Kā korupcijas uztveres indeksa rangā tikt augstāk? 0
Viens no Nacionālās attīstības plāna (NAP 2020) sastādītāju nodomiem, šķiet, apspriešanas gaitā izpelnījās visai mazu ievērību. Proti, uzlabot korupcijas uztveres indeksa rādītāju, kas ļautu 2020. gadā Latvijai “Transparency International” (“TI”) veidotajā rangā ieņemt vismaz 37. vietu. Kas būtu visnotaļ augsts vērtējums salīdzinājumā ar pērn dalīto 61. vietu 183 vētīto valstu vidū.
Protams, svarīgākas ir tendences, nevis vietu cipari vai indeksi, kuru piešķiršanā “TI” ir iesitusi roku un kurus var arī apstrīdēt. “Delna” jeb “TI” Latvijas nodaļa, kā zināms, ir cēlusi trauksmi par valsts slīdēšanu pēcpadomju telpas virzienā un pat norādījusi uz korupcijas radīto politisko risku. Taču mūsu nevalstiskās organizācijas bijušas diezgan izvairīgas, izsverot jautājumu, kurš varbūt nemaz īsti nav ticis uzdots: kā korupcijas līmeni varētu ietekmēt vai jau ietekmē ārējie ekonomiskie un politiskie sakari? Lai gan te labi noder pašas “TI” izgudrotais “kukuļdevēju indekss” (“Bribe Payers Index”), kas ir sava veida vadošo eksportētājvalstu rangu tabula. Tajā zemākās vietas ieņem valstis, no kurām citur ienākošajiem uzņēmumiem un investoriem visbiežāk piemīt nosliece aplaimot vietējās varas pārstāvjus ar kukuļiem. Un, šķiet, kopš minētais indekss vispār ticis ieviests, Krievija allaž ir atradusies šīs tabulas pēdējā vietā. Pārējā padomju telpa lielāko eksportētāju rangā nefigurē. Kaut gan būtu visai interesanti, ja tāds pētījums aptvertu visu “bijušo republiku”, tajā skaitā Latvijas, biznesu, kas savukārt – atcerēsimies saukli “eksportē vai mirsti!” – arī spiests pielāgoties tam, ko dēvē par korupcijas kultūru, kuras galvenie pārstāvji ir attiecīgās valsts ierēdņi un amatpersonas.
Kultūras jēdziens tādā vārdu savienojumā skan diezgan dīvaini, tomēr tas ir daudz vienkāršāk tverams nekā abstraktie indeksi, kuru pamatotību reizēm nespēj izskaidrot pat mūsu eksperti.
Kultūra šajā gadījumā ir sabiedrībā iesakņojušās tradīcijas, ko iemieso reāli cilvēki. Vai, sacīsim, spilgti literāri tēli kā Ilfa un Petrova romāna “Divpadsmit krēsli” nespējnieku nama pārzinis Aļhens, kurš zaga, par ko gan “pastāvīgi kaunējās”, jo arī “zaga viņš pastāvīgi”, un uz iestādes rēķina pieēdināja līdz ūkai savus radus un draugus, ko uzdeva par bāreņiem.
Tas, protams, ir ārkārtīgi kariķēts personāžs, tāpat kā viņa primitīvā, šodien teiktu, shēma, taču viņa darbošanās mērķis ir ļoti mūsdienīgs, un būtībā Stargorodas sociālās aprūpes namā lietotās metodes, kā redzams, joprojām tiek piekoptas arī Latvijā, vienīgi tagad tās ir ietērptas terminā “varas izmantošana savās interesēs kā norma un tradīcija”.
Šādas “normas” vairāk vai mazāk pastāv visur, un nevajadzētu domāt, ka ES vecās valstis būtu kāds izņēmums. Ne jau velti Itālija, nerunājot par Grieķiju, “TI” vērtējumā ir zemāk par Latviju, tātad krietni zem ES vidējā līmeņa. Bet mēs kārtējo reizi varētu kaitināt publiku ar jautājumu – kāpēc Igaunija ir virs šī līmeņa? Tāpat mēs varētu secināt, ka “TI” un arī pavisam citas jomas uzraugošo organizāciju kā “Reportieri bez robežām” atzinumi, lai cik nepilnīgi, tomēr ir diezgan likumsakarīgi. Un nebūtu skaidrojami ar dažādām sazvērestības teorijām, jo neba tās nosaka ziemeļvalstu, Beniluksa, Šveices un citu parasti šo reitingu augšgalā esošo valstu panākumus. Tiek gan uzstājīgi apgalvots, ka tur “mūs neviens negaida”, tāpēc esam nolemti orientēties uz citiem tirgiem, kur mūs pazīst un ar ko mūs vieno kopējā lielā valoda un mentalitāte. Tur mūs gaida ar atplestām rokām, un arī mēs gaidām – ar uzturēšanās atļaujām un citiem Piebaltijas labumiem. Bet kas attiecas uz Nacionālo attīstības plānu, tad ne jau viss tajā rakstītais ir jāuztver tik burtiski…
