Valsts prezidentam sabiedrībai jāsaka arī nepopulāras lietas. Intervija ar Egilu Levitu 151
Ilze Pētersone, Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kovids nevienu nešķiro ne pēc slavas, Ne amatiem vai bagātības. Visi esam apdraudēti. Nupat vīrusu izslimoja arī mūsu Valsts prezidents Egils Levits. Nesen atgriezies no ANO Klimata pārmaiņu konferences Glāzgovā, ticies Tartu ar Igaunijas jauno prezidentu, uz galda valsts budžeta projekts, ekrānā – kovida statistikas cipari. Ir par ko parunāt.
Kad šodien apvaicājamies par dzīvi un pašsajūtu, tā vairs nav tikai pieklājības frāze, jo ir cits laiks. Tāpēc arī mūsu sarunu sākam ar jautājumu – kā jūtaties, prezident?
Jūtos labi. Kad uzzināju, ka man ir kovids, divas trīs dienas bija nelielas iesnas, bet pēc tam viss bija kārtībā un vajadzēja tikai sagaidīt negatīvu testu.
Vakcīna tomēr pilnībā nepasargā, vai baiļu nebija?
Nebija. Esmu racionāls cilvēks, atzīstu zinātni. Man bija skaidrs, ka neliels risks pastāv, bet ja vispār kaut kas var pasargāt, tad tā ir vakcīna.
Mūsu saruna notiek vēl pirms 15. novembra, kad paredzēts mazināt daudzus ierobežojumus. Vai jums ir pārliecība, ka brīvlaišana nenotiek par ātru, kaut vai atļaujot mācības skolās, jo zinām, ka bērni ir lielākie slimības pārnēsātāji, un visai drīz nesagaidīsim jaunu saslimstības vilni?
Šīs četras nedēļas pēc valdības pamatota lūguma sabiedrība saņēmās un mēs visi sēdējām mājās. Pozitīvi rezultāti ir redzami. Saslimstības pieauguma līkne ir lauzta.
Ir ļoti būtiski, ka valdība rīkojas konsekventi, ka sabiedrība var paļauties uz tās teikto.
Taču mājsēdes atcelšana nenozīmē “brīvlaišanu”. Tā tiek atcelta ar skaidriem nosacījumiem. Pirmkārt, nevakcinētajiem joprojām būs stingri ierobežojumi, taču vieglāki ierobežojumi būs arī vakcinētajiem. Otrkārt, intensīvi tiks turpināta vakcinācija, lai samazinātu tās grupas, kas visvairāk apdraud sevi un sabiedrību. Tas attiecas it sevišķi uz vecākiem ļaudīm. Pie viņiem mājās varēs notikt arī izbraukuma vakcinācija. Treškārt, lai samazinātu kontaktu un līdz ar to inficēšanās iespējas, dažādos veidos turpināsies pulcēšanās ierobežojumi.
Es uzskatu, ka papildus būtu vajadzīgs paredzēt iespēju pastiprināt ierobežojumus atsevišķās pilsētās, novados, pagastos, kur notiek straujš infekcijas uzliesmojums. Redzam, ka Latgale šajā ziņā pašlaik ir mūsu rūpju bērns. Ir nepieciešama arī reģionāla pieeja.
Kovids kļūdas nepiedod. Jau vasarā Saeimā nonāca ierosinājums par obligātu vakcināciju noteiktām profesijām, taču tas netika pieņemts, ko mediķi līdzās novēlotajiem ierobežojumiem nosauc par vienu no varas kļūdām, par ko tagad nākas maksāt ar cilvēku dzīvībām. Vai taisnība, kā nesen intervijā Latvijas Radio 1 apgalvoja tieslietu ministrs Jānis Bordāns, ka arī jūs tolaik neesot atbalstījis šo priekšlikumu?
