Kā kopt augļu koka vainagu? Daži noderīgi padomi 2
Lai augļu koki labi ražotu, tie jāveido. Regulāra vainaga kopšana nepieciešama gan tikko iestādītiem jauniem, gan vecākiem, jau ražojošiem kokiem. Taču, pirms ķeras pie darba, ir jāzina, ko ar vainaga veidošanu grib panākt. Tad arī varēs saprast, kad to vislabāk darīt – agri pavasarī vai vasarā.
Veidot vainagu nenozīmē darboties tikai ar šķērēm un zāģi. Var rīkoties arī citādi – nobraucīt zaļos dzinumus, izkniebt pumpurus, liekt zarus. Kopjot vainagu, iespējams iegūt vēlamo koku augstumu un formu. Ja nepieciešams, var veicināt jaunu dzinumu augšanu vai gluži otrādi – nomierināt koku, sekmējot augļzariņu un augļu veidošanos visā zara garumā. Nepareizā laikā vai pārāk spēcīgi apgriežot zarus, nāksies ieguldīt papildu darbu cīņā ar liekiem ūdenszariem vēl vismaz pāris nākamos gadus.
Kas darāms un kad?
• Ja kokam izveidojušies gari un kaili zaru posmi bez augļzariņiem, pavasarī pirms pumpuru plaukšanas dzinumu galus saīsina vismaz par trešdaļu. Tā var panākt, ka tie sāk ražot.
• Jau labu laiku ražojušiem kokiem augļi kļūst arvien sīkāki, augļzariņi noveco, zaru galos gandrīz vairs nav jaunā pieauguma. Vainagam nepieciešama atjaunojošā griešana: zarus saīsina apmēram par trešdaļu no garuma vai arī aizstāj ar pilnīgi jauniem zariem. Visbiežāk to veic pavasarī (no marta līdz maijam), kad sals ir mitējies, bet pumpuri vēl nav saplaukuši.
• Ja kokiem ir daudz garu jauno (pagājušās sezonas) dzinumu, veidošanu labāk atlikt uz vasaru.
• Ja koki ir pārāk augsti un ieplānots pazemināt vainagu, ieteicams galotnes apzāģēt jūnijā, kad tie noziedējuši un lapas jau labi saplaukušas. Tad griezumu vietās mazāk ataugs nevajadzīgi ūdenszari. Tomēr, ja pazemināmie koki ir tik veci, ka vienlaikus nepieciešams arī atjaunot vainagu, pavasarī (līdz pumpuru plaukšanai) apzāģē arī galotnes. Vasarā no ataugušajiem ūdenszariem sāk audzēt jaunus dzinumus ražai.
Vispārīgie principi
Labi izgaismots vainags. Lai iegūtu labu ražu, vajag daudz saules gaismas. Tāpēc jebkuram augļu kokam piemērots ir piramidāls vainags – apakšā platāks, ar aizvien īsākiem zariem galotnes virzienā. Vēl labāk augļi izgaismojas saplacinātā vainagā (piramidālā vainaga variants), kur skeletzarus vairs neatstāj vienmērīgi uz visām pusēm visapkārt stumbram, bet divos virzienos. Šāds vainags der visiem kokiem, bet jo īpaši – liela auguma ābelēm un bumbierēm. Tādu pašu izgaismojumu var panākt arī kausveida vainagiem, nozāģējot galotni un apakšā uz visām pusēm atstājot 3–5 aptuveni vienāda garuma skeletzarus. Tas ieteicams kauleņkokiem (īpaši plūmēm, persikiem) un smiltsērkšķiem.
