Kā nopelnīt divreiz lielāku pensiju 0
Cilvēki, kuri “Latvijas Finierī” strādājuši kopš 1996. gada, pensionējoties saņem divas reizes lielāku pensiju nekā vidēji Latvijā. Uzņēmuma padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis uzsver: “Sabiedrības attieksme pret nodokļu nomaksu ir ļoti svarīga. Tās veidošanā jāiesaistās gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem, gan valstij.”
Uldis Biķis: – Pēdējo divu gadu laikā meža nozarē notikušas daudzas diskusijas, kurās definēti nozares attīstības mērķi. Mežsaimniecībā – līdz 2050. gadam meža ražību palielināt par 25%, bet kokrūpniecībā – divkāršot produkcijas pievienoto vērtību. Sperot pārdomātus soļus, tai skaitā Ziemeļeiropas mežsaimniecības prakses virzienā, tas ir pilnībā izdarāms. Taču procesi jāpadara efektīvāki visā nozares pievienotās vērtības ķēdē, tautsaimniecībā kopumā. Lai mēs būtu konkurētspējīgi un vienlaicīgi ilgtspējīgi ne tikai kā viena nozare, bet kā vienota valsts ekonomiskā sistēma, kā sabiedrība. Tas nozīmē algu pieaugumu, racionālu resursu izmantošanu, spēju veidot jaunus produktus un pakalpojumus.
Mēs “Latvijas Finierī” ļoti labi saprotam, ka Eiropā vidējām algām neizbēgami ir jāizlīdzinās, jo brīvā darbaspēka kustībā cilvēki meklē, kur savu laiku un zināšanas pārdot izdevīgāk. Līdz ar to apzināmies, ka konkurētspējas un tālākās attīstības priekšnoteikums ir produktivitātes pieaugums, kam jābūt ar apsteidzi pret darbaspēka izmaksām, kas Latvijā turpmākos gadus tikai palielināsies.
Vai brīvā darbaspēka kustības rezultātā arī “Latvijas Finierī” ir viesstrādnieki?
“Latvijas Finieris” ir starptautisks koncerns. Mēs labi saprotam, ka ir profesijas, kurās kvalificēti speciālisti trūkst visā pasaulē, tāpēc principā esam atvērti nepieciešamo kompetenču meklēšanai globālajā darba tirgū. Tajā pašā laikā uzskatām, ka tepat Latvijā ir vēl daudz līdz galam neizmantotu iespēju, lai sasniegtu maksimālu vietējo cilvēku iesaisti darba tirgū, tai skaitā pensijas vecumā un ar daļēji zaudētām darba spējām.
Sagaidāmais dzīves ilgums pēc aiziešanas pensijā Latvijā ir aptuveni 20 gadi. Labklājības līmenim augot un medicīnai attīstoties, dzīvildze palielinās, un ir absolūti dabiski, ka cilvēkiem tiek dota iespēja sevi pilnībā vai daļēji nodrošināt, nedzīvojot tikai no sociālā budžeta maksājumiem. Mūsdienās rūpniecībā roku darbu lielā mērā aizstājušas tehnoloģijas un būtiskākais ir cilvēka zināšanas un pieredze, nevis fiziskais spēks.
“Latvijas Finierī” mēs redzam, ka strādājošo pensionāru skaits pēdējos gados palielinās. Cilvēki izvēlas turpināt strādāt ilgāk, un mēs cenšamies ar viņiem iespēju robežās darba attiecības arī veidot ilgākas.
Pazīstu japāņus, kuri skaidri zina, ka strādās līdz 80 gadiem, jo ir droši, ka dzīvos līdz 100. Protams, viņi ļoti seko savai veselībai. Tāpēc arī mēs uzņēmumā ne tikai domājam, kā mainīt darba apstākļus, lai cilvēkiem būtu vieglāk, bet cenšamies dažādā veidā atbalstīt arī veselīgu dzīvesveidu.
Piemēram, cīnoties ar smēķēšanu. “Latvijas Finierī” nesmēķētājiem atvaļinājums ir par divām dienām garāks. Kolēģu skaits, kuri saņem šīs papildus atvaļinājuma dienas, gadu no gada pieaug. Un statistika parāda, ka darbinieki bez kaitīgiem ieradumiem slimo mazāk, bet, ja saslimst, atveseļošanās process ir ātrāks.
Ja salīdzinām algas koncernā “Latvijas Finieris” ražotnēs Latvijā un Somijā? Cik liela ir starpība?
Šobrīd Latvijā atalgojums, vērtējot pēc pirktspējas paritātes, ir gandrīz 65% no ziemeļvalstu atalgojuma līmeņa. Mums ir, kur tiekties, un Latvijā algām vajadzētu dubultoties, tikai jautājums – cik ilgā laikā?
Mēs strauji ejam uz izlīdzināšanu un lielajos kokapstrādes uzņēmumos jau šobrīd vidējās algas pārsniedz vidējo atalgojuma līmeni Eiropas Savienībā. Igaunijā lūzuma punkts jau ir noticis – tur vairāk cilvēku iebrauc nekā izbrauc. Arī Latvija jau ir tuvu tam.