Saeimā bija iesniegts ļoti labs ministra Jāņa Bordāna sagatavots likumprojekts. Tas paredzēja arī obligāto vakcināciju noteiktām profesijām. Taču no opozīcijas puses tika organizēts pietiekami daudz parakstu, lai likumu, ja tas tiktu pieņemts, nevarētu izsludināt, bet tas būtu jānodod tautas nobalsošanai. Šis process ilgtu vairākus mēnešus. Šādai prasībai Saeimā ir vajadzīgas tikai 34 balsis, tātad mazākums, un opozīcija bija gatava šo iespēju izmantot. Ja toreiz ar Saeimas vairākumu likums tomēr būtu ticis pieņemts un opozīcija īstenotu savas tiesības panākt tautas nobalsošanu, tad mēs ilgi atrastos starp visām “par” un “pret” kampaņām un nekādu panākumu mums vēl nebūtu.
Taču, lai ieviestu tos pašus ierobežojumus, Saeimas likums nemaz nebija obligāti vajadzīgs. To pašu varēja darīt arī Ministru kabinets. Tādēļ toreiz sasaucu pie sevis frakciju pārstāvjus un teicu, ka nebūtu labi iet uz priekšu ar likumu un līdz ar to nonākt pie tautas nobalsošanas ar grūti paredzamu iznākumu, bet jārīkojas ir valdībai. Rezultātā atsevišķu profesiju un amatpersonu pienākumu vakcinēties un šo mājsēdi noteica ar Ministru kabineta lēmumu.
Tikai oktobrī, par to saņemot daudz pārmetumu.
Protams, valdībai to vajadzēja darīt agrāk. Taču pret šiem plānotajiem pasākumiem bija arī ļoti liela vai, es drīzāk teiktu, skaļa vienas ievērojamas sabiedrības daļas pretestība.
Valdošā koalīcija nav pietiekami vienota, lai atbilstoši ātri pieņemtu nepopulārus lēmumus.
Kā skaidrojat, ka jūsu reitings noslīdējis līdz divdesmit pieciem procentiem atbalstītāju? Esat kritizēts, ka jūsu vārds krīzes laikā nav izskanējis pietiekami skaļi. Vai esat pārliecināts par savu komandu?
Pandēmija ir radījusi vienu no dziļākajām krīzēm kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Krīzes situācijā jebkuram politiķim ir jārēķinās ar sabiedrības neapmierinātību un īpaši pastiprinātu kritiku. Tas šajā laikā pieder pie politiķa „amata komplekta”. Taču laikus neizvēlas.
Līdz šim esmu atbalstījis valdības politiku tur, kur tā manā ieskatā ir bijusi pareiza, taču vienlaikus esmu to kritizējis gan publiski, gan sarunās ar Ministru prezidentu, valdības locekļiem un citiem politiķiem tur, kur tā ir gājusi nepareizā virzienā.
Tomēr atzīstu, ka mana pamatotā kritika nav izskanējusi pietiekami publiski.
It sevišķi mani satrauc koalīcijas vājā spēja sastrādāties kā komandai. Paredzu, ka, tuvojoties vēlēšanām, tas kļūs vēl sliktāk. Labi ir tas, ka lielos vilcienos valdības pieņemtie lēmumi ir vairāk vai mazāk pareizi, slikti ir tas, ka tie ļoti bieži ir novēloti.
Protams, skaļāk kritizējot valdības politiku, es diezgan ātri varētu savu reitingu uzlabot. Taču neesmu populists, uzskatu, ka reitingi, protams, ir svarīgi, bet ne uz ilgtspējīgas valsts politikas rēķina. Valsts prezidentam ir jārunā ar sabiedrību un jāsaka arī nepopulāras lietas. To es visu laiku esmu darījis, daru un darīšu. Protams, jebkurš cilvēks var kļūdīties, arī es un mana komanda. Taču kopumā savu komandu vērtēju kā labu un profesionālu un esmu tai pateicīgs par darbu.
Vai arī jūs domājat, ka lielā pretestība vakcinācijai daļai sabiedrības ir padomju okupācijas laika domāšanas mantojums, kas izpaužas arī citās izvēlēs un uzvedībā?