Jauniestādītiem kokiem vismaz metru no apakšas uz stumbra nolauž visus plaukstošos dzinumus. Augstāk vismaz 15–20 cm atstatumā atstāj trīs vai četrus uz visām pusēm (saplacinātajiem vainagiem – uz divām) vērstus dzinumus – nākamos skeletzarus. Ne vienmēr pēc stādīšanas vajag saīsināt dzinumu galus. Viengadīgam kociņam, kam nav sāndzinumu, aptuveni par trešdaļu saīsina galotni, lai labāk ataugtu jauni dzinumi no stumbra. Normālam divgadīgam stādam ar vairākiem sānzariem, kam pie pamatnes jau izveidojies mizas valnītis, tos īsināt nevajag. Liekos zarus izgriež līdz pamatnei, bet vismaz 1 m no zemes atstāj trīs četrus uz visām pusēm vērstus sānzarus – nākamos skeletzarus. To pamatnes uz stumbra nedrīkst būt viena otrai pretī, citādi samazinās stumbra mehāniskā izturība. Jau stādīšanas gadā tos vēlams atliekt lēzenāk: ābelēm – gandrīz horizontāli, bumbierēm un kauleņkokiem – nedaudz stāvāk.
Ja stādam ir vārgas saknes un tādēļ jāsamazina lapu virsma, topošos skeletzarus izkārto tieši tāpat, bet pavasarī pēc iestādīšanas to galus saīsina apmēram par trešdaļu. Nākamajos gados skeletzarus īsināt vairs nevajadzētu.
Galotnē neļauj augt konkurējošiem dzinumiem! Ja nav paredzēts veidot kausveida vainagu, katram kokam var būt tikai viena galotne, tāpēc zem galotnes dzinuma pumpura plaukstošos 4–6 dzinumus nobrucina, tiklīdz tie parādās. Ja tas nav izdarīts laikus, visus tieši blakus galotnei izaugušos zarus ar dārza šķērēm izgriež līdz pamatnei un atstāj tikai galotni. Konkurenti noēno un traucē augt zemākajiem zariem, turklāt vēlāk, kokiem ražojot, šādas V veida žākles tik un tā atlūst.
Skeletzaru izturība. Ļoti labi, ja pie skeletzara pamatnes veidojas valnītis – rievots mizas gredzens. Tāds zars labi turas pie stumbra un vēlāk ražas smaguma ietekmē tik viegli nenolūst. Stāvākie zari pamatnes valnīšus parasti neveido un nav pietiekami izturīgi, tie arī sliktāk zied un vairāk audzē garos dzinumus. Tāpēc jau koka jaunībā jāpanāk, lai skeletzariem būtu pietiekama mehāniskā izturība, – stāvākie zari jāatliec 45–60° leņķī pret stumbru. Koksnainus zarus pavasarī var atliekt, iekarinot tajos atsvarus, atspiežot ar spraišļiem, atsienot ar gumijām vai auklām. Zars jāatliec visā garumā, līdz tā pamatnei, nevis veidojot lokveida izliekumus vidū. Rudenī visus smagumus vai atsaites noņem. Zaļos dzinumus vieglāk un daudz ātrāk var atliekt jūnijā, kad tie izauguši aptuveni plaukstas garumā. Tad spraislim var noderēt pat veļas knaģis, ko nedēļu vai divas patur, iespraustu starp stumbru un atliecamo jauno dzinumu, kamēr tas mainījis augšanas virzienu. Ja stāvais zars izaudzis tik resns, ka atliekt vairs nav iespējams, lai cik žēl, bet tas jāizzāģē līdz pamatnei un vietā no snaudošo pumpuru izdzītā ūdenszara jāieaudzē cits, lēzenāks zars. Pārāk stāvus skeletzarus var arī uzlabot, pavasarī apgriežot to galotnes līdz lēzenākam no šā paša zara ataugošam dzinumam. To gan vērts darīt tikai tad, ja pie skeletzara pamatnes izveidojies mizas valnītis.
Neveidots veca koka vainags. Ja vēlas sakopt nekad neveidota koka vainagu, padarot to mehāniski izturīgāku un labāk izgaismotu, nevietā augošie zari jāretina pašlaik – pavasarī līdz pumpuru plaukšanai. Nedrīkst vienā gadā izgriezt par daudz! Koks vieglāk pacietīs pāris prāvāku nekā ļoti daudz sīku brūču. Tādēļ sākumā tikai pazemina augstumu un, ja nepieciešams, izzāģē kādu nevajadzīgu, ļoti vecu vai slimu skeletzaru. Lieliem kokiem to drīkst darīt arī ar motorzāģi. Pirmo griezumu izdara no zara apakšpuses, pēc tam – no augšpuses, līdz nozāģēts. Nav jāuztraucas, ja nozāģējas mazliet šķībi vai arī atplīst mizas sloksne. Līdz rudenim sadzīs!
