Kā krievi un latvieši plecu pie pleca pret Napoleonu karoja 1
Kā avīzē “Vesti Segodņa” spriež vēstures entuziasti Igors Meidens un Igors Gusevs, apritot 200. gadadienai kopš I Tēvijas kara, neģēlīgie nacionālisti gribot laupīt tautai uzvaras salūtu pār Napoleonu un arī skaisto Uzvaras kolonnu piemineklim necienīgi atstājuši vāļājamies kaut kur zemē.
Gusevs jautā: kāpēc “īpašā latviešu ceļa” ideologiem gribas ne tikai vienkārši atņemt savai tautai tiesības skaitīties par pilntiesīgu vēsturisko notikumu dalībnieci, bet pat liegt atrasties varenās un lielās armijas uzvarētāju pulkā? Tā viņš sodās, jo krievu armijā gan kalpojuši latviešu zaldāti, gan cīnījušies zemessargi – Vidzemes kazaki – plecu pie pleca ar krievu varoņiem. No zemniekiem saformētie “dragūni” nav ierakstīti kara vēsturē ar zelta burtiem un spilgtām epizodēm, bet nav bijuši un nav tagad turami par pasīvu vēstures objektu.
Atbildot diviem novadpētniekiem Igoriem – taisnība, ka mēs, latvieši, pārāk neplātāmies ar militāriem panākumiem, teiksim, kā ar vienu strēlnieku divīziju pakļaut Krievijas āres, taču 1812. gada sakarā puiši druscīt ved maldu ceļos kā īsti susaņini un pieraksta Livonijas kazakiem zemniekiem pārspīlētu ietekmi uzvarā pār ķeizaru Napoleonu.
Kad šis Aleksandra I bijušais draugs pāriet cariskās Krievijas robežas, viņš uzreiz kļūst par antikristu. Viens Lucifera Lielās armijas flangs maršala Makdonalda vadībā, bet sastāvošs no prūšiem un franču ģenerāļa Grānžāna 7. divīzijas (bavārieši, poļi), dodas Rīgas virzienā. Pirms korpusa ierašanās Rīga steidzīgi nocietināta, Pētera, Jēkaba un Doma baznīcās sabērta kurzemniekiem rekvizētā labība, bet no Jelgavas ar divām liellaivām atvesta kase – 236 126 vara un kapara rubuļi. Ar atkāpjošās cara armijas daļām prom no Kurzemes uz Iekškrieviju devušies šķūtnieki – ar miltiem, putraimiem, 800 vēršiem un 10 000 spaiņiem brandavīna vezumos. Karā pazudušo un bojā gājušo latviešu šķūtnieku skaits ir 675 vīri, paretam kāds atgriezies mājās, bet mantība, vezumi un zirgi, protamā kārtā, ne. Vēlāk 1913. gadā Kurzemes muižnieki, pašaizliedzīgi baltvācieši caram prasīs kompensēt kara vajadzībām ņemto mantu, transporta izdevumus un sāpju naudu piedevām, bet par pazudušajiem bauriem daudz vis zinis neliksies.
Viņa Gaišība maršals Makdonalds bija izdevis stingru pavēli no kurseniekiem neņemt vairāk uztura un furāžas, kā nolikts, un nenodarboties ar marodierismu, taču Kurzemē iesoļojušās prūšu daļas ar to sevišķi nerēķinājās. Zaldātiem bija gan jāierāda tīra, balsināta istaba zemnieku mājā, gan jāpabaro ar speķi, sviestu, maizi un sāli. Prūšu junkuri kara beigās kursenieku sētas bija aptīrījuši, izpostījuši un izlaupījuši līdz pēdējam kreklam.
Latvijas teritorijā nekādas ģenerālkaujas nenotika, tikai sadursmes un tādas kaujas, kā gadījumā ar apdzērušos krievu kavalērijas diviziona majoru Apuškinu, kurš izraisīja paniku, ziņodams par karapūļa tuvošanos Jelgavai, taču izrādījās, ka kazaku patruļa pa lielceļu dzen liellopus. Tā kā Apuškins bija aptraipījis zobenu un formastērpu, ko valkāja, šis esot degradēts no štāba virsnieka zaldātos.
Līdzīgā panikā krievu ģenerāļi, lai atbrīvotu cietokšņa lielgabaliem apšaudes zonu, nodedzināja Rīgas priekšpilsētas, ar uguni spēlējoties, iznīcināja tūkstošu ģimeņu, galvenokārt latviešu, labklājību. Nodega daudzkārt vairāk, nekā vajadzēja, – piecas baznīcas, 702 privātnami, kroņa ēkas un noliktavas. Rīgai naidnieks tā arī nepietuvojās. Kā bija ar vidzemnieku karadraudzi? Lai izpelnītos vēl lielāku labvēlību muižniecībai no cara troņa puses, slepenpadomnieks fon Sīverss vēstīja Aleksandram I, ka pret tirānu Napoleonu mobilizēšot Vidzemes kazakus, jātnieku miliciju, kas ar triecieniem no aizmugures graušot Lielo armiju. Taču tik patriotiski vis nebija vietējie baltvāci, kas salasīja vīrus, kuru ierindu pulcēšanās vietā pulkveži novērtēja kā “galīgi nederīgus zirgus un ļaudis”. “Muižu kavalēristi” bija pa lielai daļai 50 – 60 gadus veci, nespēcīgi, baskājaini, daži ne divas aršīnas gari, vātīm klāti vīreļi ar kleperiem. “Dragūni” zemnieciņi nosala, mira kā mušas, neuzsprauduši plintei ne durkli, vai muka un dezertēja, tā arī neieraugot maršalu Davū un Neja divīzijas ne no muguras, ne priekšas, ne Mirā jātniekus pa labu gabalu. Pats ķeizars Aleksandrs esot apjautājies, kāpēc kaujā neejošā pulkā vairāk mirušo nekā kritušo cīņas vienībās.
Lai kā bēdātos entuziasti Igori, arī 1812. gadā nebija mūsu, bet impēriju karš, kas aiznesa daudz upuru latviešu tautas pusē. Neredzu, ko svinēt, ko salutēt.
