Uzņēmējs no 12 gadu vecuma: Pārdošana ir īstais novērtējums 0
Skolnieks – uzņēmējs. Jau desmit gadus šādā statusā. Jau no 12 gadu vecuma, kad uztaisīja un internetā pārdeva pirmos tolaik tik populāros pirkstu skrituļdēļus.
Tagad jelgavniekam Reinim Nikuļcevam 23 gadi, viņš RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātē 3. kursā studē intelektuālās robotizētās sistēmas. Viņam no skolas laikiem ir uzņēmums “RocketGrip”. Ceturtdien pēc studijām Ķīpsalā viņš devās uz Jelgavas Valsts ģimnāziju, lai skolēnus iedrošinātu uzņēmējdarbībai. Jau kā skolotājs. Pārķēru viņu.
Savā uzņēmumā “RocketGrip” ražojat hokeja nūju pretslīdes uzmavas. Bet studē intelektuālās robotizētās sistēmas… Vai tas nozīmē, ka sporta inventāra ražošana nebūs tavs dzīves mērķis?
Reinis Nikuļcevs: Vidusskolas laikā domāju, kādu biznesu izveidot. Toreiz, veidojot “RocketGrip”, iestājos LIAA Jelgavas biznesa inkubatorā. Tur bija uzņēmums, kas nodarbojās ar rūpnīcu automatizāciju. Tādu saredzēju nākotnes ražošanu. Padomāju – varbūt tad, kad pabeigšu skolu, augstskolu, tad visi gribēs automatizēt ražošanu. Tāpēc apgūstu robotizētās sistēmas.
Ir laiks sevi pieteikt nevis tikai kā hokeja nūjas pretslīdes uzmavas ražotāju, bet plašāk – kā sporta piederumu ražotāju. Ražosim uzmavas arī badmintona, tenisa rakešu kātiem, arī lakrosa nūjām. Ja ražošanu kādreiz automatizēsim – tas būtu ideāli.
Kāpēc tevi tik agri ieinteresēja uzņēmējdarbība?
No bērnības atceros, ka vecāki man mācīja naudas vērtību. Zinu, ka citi to neatbalsta, bet pat par miskastes iznešanu man maksāja četrus piecus santīmus. Man tas bija svarīgi, un es sāku meklēt, kā pats varētu nopelnīt.
Reiz Ziemassvētku vecītis man atnesa ģipša formiņas… Tā tobrīd likās sliktākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmis, pat raudāju, jo nebiju saņēmis cerēto rūcošo lidmašīnu. Vēlāk izrādījās – pati labākā, jo tajās atlēju figūriņas un ome piedāvāja nopirkt par diviem latiem, pirka arī citi. Āķis bija lūpā!
Man palīdzēja tas, ka mans tēvs ir uzņēmējs – kādreiz taisīja žogus, tagad viņš audzē paklāju zālienus un tad tos izplāj objektos. Bērnībā viņš mani daudz vadāja līdzi, palīdzēju ieklāt zālienus. Bet vērtīgākās bija tās 30 minūtes pa ceļam – tās pavadījām sarunās par uzņēmējdarbību. “Tēt, taisām galdus! Taisām kāpnes!” – tādi bija mani uzņēmēja kāpēcīša jautājumi. Viņš man skaidroja, kāpēc ne. Viņš iemācīja analizēt, vai var sanākt bizness vai nevar.
Gan tava tēva bizness, gan arī “RocketGrip” piedāvātā alternatīva hokeja nūjas lentei liecina par tā saukto “zilā okeāna stratēģiju” – izvēlēties tādus produktus, ar kuriem nav jāstājas asiņainā konkurences cīņā. Apzināti?
Nē. Tēvs mani nemācīja izvairīties no konkurences, bet aprēķināt, vai vari konkurēt, tas ir, vai vari labāk un par zemāku cenu. Un, kas būtiski, – vai, izvērtējot visus riskus, tu pats gribi to darīt.
12 gadu vecumā no koka uztaisīju pirkstu skrituļdēļus (fingerboard) un “draugiem.lv” domubiedru grupā dažus pārdevu. Pirmā interneta pārdošanas pieredze! Jelgavas “Jundā” apguvu mājaslapas taisīšanu, 3D modelēšanu, “Photoshop”. “SS.lv” piedāvājos uztaisīt mājasapu, viens pieteicās, uztaisīju, bet… mani uzmeta. Pirmais aplauziens! Tas bija 14 gadu vecumā.
Kāpēc uzņēmējdarbības dēļ mainīji skolu?
Skolā, kurā mācījos, bija reklāmas plakāts ar meiteni, kura vēstīja, ka līdz 23 gadu vecumam grib nopelnīt pirmo miljonu. Noskatījos arī video. Bāc, es arī gribu savu uzņēmumu! Bet savā skolā nemaz nevarēju to izveidot.
Tāpēc 7. klasē pārgāju uz Jelgavas Valsts ģimnāziju, kur “Junior Achievement Latvija” īstenotās “Skolēnu mācību uzņēmumu” programmas ietvaros izveidoju uzņēmumu kopā ar bērnības draugu un klasesbiedru Akselu Zinguli. Tā kā Aksels spēlēja hokeju, viņam radās ideja piedāvāt alternatīvu hokeja nūjas gala tīšanai ar lenti vai silikona uzmavai. Meklējām materiālu – gumijotu cauruli, kas sasilstot sarautos.
Līdzīgi kā izolācija kanalizācijas caurulēm?