Pirmajā pavasarī galotni nozāģē līdz lēzeni augošam, pietiekami spēcīgam sānzaram – jaunajai galotnei. Ābelēm un bumbierēm galotni var nozāģēt līdz pat pirmā atstājamā sānzara mizas valnītim, ķiršiem un plūmēm noteikti atstāj celmiņu (vēlams, lai tas būtu apmēram trīsreiz garāks nekā brūces diametrs). Brūces var neapsmērēt, labāk ļaut tām apžūt vējā. Vasarā nedara neko, vienīgi izlauž blakus galotnes brūcei ataugošus, uz augšu vērstus ūdenszarus, ja tādi parādās. Vainagu turpina veidot nākamā gada pavasarī. Tad saīsina visus skeletzarus aptuveni par trešdaļu vai līdz pusei. Vietās, kur vajadzīgi jauni ražojošie zari, jūlijā izvēlas veselīgākos no ataugušajiem jaunajiem ūdenszariem un, ja nepieciešams, atliec tos vajadzīgajā leņķī. Ar pārējiem, kamēr tie vēl jauni, trausli un zaļi, rīkojas pavisam vienkārši: uzvelk cimdus un nobrucina. Ja to neizdarīs vasarā, nākamajā gadā tie jau būs koksnaini un vajadzēs griezt ar šķērēm. Tas veicinās atkal jaunu ūdenszaru augšanu un radīs lieku darbu.
Trešajā gadā uz atstātajiem ūdenszariem jau parādīsies pirmie ziedpumpuri. Vēlāk ražas ietekmē atjaunotais vainags diezgan labi veidosies pats, tad zarus īsināt vairs nebūtu vēlams, vien vasarā izlauzt lieko.
Atšķirības un īpatnības
1. Ābelēm un bumbierēm drīkst izzāģēt arī ļoti resnus vecos zarus un galotnes, turpretī ķiršiem un plūmēm nevajadzētu izgriezt zarus, kas pārsniedz rokas resnumu. Pārāk plašas brūces vairs nesadzīs, koki pat var aiziet bojā.
2. Visiem kauleņkokiem – ķiršiem, plūmēm, aprikozēm, persikiem – izgriežot zarus, obligāti jāatstāj celmiņš. Brūce labāk dzīs un mazāk sveķos. Ja vēl paredzams sals, celmiņu vēlams atstāt arī ābelēm un bumbierēm, pārējos gadījumos to var neatstāt. Turpretī pīlādžiem un korintēm zari vienmēr jānogriež līdz ar mizas valnīti – šiem augļaugiem atstāti celmiņi vasarā veicina pāris zemāk augošu sānzaru nokalšanu.
3. Ābeles drīkst apgriezt vai apzāģēt arī ziemā, bumbierēm šos darbus vēlams ieplānot pēc iespējas vēlāk pavasarī (līdz pumpuru plaukšanai) – tad vasarā ataugs mazāk lieko dzinumu un tie būs īsāki.
4. Ķiršiem un plūmēm vainaga veidošanu ļoti labi var apvienot ar ražas vākšanu. Zarus nogriež kopā ar augļiem vasarā vai rudenī, ziemā tos nevajadzētu aiztikt. Arī dārza pīlādžiem var vienlaikus vākt ražu un veidot vainagu. Aprikozēm un persikiem bojātos zarus izgriež jūnijā, kad labi redzams, kas atmiris, kas pārziemojis un plaukst.
5. Ābelēm, bumbierēm, saldajiem ķiršiem, dārza pīlādžiem nevajag vainagu veidot (īpaši – īsināt dzinumu galus) katru gadu. Pārcenšoties var regulāri iznīcināt lielu daļu ražas un rosināt kokus ataudzēt liekus dzinumus no snaudošajiem pumpuriem. Kokus, kas sākuši pārmērīgi strauji augt, būs grūti nomierināt.