Ja Eiropas kartē apskatāmies vakcinēto cilvēku procentu dažādās valstīs, varam skaidri redzēt dalījumu austrumu un rietumu blokā. Tā nav nejaušība. Cilvēki sociālistiskajā režīmā nejutās atbildīgi ne pret valsti, ne pret sabiedrību. Toreiz tas bija loģiski, jo cilvēku personiskā rīcības brīvība bija minimāla.
Taču mūsdienās tas ir traucējošs vēsturisks mantojums cilvēku pasaules uztverē. Tas kontrastē ar, piemēram, skandināvu kaimiņu mentalitāti – tur cilvēki vakcinējas ne tikai ar motivāciju pasargāt sevi, bet arī lai pasargātu citus, jo saprot savu atbildību pret valsti un sabiedrību. Tomēr arī pie mums šis padomju mentalitātes mantojums ar laiku kļūst arvien bālāks.
Ko tas var liecināt par sabiedrību, ka populārākais premjera amata kandidāts ir par korupciju notiesātais Aivars Lembergs?
Tas saslēdzas ar iepriekšējo jautājumu. Taču reitingu sarakstā tūlīt aiz viņa otrā vietā ir Krišjānis Kariņš, kurš vada valdību, kas iznes šīs krīzes smagumu. Lembergs ir aizejoša parādība.
Tīmeklis ir pilns ne tikai ar saērcinātu un dusmīgu ļaužu komentāriem, bet arī naida runu un fiziskiem draudiem vakcinācijas popularizētājiem – mediķiem, žurnālistiem u.c. Ko darīt, lai cilvēkus pasargātu? Vai ir nepieciešamas izmaiņas likumos?
Izteikumi sociālajos tīklos juridiski ir jāvērtē tieši tāpat kā izteikumi reālajā dzīvē. Likumi mums ir. Par apvainojošiem izteikumiem, draudiem un nepatiesiem apgalvojumiem ir paredzēta gan administratīva atbildība, gan smagākos gadījumos arī kriminālatbildība. Taču policija ne vienmēr atpazīst un korekti izvērtē šos pārkāpumus.
Pietrūkst kvalifikācijas?
Jā. Mūsu tiesībsargājošo orgānu, it sevišķi policijas, modernā izglītība ilgstoši ir tikusi pamesta novārtā. Jautājums ir aktuāls. Esmu runājis par to ar iekšlietu ministri. Viņai ir plāni to uzlabot.
Kāda ir sociālo tīklu loma šajā krīzē?
Šajā krīzē ir labi redzams, ka sociālie tīkli, kā tie patlaban darbojas, ir izvērtušies par zināmu apdraudējumu demokrātijai. No vienas puses, tie rada iespēju cilvēkiem sazināties. Bet, no otras puses, tie kā hibrīdkara instrumenti tiek izmantoti dezinformācijas izplatīšanai.
Tāpēc Eiropā un arī Amerikā notiek diskusijas par regulējuma nepieciešamību. Nesen Eiropas Savienība nāca klajā ar priekšlikumu par t.s. digitālo pakalpojumu regulas ieviešanu. Tā paredzētu lielo interneta platformu (feisbuka, tvitera u.c.) abildību par dezinformāciju, naida runu un citiem pārkāpumiem interneta vidē.
Mana kritika ir tā, ka nedrīkst ar vienu mērauklu vērtēt sociālo tīklu saturu visā pasaulē. Diskusijas notiek nacionālā kontekstā. Piemēram, feisbuks pirms vairākiem mēnešiem bez paskaidrojuma bija dzēsis kādu režisora Alvja Hermaņa ierakstu. Tas bija skaidrs vārda brīvības pārkāpums.
Sociālo tīklu satura vērtēšana ir cilvēktiesību jautājums.
