Franks Gordons: Kā Krievijā vēsturi pārrakstīja 56
Tā vien šķiet, ka “putinisma” demonoloģijā kā absolūtais ļaunums tiek uztverti Rietumi. Sākot ar apgalvojumu, ka kopā ar Hitleru 1941. gadā pret (padomju) Krieviju faktiski karoja vai līdzdarbojās “visa Eiropa”, un beidzot ar tēzi, ka “tatāru–mongoļu jūgs”, kas smacēja Krievzemi 300 gadu garumā, paglābis pareizticīgo krievu tautu no pakļaušanās Rietumiem, kur dominēja katolicisms.
Ļoti interesants, īpaši latviešu lasītājam, šajā ziņā ir apcerējums “Par krievu zemēm Baltijā”, ar kuru Maskavas laikraksta “Zavtra” portālā nācis klajā Konstantīns Šuļgins. Viņa “virsuzdevums”, kā var manīt, ir dot pretsparu Baltkrievijas nacionālistiem, kas apgalvo, ka baltkrievu tautas etnoģenēze būtiski atšķiras no uzskata, ka lielkrievi, ukraiņi un baltkrievi ir viena pareizticīga tauta. Kā zināms, kriviču cilts (no kuras radies latviskais etnonīms “krievi”) mita novadā, kura centrs bija Polocka, un baltkrievu nacionālisti krivičus uzskata par baltkrievu nācijas pirmatnējo kodolu. Šuļgins kategoriski iebilst un uzsver, ka Polockas kņaziste bijusi tīrs “krievestības” iemiesojums un uzspiedusi nedzēšamu krieviskuma zīmogu Baltijai un tās ciltīm – latgaļiem, līviem un citām.
Lasot Šuļginu, visiem, kas orientējas Latvijas vēsturē, mute būs vaļā no brīnumiem.
No viņa rakstītā izriet, ka 10. – 13. gadsimtā plaukušas tādas pilsētas kā “Koknes”, “Gersika”, “Talava” “Sotikli”, “Kolivaņ” un vēl daudz citas. Visur slējušās pareizticīgās baznīcas un klosteri, ļaudis pulcējušies gadatirgos un “večes” laukumos (pēc Novgorodas un Pleskavas pirmatnējās demokrātijas parauga), un visur skanējusi krievu mēle. Piejūras pilsētās ieradušies kuģi no Hanzas pilsētām. Un visas šīs pilsētas, ostas un ciemati it kā ietilpuši Polockas kņazistē, to iedzīvotāji bijuši “krievi vai jaukti”. Šajās zemēs valdījuši kņazi no Rjurikovičiem.
Mēs, protams, zinām, ka Jersika maksāja meslus Polockas kņazam, ka tagadējā Austrumlatvijā kristietība atnāca pareizticības veidolā un latviešu vārds “baznīca” nāk no slāvu “božņica”, bet no šiem faktiem līdz apgalvojumam, ka “Baltija bija krievu zeme”, ir ļoti, ļoti tālu.
Taču Šuļgins kļūst vēl nekaunīgāks: “Kāpēc tad melo vēsturiskās kartes, vaicās izbrīnījies lasītājs. Tas ir politkorektums, lai netraumētu mūsu Baltijas kaimiņu vārīgās dvēseles, atgādinot, kuru zemēs viņi šodien dzīvo. (..) Protams, krievu pilsētu un ciematu vidū patiešām mita augšminētās (latgaļi, sēļi, līvi u.c.) ciltis, bet viņi bija kņaza pavalstnieki un maksāja tam noliktās nodevas.” Šuļgins patētiski jautā: “Kā tad Krievzeme pazaudēja savas sensenās teritorijas Baltijā un izeju uz jūru?” Tas esot sācies ar to, ka “pieticīgs klaiņojošs katoļu mūks misionārs Meinards (..) 1150. gadā augšup pa Dvinu (Daugavu) ieradās Polockā un pazemīgi lūdza, lai Polockas kņazs Vseslavs II Vasiļkovičs visžēlīgi atļauj viņam sprediķot Polockas kņazistes līvu zemēs. Un pareizticīgais kņazs vieglprātīgi atļāva šim svešiniekam krievu zemē (!) mācīt savu ticību. Tā bija liktenīga kļūda.” Tālāko mēs zinām arī bez Šuļgina – Meinhards uzcēlis baznīcu Ikšķilē, 1157. gadā ieradās tirgoņi no Brēmenes, bet vācu krustneši krievu sargposteņa vietā nodibinājuši nocietinājumu “Riga” un izveidoja Zobenbrāļu ordeni, bet 1212. gadā “Polockas kņazs zaudēja visu Livoniju (..), Dvinas (Daugavas) grīvu, šo svarīgo tirdzniecības ceļu…”
Šuļgina murgam seko visai nozīmīgs noslēgums jeb baiss drauds: “Visa katoliskā Eiropa virzījās pret Krievzemi, gribēdama grābt plašas un auglīgas zemes ar visām bagātībām un paverdzināt vietējos iedzīvotājus. Un tikai hana Batijas ordu ierašanās, izmētājot iedomīgos suņus-bruņiniekus pa visu Eiropu, uz 300 gadiem ar savu vareno valsti palīdzēja pasargāt krievu zemes un apturēja katolisko iekarotāju spiedienu uz Krievzemi.”
Tātad – labāk 300 verdzības gadu zem tatāru–mongoļu pātagas nekā kas kopīgs ar Rietumiem. Šī Krievijas un Rietumu pretstāve šobrīd – 2016. gadā – ir “putinisma” ideoloģijas kodols.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
