Kā leģendārais krievu vācietis Fišers kļuva par latvieti Ābelu 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Runa ir par leģendāro padomju spiegu, kurš dzimis 1903. gada 11. jūlijā Anglijas pilsētā Ņūkāslā pie Tainas. Viņa tēvs Henrihs Fišers bija vācietis, lai gan dzimis Krievijas impērijas pilsētā Saratovā, un viņu 20. gadsimta sākumā izsūtīja no Krievijas par revolucionāro darbību. Britu salās viņš satika krievu meiteni vārdā Ļuba, viņi apprecējās, un drīz pasaulē ieradās dēls, kuru par godu lieliskajam angļu dramaturgam Šekspīram nodēvēja par Viljamu.
1920. gadā Fišeru ģimene atgriezās Krievijā un pieņēma padomju pavalstniecību. Drīz pēc šīs pārcelšanās Viljams ieguva radiotelegrāfista specialitāti. Saistībā ar to, ka viņš tad jau pilnībā pārvaldīja ne tikai krievu, bet vēl arī angļu, vācu un franču valodu, pēc mācību pabeigšanas viņu tūlīt pat darbā pie sevis uzaicināja drošības struktūras. Pēc atbilstošajām pārbaudēm Viljams Fišers kļuva par iekšējās izlūkošanas (ИНО ОГПУ) kadru. Laikā no 1929. līdz 1936. gadam viņš pildīja dažādus uzdevumus Polijā, Anglijā un Ķīnā. 1936. gadā Viljams apmetās Maskavā, kļūstot par nelegālo izlūku sagatavošanas speciālistu.
Tajā laikā viņš iepazinās ar vēl itin jauno latvieti vārdā Rūdolfs Ābels, kurš revolūcijas gados bija nostājies jaunās padomju varas pusē, bet kopš 1927. gada arī strādāja tajā pašā iekšējās izlūkošanas iestādē. Taču 1938. gadā Ābelu izmeta no darba drošības struktūrās, jo viņa brālis Voldemārs, kurš bija aizkalpojies līdz jūras kuģniecības politiskās daļas vadītāja amatam, nesen bija arestēts kā “latviešu kontrrevolucionārās sazvērestības” dalībnieks.
Vēlāk gan Rūdolfam atjaunoja visas tiesības un atļāva pat karot Sarkanās armijas rindās, taču viņš tā arī nekad neesot uzzinājis, ka viņa draugs Viljams Fišers dažādās operācijās padomju militārajā izlūkošanā pamanījās izmantot viņa vārdu un biogrāfiju. Tādā veidā uzvārds Ābels figurēja visos slepenajos drošības orgānu dokumentos, un tieši tā piesegā Fišers vēlāk iemantoja savu vietu vēstures annālēs. Tāpēc arī turpmākajā vēstījumā viņu ir saprātīgi dēvēt tieši par Ābelu.
Aizmugures izlūkošanas skola
1941. gada augustā saistībā ar vācu karaspēka tuvošanos Maskavai Ābela ģimene aizbrauca uz Kuibiševu, kurp līdz tam laikam jau bija pārcēlušās visas valdības iestādes. Pats Ābels tur ieradās 1941. gada septembrī. Atbilstoši vadības norīkojumam viņu nosūtīja darbā uz tikko izveidoto slepeno izlūkošanas skolu, kuras bāze bija ierīkota Sernovodskas ciemata minerālūdeņu kūrorta teritorijā. Tur Ābels izlūku–diversantu kursu klausītājiem pasniedza radiosakaru gudrības, un vēlāk šos ļaudis pēc speciālas sagatavošanas nogādāja dziļi ienaidnieka aizmugurē.
Kuibiševas izlūkošanas skolā Ābels nostrādāja līdz 1942. gada janvārim, kad viņu atkal atsauca atpakaļ NKVD centrālo orgānu pakļautībā. Kopš tā mirkļa viņš kā izlūks allaž atradās kaut kur prom no mājām, taču viņa ģimene uzturējās Kuibiševā līdz 1943. gada februārim. Ābela dzīvesbiedre Jeļena bija mūziķe, tāpēc iekārtojās darbā vietējā operas teātra orķestrī. Vēl kopā ar viņu dzīvoja viņas māte un māsas meita, kā arī meita Evelina, kura, kā vēstīts avotos, vēl esot dzīva un mītot Maskavā.
Līdz kara beigām Ābels pildīja galvenokārt speciālus un īpašus pavēlniecības uzdevumus, darbojoties gan aiz frontes līnijas, gan padomju izlūkdienestu štābā. Vēstīts, ka 1942. un 1943. gadā ar tiešu Ābela līdzdalību padomju izlūkdienesti īstenojuši īpaši slepenu operāciju, kuras kodētie nosaukumi dokumentos bijuši “Klosteris” un “Mūks”. Šīs radiospēles materiālus atslepenoja tikai saistībā ar tās 60. gadadienu jeb tātad gluži nesen. Starp citu, virkne pētnieku uzskata, ka tā esot bijusi viena no spīdošākajām padomju pretizlūkošanas operācijām Krievijā par Lielo tēvijas karu dēvētajā 2. Pasaules kara epizodē.