Manā ieskatā to nedrīkst deleģēt komerciālajiem interneta gigantiem ASV. Demokrātiskās valstīs to saturs ir jāvērtē atbildīgajām iestādēm, piemērojot attiecīgās valsts likumus.
Tāpat paredzētā regula praktiski neierobežo šo platformu veikto cilvēku izspiegošanu un profilēšanu interneta vidē, kas ir radījusi iedarbīgu infrastruktūru cilvēku manipulēšanai.
Šīs regulas projekts Eiropā patlaban tiek diskutēts. Esmu par interneta tiesisko regulējumu daudz runājis ar Eiropas politiķiem, viņi šo problemātiku atzīst. Jāmēģina panākt, lai galarezultāts stiprinātu indivīda tiesības un diskusija dažādās valstīs netiktu pakļauta globālo interneta koncernu noteikumiem.
Parunāsim par naudu, jo Saeimā notiek budžeta apspriešana, taču daudziem par pārsteigumu atkal ir atgriezušās deputātu kvotas. Vai jums tas šķiet mūsdienīgs un pieņemams valsts naudas sadalīšanas veids?
Šādu konkrētu projektu atbalstīšanas veidu Saeimai aizliegt nevar. Tās ir deputātu tiesības. Bet tas ir arī politiskās kultūras jautājums – vai ir labi un pareizi šādā veidā atbalstīt konkrētus projektus.
Ja pats būtu deputāts, vai tā darītu?
Es neiesniegtu šādu priekšlikumu.
Mediķi ir sašutuši, ka nav ieplānotas iepriekš solītās summas, tostarp atalgojumam. Zinot, ka arī zemā atalgojuma dēļ Latvijā trūkst medmāsu un ārstu, vai atbalstāt šādu budžetu?
Budžets paredz 130,5 miljonus eiro papildus veselības sistēmai, ieskaitot mediķu algu pieaugumu par 40,6 miljoniem, plus vēl 131,4 miljonus eiro – kovida apkarošanai.
Tātad par 262 miljoniem eiro vairāk nekā iepriekšējā gadā. Mums ir jāskatās, kas notiek arī citās jomās. Piemēram, iekšlietu sistēmā atalgojums ir pieaudzis par 20 miljoniem eiro, pedagogiem – par 15,2 miljoniem. Budžets vienmēr ir kompromiss, kas ir panākts ilgās diskusijās valdībā, Saeimā un starp attiecīgajiem sociālajiem partneriem.
Nupat pamatīgi pieaugušas enerģētikas cenas, ko analītiķi saista arī ar vides politiku. Izskatās, ka pārēja uz zaļo ekonomiku būs dārgs pasākums?
Ir palielināts atbalsts 150 tūkstošiem mājsaimniecību, palīdzot segt elektroenerģijas rēķinus.
Pāreja uz zaļo ekonomiku īslaicīgi var būt dārgs pasākums, bet atpalicība mums maksās vēl daudz dārgāk. Savā runā ANO klimata konferencē Glāzgovā īpaši uzsvēru, ka pāreja uz klimatneitralitāti un zaļā politika ir saistīta arī ar sociāliem jautājumiem. Lai pārorientētos, vajadzēs palīdzību gan valstu, gan uzņēmumu, gan cilvēku līmenī.
Eiropas Savienībā pāreja uz zaļo ekonomiku un dzīvesveidu tikai sākas. Tai ir piešķirti lieli līdzekļi. Agrāk bija labas idejas, bet trūka naudas, savukārt tagad ir otrādi. Tapēc jāpiestrādā pie labām idejām, it sevišķi enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā.
Latvijai jāpieņem izaicinājums un jābūt attīstības priekšgalā ar jēgpilniem projektiem, kas konkrēti veicina pāreju no piesārņojošas uz zaļo ekonomiku.
Labāk ir braukt pirmajā vagonā, nevis dzīties pakaļ aizejošam vilcienam!
