. Interesanti piebilst, ka sākotnēji viņš centies iebilst, mēģinot paskaidrot, ka nav taču nekāds Pavlovs un tamlīdzīgi, taču kopā ar militāro virsvadību un attiecīgajiem specdienestu darbiniekiem izdevās viņu pārliecināt, ka šādos jautājumos “partija nemēdz kļūdīties”…
Kad kuģi jau bija izbraukuši plašajos ūdeņos, pēdējos pasākumus to drošības garantēšanai veica vēl arī personīgi pats Hruščovs. Proti, padomju valsts līderis pa tiešo sazinājās ar ASV prezidentu Džonu Kenediju, aicinot savas izlūklidmašīnas turēt iespējami tālāk no Kubas, nodēvējot to pastāvīgos lidojumus attiecīgajā apkaimē par abpusējos sakarus absolūti saindējošu iebiedēšanas politiku. Un, it kā izmetot nejaušu mājienu, padomju līderis teica, ka vajadzības gadījumā PSRS būs gatava piekāpties dažādos jautājumos Centrāleiropā. Kenedijs visu apdomāja, taču tā arī lāgā nesaprata Hruščova savā ziņā ļoti primitīvo viltību.
Tostarp padomju kuģi ieturēja stingru kursu uz Kubu. Katra kuģa kapteinis zināja, ka gadījumā, ja sanāks sadursme ar ievērojami labāk un skaitliski vairāk bruņotu pretinieku, viņa uzdevums ir nogremdēt savu peldlīdzekli, lai obligātā kārtā noslēptu to, kas bijusi viņa galvenā misija. Tas, protams, bija faktiski neprātīgs risks, lai gan šajā ziņā viss atrisinājās labvēlīgi – nevienam nenācās upurēt dzīvību.
14. oktobrī padomju flote ar superslepeno uzdevumu piestāja Kubas krastos. To varēja uzskatīt par ļoti sekmīgu iecerētās operācijas īstenošanu. Taču jau nākamajā dienā, pateicoties izlūklidmašīnu tomēr veiktajiem reidiem, amerikāņiem jau bija zināms par Brīvības salā nogādātajām padomju kodolraķetēm. Un tomēr viņi bija nokavējuši. Nogulējuši. Tādējādi iestājās tā dēvētā Karību krīze, kas patiešām esot teju vai iesākusi trešo pasaules karu, kura atslēgas vārds bija un diemžēl joprojām arī mūsdienās paliek šāds – kodoliznīcība. Tiesa, katrā ziņā jāpiebilst, ka toreiz abas galvenās iesaistītās puses spēja rast saprātīgu kompromisu. Tieši kā tas notika – tā jau varētu būt kāda cita materiāla galvenā tēma.
