“Valdība bieži atstāj iedzīvotājus nesaprašanā!” Kā kovida laiku pārdzīvo Apvienotajā Karalistē un Ukrainā 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” turpina rakstu sēriju, kurā uzrunājam spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kāda šobrīd pēc Covid-19 uzliesmojuma ir situācija viņu valstīs un kāds ir valsts kultūrai sniegtais atbalsts.
LIELBRITĀNIJA: tiek izmesti miljoniem mārciņu
Saruna ar mākslas terapeiti DŽO BĪDELU no Bristoles Lielbritānijā iesākās uz bēdīgas nots, jo breksits tomēr ir īstenojies un Džo ir viena no tiem, kas balsoja pret. Vēlāk sarunā Džo teiks, ka patiesībā jau ir tikai divas lietas, kas tiek apspriestas vai ikvienā sarunā – breksits un pandēmija.
Šie procesi ietekmējot jebko citu – mākslas izstādes, restorānu piedāvājumu, jaunceltnes un izglītību, protams, nemaz nerunājot par politiku un medicīnas aprūpi.
Ar pavisam mazu lepnības pieskaņu izskanēja ironiskais paziņojums, ka tieši briti Eiropas kontinentā bija paši pirmie, kuri maija vidū oficiāli drīkstēja apkampties.
“Jau kopš breksita balsošanas cilvēki ir nikni un apjukuši par to, kas notiek, īsāk sakot – vispārēja frustrācija.
Tagad breksitam pievienojušās pandēmijas problēmas un daudzi valdības paziņojumi kļūst arvien neskaidrāki, nesaprotamāki. Piemēram, apkampšanās aizlieguma atcelšana – tam pat tika pieņemts īpašs likums.
Patiesībā nemaz nebija izdots likums, kurš aizliegtu apkampties! Valdība bieži atstāj iedzīvotājus nesaprašanā, kas un kā būtu jādara. Apjukusi ir arī policija – viņiem bieži nākas kontrolēt neeksistējošu likumu izpildi.
Domāju, ka šis laiks ir īsts murgs. Nākot katram jaunam slimības vilnim, ikreiz mēs nokavējām ieviest karantīnu, kaut labi bija zināms, kādas būs iespējamās sekas,” Džo saka mūsu sarunas sākumā.
– Daudzviet citur Eiropā pandēmijas laika Lielbritānija tiek piesaukta kā piemērs – dzirdēts par labu atbalsta sistēmu darbu zaudējušajiem, par dīkstāves pabalstu sistēmu, arī par subsīdijām nenotikušajiem kultūras projektiem.
Dž. Bīdela: – Jā, tā gan ir taisnība, finansiāla palīdzība ir bijusi. Arī man pašai kā pašnodarbinātajai bija iespēja saņemt daļu no negūtajiem ienākumiem. Finansiāls atbalsts iedzīvotājiem tiešām ir bijis, bet tagad mūsu valsts ir nenormālos parādos. Vienlaikus – nevienu brīdi netika pārtraukti atomzemūdeņu uzlabojumi, kas arī prasa milzīgus līdzekļus, kā arī vēl daudz tamlīdzīgu lietu. Kas to naudu atdos?
Mana meita strādā slimnīcā, un kopš pandēmijas viņas alga nav mainījusies, kaut arī tagad tur ir tik milzīga spriedze, ka laiku pa laikam palīgā nāk pat armija. Medicīnas māsas prasījušas algas pielikumu par darbu smagos apstākļos, tas pavisam teorētiski tika izpildīts – meita stāstīja, ka nu nedēļā saņemot trīs mārciņas vairāk.
Pavasara ceturtdienās visi aplaudēja mediķiem, bet tā arī mūsu atbalsts beidzās, no valdības puses nesekoja nekāds reāls papildu finansējums medicīnas darbiniekiem par viņu grūto un pat bīstamo darbu.
Cilvēki ir ļoti sašķelti, ir izlīduši visādi sociālekonomiski grupējumi, kuri par savu kabatu rūpējas vairāk nekā par valsti. Valstsvīru un viņu draugu savstarpējos personiskos darījumos aiztek daudzi finansējumi.
Tiek izmesti miljoniem mārciņu, kurus atdod nepārbaudītiem, nepieredzējušiem uzņēmējiem. Piemēram, absolūts fiasko bija Covid kontaktu izsekošanas lietotne viedtālruņos, projektam izmeta miljardus, kurus būtu varēts izlietot medicīnas darbinieku atalgojuma pacelšanai.