Pirms dažiem mēnešiem uzrunā Saeimas deputātiem teicāt: “Latvija atpaliek. Un šī atpalicība ir strukturāla. Latvijas ekonomika ilgtermiņā atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Arvien biežāk mūsu valsts atrodama Eiropas Savienības reitingu beigu galā.” Jūsuprāt, kas ir galvenais cēlonis šai atpalicībai?
Strukturālā atpalicība ir saistīta ar vairākiem faktoriem. Visu laiku mums ir zināmas problēmas ar valsts pārvaldības vājumu. Viena no problēmām ir tā, ka valsts sektoram bieži vien ir grūti atrast augsti kvalificētus cilvēkus, jo tiem ir labāki piedāvājumi no privātā sektora.
Algas par mazām?
Sakārtota atalgojuma sistēma ir svarīga. Bet vēl ir viena joma, kas ir maz uzrunāta. Modernai valstij šodien ir vesela virkne jaunu, sevišķi starpnozaru politikas jomu, kas nav nosegtas ar valdībā par tām tieši atbildīgām politiskām amatpersonām.
Piemēram, šodien tik svarīgajā digitālajā politikā, kur drīzumā apgrozīsies milzīgi ES līdzekļi, vai arī bērnu un ģimenes politikā nav īsti atbildīgas amatpersonas, kas šīs politikas formulētu un virzītu uz priekšu arī starpinstitūciju griezumā. Tāpēc šajās dienās iesniegšu likumprojektu, kas paredzētu iespēju ar nākamo Saeimu noteikt valsts ministrus konkrētās jomās, ja valdība to uzskatītu par vajadzīgu.
Es jau redzu virsrakstus – Valsts prezidents ierosina palielināt ierēdņu skaitu!
Runa ir tikai par otrā līmeņa, parasti starpnozaru, politikām. Lielākā daļā Eiropas Savienības valstu tās vada valsts ministri. Tās ir amatpersonas jau kādā no esošajām ministrijām vai pie premjera, kas uzņemas abildību par noteiktu politisko lauku. Jāuzsver, ka kopējais ierēdņu skaits netiek palielināts.
Jūs prasījāt, kādi ir iemesli mūsu valsts atpalikšanai. Viens no galvenajiem ir populistiski uzstādījumi, kurus pārņem politiķi un kas tiek tiražēti sabiedrībā. Par reāli svarīgiem jautājumiem dažkārt pat nevaram jēdzīgi diskutēt.
Esam vienā no pēdējām vietām Eiropā zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju finansējumā.
Zinātnei nav lobija. Esmu mēģinājis to izlīdzināt, pastāvīgi uzsverot zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju stiprināšanu kā pamatu valsts straujākai izaugsmei. Valsts prezidenta uzdevums ir veicināt Latvijas ilgtspējīgu attīstību un domāt ilgtermiņā.
Es atbalstu arī augstskolu reformu, kas ir svarīga Latvijas attīstības politikas sastāvdaļa. Nesen Tartu tikos ar Igaunijas jauno prezidentu un Tartu universitātes rektoru. Mēs runājām arī par augstskolu reformu. Viņi to sāka pirms desmit gadiem tieši tajā punktā, kur mēs esam šodien. Starplaikā Tartu universitāte pasaules augstskolu reitingu tabulās ar mācību un zinātnisko projektu kvalitāti ir uzkāpusi daudz augstākās pozīcijās.
Sarunā akcentējat ilgtspējīgu politiku. Vai gribētu būt arī ilgtspējīgs prezidents un strādāt otru termiņu?
Lēmums ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, kurus tagad nevaru paredzēt. Man bija interesants darbs pirms prezidentūras un tāds būs arī pēc tam.
Tipiski izvairīga jurista atbilde…
Tipisks jurists un tiesnesis lēmumu pieņem pareizā laikā.
Vai jums nav ilgu pēc tiesneša darba, kurā noteikti negāja tik karsti?