Te gan noteikti jāuzsver, ka viens nav karotājs. Visai sabiedrībai kopumā jāpaliek efektīvākai un produktīvākai. Taču tas noteikti nedrīkst notikt uz darbaspēka nodokļu optimizācijas rēķina. Mēs nevaram gribēt procesu efektivitātē un ienākumu līmenī tuvoties ziemeļvalstīm, vienlaicīgi neveidojot ziemeļvalstu izpratnei pietuvinātu sociālās aizsardzības un veselības aprūpes sistēmas. Pretējā gadījumā zaudētāji ir visi. Šobrīd labi redzam, ka veselības aprūpes pakalpojumi daudziem sabiedrības locekļiem ir pieejami ierobežoti un novēloti. Rezultātā cilvēku veselīgais dzīves ilgums ir salīdzinoši zems, tas noteikti izraisa neskaitāmas individuālas traģēdijas.
Savukārt mēs kā darba devēji esam rēķinājuši, ka veselības problēmu un samērā ilgā atveseļošanās procesa dēļ zaudējam apmēram desmit procentus darba laika. Tās ir lielas izmaksas, kas tiešā veidā ietekmē mūsu konkurētspēju pret citu valstu ražotājiem.
Taču veselības aprūpes sistēmai katastrofāli trūkst finansējuma…
Lielākā problēma ir tā, ka šobrīd mēs kā sabiedrība sociālās aizsardzības un veselības aprūpes sistēmu uzturēšanā lielai daļai ļaujam piedalīties ar ļoti niecīgām iemaksām. Pakāpeniski soļi vienlīdzīgākas līdzdalības virzienā, protams, tiek sperti, taču tie bieži saskaras ar ievērojamu pretestību. Liela daļa cilvēku, tai skaitā uzņēmēji vienmēr būs gatavi aizstāvēt ideju par dažāda veida nodokļu atlaidēm, likmju samazināšanu. Galvenais, ka ir darbs un tiek veikta uzņēmējdarbība, it kā tas pats par sevi automātiski garantētu kopējās labklājības attīstību. Taču šie emocionālie saukļi ir pretrunā ar vienlaicīgo sabiedrības vēlmi augstākajā kvalitātē saņemt valsts nodrošinātos pakalpojumus un garantētu pensiju vecumdienās.
Jo ne jau kādai abstraktai “valstij” ir nepieciešami mūsu maksātie nodokļi un ne jau tikai vispārējā nodokļu režīmā strādājošajiem, godprātīgajiem darba devējiem ir jānes galvenā atbildības nasta par to nomaksu. Patiesībā, atbildīgi piedaloties nodokļu nomaksā, cilvēks pats nosaka, kādi būs valsts sniegtie pakalpojumi un to kvalitāte, savukārt VSAOI vienlīdzīgi būtu jāuztver gan kā solidaritātes maksājums esošajiem pensionāriem, gan kā katras personas nākotnes ienākumu garants pēc aktīvu darba gaitu beigšanas.
Emocionāli jau var saprast cilvēku vēlmi maksimizēt tēriņus šodien un tagad, taču aizdomājieties, kā jūs pavadīsiet vecumdienas? Vai jūs atbalstīs ģimene vai esat gatavojušies paši, veidojot uzkrājumus? Visdrīzāk, pienākot pensijas vecumam, un tā pa īstam realitātē apjaušot tās lielumu, pārmetumu gūzma velsies pār valsti, kā tas nereti izskan arī no cienījamu mākslinieku puses, kuri visu mūžu guvuši ienākumus autoratlīdzību veidā.
Tāpēc ļoti pārliecinoša ir statistika, ko iespējams iegūt, analizējot datus par darbiniekiem vispārējā nodokļu režīmā ilgstoši un godprātīgi strādājošos uzņēmumos. Piemēram, cilvēkiem, kuri pēc 1996. gada devušies pensijā, vismaz desmit gadus nostrādājot “Latvijas Finierī”, vidējā pensija ir divas reizes lielāka nekā vidēji valstī.
Kas jāmaina esošajā sistēmā, lai tā kļūtu solidārāka?
Pieņemt lēmumus un valstiskā līmenī sistēmu sakārtot politiķiem noteikti ļoti palīdzētu skaidra, vienota izpratne par ienākumu līmeņa intervālu, neatkarīgi no tā, kā tie tiek gūti, kurā katra iedzīvotāja personificētajam nodokļu slogam un VSAOI iemaksu apjomam vajadzētu būt līdzvērtīgam. Pretī, protams, saņemot arī līdzvērtīgus sociālās aizsardzības pakalpojumus. Rietumos šī sabiedrības daļa tiek dēvēta par vidusslāni. Protams, šāda vidusslāņa definīcija ir panākama tikai sociālā dialoga ceļā starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti.
Kamēr tas nav noticis, ir daudz lietas, ko mēs tomēr varam darīt paši. “Latvijas Finierī”, izvēloties sadarbības partnerus, arvien striktāk mēs vērtējam viņu iesaistes līmeni solidārā valsts pakalpojumu un sociālās aizsardzības sistēmas uzturēšanā. Izvēles iespējas ir arī mums ikvienam kā privātpersonai, individuālā līmenī neiepērkoties vietās, kur netiek izsniegti čeki, tādā veidā neatbalstot pelēko ekonomiku ar saviem ikdienas lēmumiem.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