– Ko cilvēki ieguva un ko zaudēja šajā gadā?
– Tas ir daudzu sajūtu kopums – citam likās, ka ir tikai drusku vientulīgi, cits, pārspīlējot lietas, jutās pamests un nesaprasts. Ko ieguva? Iespējams, to, ka atsākām izvērtēt prioritātes, saprast īstas, mums nozīmīgas vērtības. Liekas, ka pati kļuvu līdzsvarotāka, izbeidzu tik daudz skraidīt apkārt. Atklāju, ka nemaz nav vajadzīgs tik ļoti socializēties un ik dienu satikt daudz cilvēku.
Ko pazaudēja? Labo sajūtu – būt pūlī. Angļiem tas ir tik nozīmīgi – būt krodziņā, lielā, svešā, bet labvēlīgā barā, baudīt dzīvo mūziku, dalīt tā mirkļa kopīgo pieredzi. Vismaz šobrīd šo kopības izjūtu esam zaudējuši.
Viens no maniem jaukajiem pandēmijas laika projektiem ir zīmējumu grāmata – to izveidojām kopā ar trim draugiem, katrs ko uzzīmēja un tad sūtīja otram. Esmu dzirdējusi par līdzīgiem projektiem. Tas bija jauki – saņemt sūtījumu ar gleznu, bez vārdiem.
– Kā jūs domājat – vai “zoom” un “skype” palīdz cilvēkiem kļūt atvērtākiem vai noslēgties?
– Kopā ar kolēģiem esam apsprieduši šī laika īpatnības. Dažkārt pacienti datora ekrānā izliekas citādāki nekā klātienes terapijā, vairāk slēpjas, baidās paši sevi ieraudzīt ekrānā. Bet dažiem atkal ir vieglāk atklāties – tieši pateicoties distancei.
Datora ekrāns var būt kā iedomu spogulis – ekrānā iespējams parādīt tikai to, ko vēlas, lai citi redzētu, skatītājs jau saredz tikai mazu daļiņu ļoti sakārtotā telpā, bet, iespējams, apkārt ir īsts juceklis. Izpētīts, ka, strādājot tiešsaistē, mūsu smadzenes darbojas daudz aktīvāk – tomēr koncentrēšanās spēju ilgums ir īsāks, galu galā tas ir tikai viens mazs ekrāns, apkārt ir visa īstā dzīve.
Šī vasara ir dīvaina – mēs it kā pulcējamies, it kā baidāmies. Tagad jau ir ierasts, dzīve atgriezusies nosacīti normālās sliedēs, bet vēl joprojām atceros sajūtu maija vidū, kad pēc karantīnas pirmo reizi aizgāju uz mākslas galeriju. Es biju tik laimīga! Jau sen bija apnicis pētīt galeriju piedāvājumu tiešsaistē.
Toreiz ilgi stāvēju galerijā, veldzējos īstu, dzīvu gleznu strāvojumā – izbaudīju katru mākslinieka otas triepienu… Iepriekšējo reizi mākslas galeriju biju apmeklējusi pirms vairāk nekā gada. Interesanti, bet pēdējā laikā radītajos mākslas darbos esmu saskatījusi tādu kā vieglumu, gaišumu, arī tiešumu. Liekas, ka tagad mēs visi sapņojam par to skaisto dzīvi, kas būs kaut kad pēc pandēmijas. Cilvēki vēlas aizmirst pandēmijas skumjas.
UKRAINA: cilvēki paši izdzīvo, kā nu māk
Ukraina ir tik liela valsts ar tik dažādiem iedzīvotājiem, ka droši vien nemaz nav iespējams atrast kopsaucēju, jautājot, kā pandēmijas laikā jūtas ukrainis. Sava taisnība būs tiem, kuri teiks, ka krīzē kultūrai un kultūras darbiniekiem ir bijis zināms valsts un fondu atbalsts, sava taisnība būs arī tiem, kuri teiks, ka ne par kādu atbalstu pat nav dzirdējuši.
Aptaujājot dažādu valstu kultūras darbiniekus, viens no būtiskajiem jautājumiem – vai pandēmijas apstākļos tauta jūtas vienota? Pagājušā gada nogalē Ukrainā šo jautājumu uzdeva arī pētnieki, kuri aptaujāja gandrīz simt nevalstiskās organizācijas.