Jā, tikai sastāvs atšķiras, jo mums vajadzēja neslīdīgu. Un izturīgu. Pasūtījumus veicām pie ražotājiem no visas pasaules, un tas paņēma daudz laika. Trīs nedēļās atnāk viens paraugs, izmēģinājām, neder. Pasūtinājām nākamo. Tā pāris gadu pagāja.
Iestājos arī “Junior Achievement” līderu programmā. Līderu vasaras nometnē mums uzstājās jaunuzņēmumu guru, “TechHub Rīga” līdzdibinātājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Viesturs Sosārs.
Viņš man atvēra jaunuzņēmumu pasauli. Viesturs man iemācīja, ka šodien nepavisam nav jābūt pabeigtam produktam, bet jāparāda prototips vai varbūt tikai vizualizācija.
Mani aizrāva doma, ka ar minimāliem līdzekļiem var izveidot produktu un tad to prezentēt “Kickstarter” platformā, lai savāktu pūļa finansējumu ražošanai. Tas mani aizrāva tā, ka aizgāju no skolēnu pašpārvaldes un visiem sabiedriskiem pienākumiem. Man vajadzēja “šeit un tagad”. Turklāt neaizņemoties, arī no vecākiem ne.
Izdevās?
2015. gadā skolēnu tirdziņos hokeja nūju uzmavas pirka… meitenes kā dāvanu saviem draugiem hokejistiem. Piedāvājām hokeja piederumu veikalam “SR Hockey” – tas bija pirmais veikals, kuram mēs kā skolēni piegādājām preci.
Bet jau nākamajā gadā “Junior Achievement” lika pārtraukt ražošanu un izņemt no interneta mūsu preces, jo bija saņēmuši vēstuli no Kanādas uzņēmuma, ka viņiem ir patents uz šādu produktu, un draudēja sūdzēt tiesā.
Bija šoks! Palīdzēja Latvijas Republikas Patentu valde, kura noskaidroja, ka kanādiešiem nav izgudrojuma patenta, bet patentēts dizaina paraugs.
Kanādieši to bija iesnieguši 2016. gada martā, bet mēs varējām pierādīt, ka to esam tirgojuši vēl agrāk – tai pašā Ziemassvētku tirdziņā. Situācija mainījās – nu jau mēs varējām panākt, lai viņiem anulē dizaina paraugu.
Tad viņi sāka spēlēt ļoti netīri – rakstīja apmelojošas vēstules visiem tiem interneta veikaliem, kuros iekļuvām. Neatbildējām ar to pašu. Mēs ražojām arvien labāku produktu.
Pagājušosezon labi paaugāmies, izveidojām ražotni, nopirkām iekārtas. Dabūjām negaidīti daudz pasūtījumu. Pasaules hokeja čempionātā “RocketGrip” hokeja nūjas uzmavas izmantoja arī čempionvienības – Somijas valsts izlases – hokejists Tonijs Rajala. Tā kā regulārajā čempionātā viņš spēlē Šveicē, tad tagad pasūtījumi nāk gan no Somijas, gan no Šveices. Pavisam šādas pretslīdes lentes izmanto jau 32 valstīs.
Kas tev palīdzēja pieņemties prātā un prasmēs?
Cilvēki, kas darbojās LIAA biznesa inkubatorā, ir apveltīti ar ļoti lielu un dažādu pieredzi. Tā ir draudzīga kopiena. Palīdz gan ar zināšanām, gan kopīgi pārdodam viens otra preces. Ja tev ir jautājums, tad inkubatora čatā kāds noteikti spēs atbildēt. Mums nebija ne jausmas, kā uz preces dabūt starptautisko svītrkodu. Piecās minūtēs dabūjām atbildi.
Sapratu arī to, ka nedrīkst tik daudz aizrauties ar produkta pilnveidošanu, aizmirstot, ka tas ir arī jāpārdod. Ja iet uz konkursiem un saņem balvas, tas uzliek uz acīm “širmi”. Pārdošana ir īstais novērtējums. Un, ja pērk atkārtoti, tas ir novērtējums produktam. Mēs to tagad piedzīvojam savā “RocketGrip”. Bet konkursos vajag piedalīties – lai par panākumiem tajos priecājas vecāki!
Vai tagad dosies uz savu bijušo skolu, lai audzinātu sev konkurentus?
Viena no mācībām, ko apguvu LIAA biznesa inkubatorā: novecojis ir tas priekšstats, ka esi viens un pārējie ir tavi konkurenti. Kam izurbjas cauri viens inkubatora dalībnieks, tas palīdz visiem pārējiem. Viens tika “Rimi” tīklā – viņš palīdz pārējiem. Mēs augam kopā, nevis katrs atsevišķi.
“Junior Achievement” aicināts braucu pa dažādām skolām stāstīt par savu pieredzi. Skolēniem cenšos pateikt: re, kā man sanāca, jūs arī varat. Kāpēc iet strādāt pie cita, ja var pats! Augot kopā, es palīdzēšu viņiem. Varbūt viņi palīdzēs man. Viesturs Sosārs mainīja manu skatu uz uzņēmējdarbību tā, ka man gribas atdarīt citiem ar to pašu.
Skolēniem ir ļoti daudz iespēju. Tagad “Swedbank” sadarbībā ar “Junior Achievement” izsludinājusi biznesa plānošanas konkursu “Biznesa skices”. Agrāk ne tikai bankas, bet arī “Junior Achievement” skolēniem prasīja biznesa plānu. Vairs ne. Skiču konkursā galvenais ir ideja. Tāpēc esmu iesaistījies kā šī konkursa vēstnieks. Tiešsaistē atbildot uz jautājumiem, banka palīdz izveidot biznesa plānu. Skolēnam vinnēt 3000 eiro – tas ir wov!
