– Ilgus gadus bijāt vienīgā, kas saņēmusi Viņa Augstības Velsas prinča balvu mūzikā. Kur tā glabājas? 6
– Tas bija pirms sešiem gadiem, toreiz tiku pie prēmijas un sudraba godalgas. Skaistā balva stāv cienīgi vitrīnā aiz stikla, blakus glītai vāzei Rīgā vecāku mājās. Man pašai mājas nu jau vienpadsmit gadus ir Londona. Es labprāt nosauktu arī Rīgu par savām mājām, jo šeit esmu dzimusi, joprojām braucu ciemos pie vecākiem un koncertēt, tomēr visvairāk laika pavadu Londonā.
– Instrumentu hierarhijā visaugstāk stāv ērģeles, tad nāk citi instrumenti, bet kā jūs izvēlējāties akordeonu?
– Ērģeles? Es nebūtu tik pārliecināta. Klavieres, vijole, čells tagad ir vieni no vispopulārākajiem instrumentiem, bet ērģeles pārdzīvo renesansi tāpat kā mandolīna, un arī akordeons piedzīvo atjaunotni. Tas bija ļoti populārs instruments senāk, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, jo bija vienīgais, ar kuru varēja pavadīt dziesmas, paķert visur līdzi, kaut uz mežu. Un tieši tas cilvēkus ļoti uzrunāja. Taču līdz ar tolaik dziedātajām dziesmiņām instrumentam pielipa klišeja, ka tas domāts tikai vienkāršām tautasdziesmām. Nu jau kopš 60., 70. gadiem mēs, akordeonisti, – mani profesori te bija pionieri –, sākām sadarboties ar jauniem komponistiem un mēģinājām atjaunot instrumenta identitāti. To vairs neuztver kā kāzu, bēru pavadītāju vai nabagu klavieres. Starp citu, Latvijā akordeonu māca tautas instrumentu nodaļā, bet Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā tas pieder pie skatuves, klasiskajiem instrumentiem.
… Mana vecmāmiņa, liela folkloras mīlētāja, dziedātāja, ar daudziem atzinības rakstiem apbalvota krievu literatūras un valodas skolotāja, reiz ielika man rokās sagrabējušu akordeonu ar daudziem trūkstošiem taustiņu, lai pamēģinu uzspēlēt kādu populāru dziesmiņu. Tikpat labi tas būtu varējis būt jebkurš cits instruments. Vecmāmuļa vienkārši sajuta manu talantu mūzikā. Tas viss notika Sibīrijā, kad man bija seši gadi.
– …?
– Sibīrijā dzimuši un auguši mani vecvecāki, tur nākusi pasaulē arī mana mamma, vienīgi tētis ir no Krievijas centrālās daļas. Septiņdesmitajos gados mani vecāki atbrauca studēt uz Rīgu un te palika. Kad mazotnē pēc Sibīrijā pavadītām vasarām rudenī atbraucu uz Rīgu un bija jāiet skolā, mamma izdomāja aizvest mani uz mūzikas skolu, kas atradās tieši blakus 22. vidusskolai Bruņinieku ielā, kur mācījos. Abām izglītības iestādēm durvis bija gluži vai blakus. Tā sanāca, ka mēs ar mammu nokļuvām akordeona nodaļā un iekritām gluži vai rokās skolotājai Marijai Gasulei, kura ar mani strādāja desmit gadus un joprojām mūsu ģimenē ir savējā. Neviens manā dzimtā nav mūziķis, tāpēc, kā jokojot saku, spēlēju akordeonu, nevis vijoli vai klavieres, kuras arī, protams, protu kā savu otro instrumentu.
– Vai vecmāmuļai nebija žēl tik trauslai meitenei ielikt rokās tik smagu instrumentu?
– Ak nē. Nodarbojos ar sportu, lai būtu laba veselība, jo man ir pieci seši braucieni nedēļā ar lidmašīnu, līdz ar to jāatrod līdzsvars un laiks kā darbam, tā atpūtai. Šodien bija pirmā reize nez cik gados, kad lidoju bez akordeona mugursomā, tikai ar rokassomiņu. Citkārt akordeons man plecos, vienmēr līdzi, ar šo 21 kilogramu smago instrumentu jāauklējas tikpat rūpīgi kā ar bērnu.
– No mūzikas skolas – uzreiz Londonas Karaliskajā akadēmijā?
– Paveicās kā pasakā. Aizbraucu uz meistarklasēm, parādīju savas zināšanas valodā, mūzikā, bija jāraksta esejas angliski, un, jā, esmu ļoti pateicīga vecākiem, kuri jau no mazotnes veda mani uz angļu valodas papildnodarbībām. Mani pieņēma Londonas Karaliskajā akadēmijā sešpadsmit gadu vecumā. Tas bija daudz agrāk, nekā vajadzētu būt pēc vecuma un arī izglītības, taču es uzrādīju tik labus rezultātus, ka mani ne tikai pieņēma, bet arī vēl apmaksāja studijas. Tur pagāja četri bakalaura gadi un divi – maģistrantūrā.