Virsnieki–mūki
Viss iesācies 1942. gada pavasarī, kad vāciešiem bija piesviesta dezinformācija par to, ka Kuibiševā darbojas pretpadomju reliģiskā grupa, kuru atbalsta Krievijas pareizticīgo baznīca. Šo “pagrīdi” vadīja bīskaps Ratmirovs no Kaļiņinas, kurš okupācijas laikā it kā pārgājis vāciešu pusē, taču patiesībā pildīja gluži konkrētu padomju izlūkdienesta uzdevumu.
Operācija iesākās ar to, ka Kaļiņinā nelegāli nogādāja divus jaunus NKVD virsniekus – kādu Ivanovu un kādu Mihejevu. Grūti spriest par to, vai tie ir īstie vārdi. Pateicoties Ratmirova un metropolīta Sergija galvojumam, šie divi ātri iefiltrējās to garīdznieku lokā, kuri okupētajās teritorijās sadarbojās ar vāciešiem. Pēc Kaļiņinas atbrīvošanas Ratmirovs pārcēlās uz Kuibiševu, kur atbilstoši leģendai kļuva par turienes “reliģiskās pagrīdes” līderi, savukārt attiecīgie NKVD virsnieki sekoja vāciešiem. Tagad viņiem jau pilnībā uzticējās, tāpēc ar bīskapa Ratmirova rekomendāciju rokā viņi kā mūki devās uz Pleskavu. Tā kā abi divi vācu specdienestiem jau bija labi pazīstami, viņus viegli pieņēma un vairs lieki neiztaujāja.
Tajā pašā laikā vācieši uz Kuibiševu pie Ratmirova nosūtīja radistus no padomju karagūstekņu loka, kurus acumirklī aizturēja un pārvilināja savā pusē. Tādā veidā NKVD iesāka radiospēli ar vācu izlūkdienestiem, un šīs operācijas laikā kanālu nodrošināšana bija uzticēta tieši viltus Rūdolfam Ābelam. Savukārt viltus mūki kopā ar Pleskavas klostera pārraugu uzsāka vētrainu darbību, izveidojot vācu pavēlniecības izlūkošanas biroju. Tieši no turienes uz Berlīni plūda radio informācija par izejvielu un munīcijas piegādēm no Sibīrijas uz konkrētiem padomju frontes iecirkņiem.
Šīs dezinformācijas pamatā bija aģentūras ziņojumi no Kuibiševas “reliģiskās pagrīdes”, kuru vadīja vāciešu uzticību iemantojušais bīskaps Ratmirovs. Šī grupa darbojās tik filigrāni, ka abvēra augstākā vadība visas operācijas gaitā bija pilnībā pārliecināta par šo ziņu drošumu un patiesumu. Avotos piebilsts, ka šai radiospēlei bijusi teju vai nenovērtējama nozīme daudzu sekmīgu Sarkanās armijas operāciju sagatavošanai 1943. gadā, ieskaitot arī vācu karaspēka sakāvi Kurskas kaujā.
kara ar īpašu paša Staļina rīkojumu bīskapu Ratmirovu apbalvoja ar kaujas medaļu un zelta pulksteni. Apbalvojumus saņēma arī NKVD virsnieki Ivanovs un Mihejevs, kuri vadīja bīskapa darbību un vāciešu aizmugurē bija nomaskējušies kā viltus mūki.
Amerikas pastāsts
Tostarp īstais Rūdolfs Ābels līdz kara beigām bija uzdienējies līdz apakšpulkveža pakāpei, bet 1946. gadā saistībā ar smagu ievainojumu bija spiests atvaļināties. Var piebilst, ka viņš nomira 1955. gadā, tā arī neuzzinot, ka viņa draugu Fišeru jau 1948. gadā ar viņa vārdu nosūtīja nelegālajā darbā arī uz ASV. Tur spiegs darbojās ar segvārdu Marks. Tā tas turpinājās līdz 1957. gadam, kad FIB darbinieki atklāja viņa tīklu un arestēja. Arī ASV viņu joprojām pazina kā Latvijā dzimušo Rūdolfu Ābelu, kurš tur nodarbojies ar dažādiem uzņēmējdarbības jeb, kā pieņemts izteikties pie jeņķiem, biznesa veidiem.
Ābels neatzina savu spiegošanu PSRS interesēs, 1957. gada novembrī viņa lietu izskatīšanai nodeva Ņujorkas tiesā, kas “komersantam” piesprieda 32 gadus ieslodzījumā. Bet 1962. gadā Ābelu apmainīja pret amerikāņu lidotāju Frensisu Pauersu, kura spiegošanas lidmašīnu virs Urāliem notrieca 1960. gada 1. maijā. Pēc atgriešanās PSRS Ābels turpināja dienestu padomju ārējās izlūkošanas orgānos, galvenokārt kā pasniedzējs. Viņš nomira Maskavā 1971. gadā. Un, lai lieku reizi uzsvērtu to, cik liela nozīme šim viltus latvietim piešķirta padomju izlūkdienestu vēsturē, var vēl minēt ASV specdienesta CIP direktora Alena Dalesa teikto 1958. gada martā, proti: “Es gribētu, lai mums šodien Maskavā būtu kādi trīs, četri tādi cilvēki, kāds ir Ābels…” Jeb tātad Viljams Fišers.
