– Instrumenta spēle esot kā mūziķa personības spogulis. Vai arī dzīvē esat aizrautīga, ugunīga, enerģētiku izstrāvojoša? 6
– Jā, man ir ļoti emocionāla dzīve. Varbūt arī tāpēc “Karmena” ir man vistuvākā tēma. Tāda Karmena dzīvē droši vien neeksistē, bet man liekas, ka katrā sievietē ir sava karmena. Mani aizrāva viņas temperaments, kaut arī liktenis dramatisks, ceru, man tāds nebūs (pasmaida). Mans vīrs ir no Spānijas, un viņa draugi un ģimene domā, ka arī manī ir kaut kas no šīs dienvidu zemes…
– Bet jūsu dzīslās rīt sibīrietes asinis. Sibīrija latviešiem saistās ar kaut ko ļoti aukstu visādās nozīmēs.
– Jā, tur ir ļoti aukstas ziemas, bet arī ļoti karstas, svelmainas vasaras. Tāda esmu arī es – vai nu ļoti priecīga, vai arī ļoti… nepriecīga.
– Kas jums pēdējā laikā sagādājis vislielāko prieku?
– Izklausīsies klišejiski, taču tā ir mana profesija, iespēja darīt to, ko mīlu. Akordeona spēle man sagādā tādu baudu, ka īsti par darbu to pat nevaru uzlūkot. Laikam lielākais prieks bija pagājušajā nedēļā, kad radās iespēja koncertēt Londonā Vigmora hallē. Šajā vienā no visprestižākajām zālēm pasaulē, kur muzicēju kopā ar Andreasu Otenzammeru, “Berlīnas filharmoniķu” pirmo klarnetistu. Jā, tas bija vislielākais panākums pēdējā laikā.
– Ja pēkšņi pagaistu diski, ieraksti, notis… Kas būtu visupirmais skaņdarbs, kurš jūsu atmiņā saglabātos un kuru jūs vislabprātāk nospēlētu?
– Alfrēda Šnitkes “Revidenta pasakas”. Sarežģīts komponists, grūts skaņdarbs. Pirmoreiz dzirdēju to divpadsmit gadu vecumā un vēlāk apguvu Londonā. Es to varētu nospēlēt pamodināta pat divos naktī, ārkārtīgi skaista un aizraujoša mūzika.
– Un ko jūs tagad spēlētu savai vecmāmuļai Sibīrijā?
– Viņa tagad jau ir Latvijā. Tā droši vien būtu krievu tautas melodija “Starij kļon” (“Vecā kļava”). Pat īsti nevaru izskaidrot dziesmas vēsti, godīgi sakot, neatceros arī vārdus, tos zina tikai vecmāmuļa, bet mūzika ir ārkārtīgi sirsnīga. To sajūtu vairāk ar dvēseli.
– Kad pasaulē jums vaicā, no kurienes esat, ko atbildat?
– Vienkārši – esmu no Latvijas. Un ar to pilnīgi pietiek. Multinacionālā pilsētā, kāda ir Londona, un arī citur pasaulē nemaz tik ļoti neinteresējas, kādas asinis ir tavās dzīslās un kādai tautībai piederi. Ap šīm lietām te Latvijā vairāk urķējas, diskutē. Globālajā un multinacionālajā pasaulē tas nav svarīgi, pietiek, ja nosauc zemi, no kuras nāc. Skolā esmu mācījusies bilingvāli un, godīgi sakot, kopš dzīvoju Anglijā, pieķeru sevi, ka angliski runāju pat labāk nekā brīžiem dzimtajā krievu valodā.
– Ko redzat pa savu logu Londonā?
– Dzīvoju centrā, rajonā, kur viss ir kustībā. Netālu arī parks, koki un puķes, taču ir sajūta, ka mašīnas joņo apkārt visriņķī, milzu sastrēgumi, dzīve verd un burbuļo. Nevar ievilkt tik dziļi un rāmi elpu kā Latvijā.