Vairāk nekā puse respondentu bijuši vienisprātis, ka pandēmija ir vairojusi sociālo kapitālu, tostarp cilvēku savstarpējos sakarus, solidaritāti un savstarpējo uzticēšanos, un palīdzējusi attīstīties pašorganizācijas prasmēm un tehnoloģiju izmantošanai.
SERGIJS LAVORS ir TV un kino operators un strādājis pie daudzām dokumentālām filmām par Ukrainu, Krieviju un Baltkrieviju. Starp citu – 2008. gadā Sergijs filmēja arī mūsu valstī, toreiz tā bija Somijas TV YLE dokumentālā filma par ekonomiskās krīzes ietekmi Latvijā.
“Man ir darbs, tas ir tik svarīgi, ka ir darbs. Pirms gada to vajadzēja mainīt – jau pašā Covid-19 sākumā kompānijai, kurā tobrīd strādāju, izveidojās finansiālas problēmas. Sākumā mūs aizsūtīja bezalgas atvaļinājumā, proti, visu to laiku nebija nekādu ienākumu. Vēl pēc dažiem mēnešiem visiem darbiniekiem tika pieprasīts rakstīt atlūgumus pēc pašu vēlēšanās, pēc likuma, mums būtu bijis jāsaņem divu mēnešu kompensācija, taču tādējādi neko nesaņēmām. Tā nebija patīkama situācija.”
– Vai toreiz, kad tika zaudēts darbs, no valsts pienācās kāds finansiāls atbalsts? Pandēmija jau bija sākusies.
S. Lavors: – Nē, nekāds. Man gan bija iespēja iet uz darba biržu un stāties bezdarbnieku uzskaitē, tad būtu iespējams neliels atbalsts. Taču es ļoti ātri sameklēju nākamo darbu.
Covid-19 laikā nav bijis nekādu papildu atbalsta finansējumu. Nepazīstu nevienu, kurš būtu saņēmis jebkādu atbalstu, cilvēki paši izdzīvo, kā nu kurais māk. Ja gribi – meklē naudu, tā ir tikai tava paša problēma. Pandēmijas sākumā darbu zaudēja daudzi, ierobežojumi mums bija tieši tādi paši kā citur – slēgtas kafejnīcas, slēgta visa pakalpojumu joma.
Ir grūti teikt, kā cilvēki izdzīvo, daudziem ir kādi nelieli iekrājumi dolāros, tad nu tos maina pret ukraiņu grivnām. Vairākums dzīvo trūcīgi. Tiešām neesmu dzirdējis, ka kāds būtu saņēmis atbalsta naudu, dzirdēju gan, ka Polijā maksājot.
Tur strādā daudz ukraiņu, un viņiem maksāja naudu – par to, ka sēdēja mājās. Avīzes raksta, ka tā budžeta nauda, kas bija paredzēta atbalsta sistēmai un vakcīnu iepirkumiem, Ukrainā ir izlietota ceļu remontiem. To šur tur patiešām var manīt, taču visu trīsdesmit neatkarības gadu laikā ceļi ir tik ļoti nolietojušies, ka remonti būtu nepieciešami daudz apjomīgāki. Patiesībā valstij naudas nav.
Pie mums iet slikti arī ar vakcināciju, nesen apskatījos skaitļus – šobrīd pilnībā vakcinēti ir tikai 2,4 procenti valsts iedzīvotāju. Vakcinēti ir tie karavīri, kuri karo Donbasā, – gan komandējošais sastāvs, gan ierindnieki, arī ārsti un skolotāji.
Vecos cilvēkus sāka saukt vakcinēties tikai nesen. Mans tēvs dzīvo laukos, viņam izdevās sazvanīt ārstu, un tagad viņš ir vakcinēts, turpretim Kijevā netālu no mums dzīvo sievasmāte, viņai neviens nav zvanījis. Cilvēki gribētu vakcinēties – lielais vairākums uzskata, ka vīruss patiešām pastāv.
Maijā mums bija trešais pandēmijas vilnis – slēgts bija viss, nekursēja pat sabiedriskais transports, tagad jau kādu laiku ierobežojumi ir beigušies. Neko nezinu, kā būs tālāk.