Tiesneša darbā nostrādāju 24 gadus. Zināmā veidā cilvēks iespaidojas no savas profesijas. Tiesneša profesijai raksturīga neatkarība un objektivitāte. Subjektīvi vērtējumi jāliek malā. Visu laiku esmu strādājis Latvijas labā gan iepriekšējos, gan arī šajā amatā, kas ir laba pozīcija, lai dotu savu pienesumu mūsu valstij. Tagad krīze mums visiem ir pārbaudījumu laiks.
Vēl viena krīze ir uz Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem migrantu ar Lukašenko un, visticamāk, arī Putina gādību forsē mūsu, Lietuvas un Polijas robežas.
Esmu vairākkārt ticies ar Lietuvas un Polijas prezidentiem Gitanu Nausēdu un Andžeju Dudu, un mums ir vienota nostāja, ka robežai jābūt stingrai un necaurlaidīgai. Mēs to spējam.
Tas ir hibrīduzbrukums ne tikai Polijai, Lietuvai un mums, bet arī visai Eiropas Savienībai. Mēs nedrīkstam pakļauties izspiešanai.
Taču jāatzīmē, ka Eiropā pastāv arī politisks virziens, kas vairāk iestājas par robežu nojaukšanu un lielāku atvērtību. Manuprāt, šim politiskajam virzienam ideoloģisku iemeslu dēļ ir grūtības saskatīt realitāti.
Tas vēl ir maigi teikts.
Taču svarīgi ir tas, ka Eiropa visumā mūs atbalsta. Eiropas Komisija, kā arī lielie politiskie spēkie Eiropas Parlamentā ne tikai politiski atbalsta mūsu stingro nostāju, bet arī saprot, ka Eiropas Savienībai vajadzēs palīdzēt stiprināt mūsu robežu, jo notikumi uz Baltkrievijas robežas apdraud Eiropu kopumā.
Ja vien lielajām Rietumeiropas valstīm nevajadzētu darbaroku.
Nesen intervijā Dānijas televīzijā teicu, ka migranti jau negrib palikt pie mums, bet tikt uz Vāciju, Dāniju, citām Skandināvijas valstīm. Tā ir viņu izvēle. Ja šīs valstis viņus vēlas, tām ir visas iespējas viņus uzņemt.
Kā atpūšaties, izvēdināt galvu?
Es parasti lasu – lielākoties zinātnisku, juridisku, politisku literatūru. Bet arī daiļliteratūru. Patlaban lasu Kristīnes Želves grāmatu “Grosvaldi”. Šis darbs liek domāt par laiku, kad Latvijas valsts bija tik trausla, taču cilvēki redzēja savas valsts ideālu un iestājās par to ar tādu pārliecību. Mums visiem arī šodien tāda ir vajadzīga!
Kad pandēmijas dēļ tik daudz kas nav atļauts, kā jums visvairāk pietrūkst?
Reģionālo apmeklējumu, kur varu satikties ar ļaudīm un pārrunāt viņu problēmas. Pandēmijas laikā man visvairāk pietrūkst īstas, dzīvas sarunas ar cilvēkiem. Attālināti kontakti tās nespēj aizstāt.
Vizītkarte
Egils Levits
Valsts prezidents
Dzimis Rīgā 1955. gada 30. jūnijā.
1972. gadā absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, tad ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, kur 1973. gadā absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju.
1982. gadā absolvējis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti.
1986. gadā absolvējis Hamburgas universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu.
Aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā Atmodas laikā.
1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors.
Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (1995.–2004. g.), Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības Tiesā (2004.–2019. g.).
Daudzu svarīgu likumprojektu (tostarp Satversmes tiesas likuma, Administratīvā procesa likuma, Ministru kabineta iekārtas likuma u.c.) līdzautors.
2014. gadā pieņemtās Satversmes preambulas jeb ievada autors.
Bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Austrijā, Ungārijā un Šveicē, kā arī Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs un Saeimas deputāts.
Četras svešvalodas – angļu, franču, vācu, kā arī krievu valoda.
Dzīvesbiedre Andra, divi bērni – dēls un meita.