6. Kolonnveida ābelēm nedrīkst īsināt dzinumu galus. Īsinātie zari ļoti slikti ataug, veido strupu dzinumu ķeburus un zaudē dekorativitāti. Šādām ābelēm tikai pavasarī izretina liekos sānzarus (noēnotos un tos, kam pie pamatnes ieperinājies lapu koku vēzis), izgriežot līdz mizas valnītim pie pamatnes. Vasarā var nolauzt blakus galotnei ataugošos zaļos dzinumus. Pārējā laikā atstāj koku mierā. Kolonnveida ābelēm nav nepieciešams zarus atliekt lēzenāk. Var audzēt ar vairākiem stāviem dzinumiem, var atstāt tikai ar vienu stumbru bez sānzariem. Zaru skaits vainagā – pēc pašu vēlmes.
7. Smiltsērkšķiem (arī persikiem) raža veidojas galvenokārt uz jaunajiem dzinumiem. Lai tie labāk augtu, katru pavasari (līdz pumpuru plaukšanai) dzinumu galus saīsina apmēram līdz pusei. Vasarā laikus izgriež vai nolauž vārgākos jaunos dzinumus, atstāj veselīgākos un spēcīgākos. Smiltsērkšķiem, kam vainagu veido vienlaikus ar ražas vākšanu (ogas vāc, nogriežot kopā ar zariņiem), pavasarī dzinumus neīsina. Nedrīkst tādā veidā nogriezt visus jaunos dzinumus! Vīrišķajiem smiltsērkšķu augiem pavasarī droši var saīsināt visus dzinumus.
8. Hibrīdplūmēm, daudziem skābajiem ķiršiem, reizēm arī aprikozēm, veidojas gari, atkailināti zaru posmi un raža izkārtojas tikai zaru galos. Šādiem kokiem dzinumi ik pavasari jāsaīsina par trešdaļu vai līdz pusei to garuma. Labāk, ja griezuma vieta atrodas blakus jaunam, spēcīgākam, uz augšu vērstam dzinumam vai vismaz sānu sazarojumam. Ja tāda nav – īsina, kā sanāk. Skābajiem ķiršiem parasti plaukst ļoti daudz pumpuru, dzinumi veidojas pušķiem, arī skeletzaru bieži vien ir pārāk daudz. Tos vēlams paretināt. Ja skābajiem ķiršiem dzinumi nav saīsināti pavasarī, tas obligāti jādara ražas laikā, nogriežot zarus kopā ar visām ogām.
9. Lazdas veido kā krūmus ar aptuveni 7–10 dzinumiem. Katru vasaru jūlijā vēlams par trešdaļu saīsināt jauno dzinumu galus. Tas veicinās augļzariņu augšanu un lielāku ražu.
10. Jebkuram augļu kokam vasarā var izgriezt arī lapainus zarus. Tomēr jāatceras, ka lapas kokam ir ļoti svarīgas. Labāk izlauzt uz augšu augošos, augļus noēnojošos dzinumus un izretināt dzinumu pušķus zaru galotnēs. Liekos jaunos dzinumus izlauž, kamēr tie vēl nav pārkoksnējušies, un griež tikai tad, ja izlauzt vairs nav iespējams. Vasarā nevajadzētu izgriezt lielus zarus un veidot prāvas brūces, tas attaisnojas vienīgi tad, ja likvidējami slimie zari.
Svarīgi
• Jebkurš slims vai aizlūzis zars jāizgriež, līdzko tas pamanīts, neraugoties ne uz pumpuru plaukšanas fāzēm, ne lapām. Vienmēr izgriež arī visus vainaga iekšpusē augošos noēnotos, nīkulīgos, neražojošos, uz citiem zariem uzgūlušos zarus.
• Ja uz kāda zara parādās piepes, tas nekavējoties jānozāģē. Ja piepes aug jau uz stumbra, augļu koks vairs nav glābjams. Tāds pēc iespējas ātrāk jāizvāc no dārza, lai neinficējas citi koki.
