Izpēta, kā Latvijā jūtas veci cilvēki. Saruna ar Maiju Jankovsku 5
Grāmatas “Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā” autore Maija Jankovska ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, kura interesējas par sabiedrības integrācijas un solidaritātes problēmām.
Viņas mērķis – ar atsevišķu cilvēku dzīves pieredzes starpniecību parādīt to, kā šobrīd dzīvo vecākā paaudze, kāda ir viņu vērtību sistēma, kas viņiem šķiet svarīgs, bet kas sagādā raizes vai iepriecina. Varbūt tā – soli pa solim – izdosies mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kurus tā ierindo kategorijā “vecs”.
Šis nav jūsu pirmais pētījums un grāmata par sabiedrībā stereotipizētām iedzīvotāju grupām.
Jā. Pirmā bija angļu valodā sarakstītā “Being There and Together: Media Habbits of Teens in Latvia” (“Klātesamība un kopesamība: Latvijas jauniešu mediju lietošanas paradumi”), ko sarakstīju kopā ar Ģirtu Jankovski un kas tika publicēta 2016. gadā. Abu pētījumu pasūtītājs ir mediju aģentūra “Creative Media Baltic”.
Tas ir uzņēmums, kas nodarbojas ar reklāmu izvietošanu un kam nākas strādāt ar dažādām iedzīvotāju grupām. Diemžēl reklāmdevēju, kā arī sabiedrības kopumā skats uz šīm grupām mēdz būt visai stereotipisks. Viena no šīm grupām ir jaunieši, par kuriem izveidojies priekšstats, ka viņi visu laiku sēž internetā. Otra šāda grupa ir seniori.
Kā notika grāmatas rakstīšana? Zinu, ka materiālus tai vāca vesela zinātnieku komanda.
Pirmos datus grāmatai savāca un apkopoja antropologu grupa, kuru vadīja Elīna Ozoliņa no pētniecības kompānijas “Jaunrades Laboratorija” un kura padziļināti intervēja 14 seniorus no deviņām Latvijas mājsaimniecībām.
Rakstot grāmatu, man bija pieejamas gan intervijas, gan antropologu grupas ziņojums, gan 2017. un 2018. gadā Eiropas valstīs veiktā apsekojuma dati, kuru Latvijā realizēja Centrālā statistikas pārvalde. Bija interesanti salīdzināt, kā intervijās teiktais atspoguļojas statistikā. Seniori patiešām daudz vairāk naudas tērē veselības aprūpei, salīdzinājumā ar citām mājsaimniecībām – nedaudz vairāk arī pārtikas un grāmatu iegādei.
Lai gan statistikā par vecuma pensijām atklājās skumja aina, runājot ar pašiem senioriem, atklājās, ka viņu dzīvē netrūkst prieka, lai gan finansiālā situācija mēdz būt visai smaga. Piemēram, vienas sievietes pensija bija tikai simts eiro mēnesī.
Kā tika izvēlētas senioru mājsaimniecības?
Viens no atlases kritērijiem bija tas, vai seniors dzīvo viens pats, kopā ar partneri vai ģimeni. Vienā gadījumā seniors dzīvoja kopā ar savu brāli, bet otrā – zem viena jumta dzīvoja trīs paaudžu pārstāvji. Mājsaimniecības veids lielā mērā ietekmēja senioru ikdienu, turklāt atšķirības bija visai lielas. Bija svarīgi, lai būtu pārstāvēti visi Latvijas reģioni, arī Rīga un Pierīga, būtu vecuma (no 58 līdz 80 gadiem) un etniskā dažādība. Aptaujāto skaits šķiet ļoti mazs, taču mums svarīgāk bija saprast to, kā šie cilvēki dzīvo, kas viņiem šķiet būtiski, kāda ir viņu ikdiena. Centos šo materiālu pacelt filozofiskā dimensijā.
Vai bija kāds stāsts, kas jums īpaši iespiedās atmiņā, aizkustināja?
Sākumā biju iecerējusi katrai nodaļai uzrakstīt filozofisks ievadu, bet pēc tam aplūkot dažādus problēmjautājumus. Taču, klausoties intervijas un lasot to atšifrējumus, sapratu, ka arī pašu pētījumu dalībnieku stāstiem ir milzīga vērtība, tādēļ ieplūdināju tos grāmatā. Mani īpaši “aizķēra” visvecākās pētījuma dalībnieces stāsts.
Lai gan viņai jau ir pāri astoņdesmit, viņa joprojām strādā algotu darbu, jo rūpējas par savu dēlu, kuram ir invaliditāte. No vienas puses, viņa pieder iedzīvotāju grupai, kuru ienākumi ir nelieli, tādēļ pirmajā brīdī liktos, ka viņai palīdz bērni vai mazbērni. No otras puses, nereti tieši seniori palīdz saviem pieaugušajiem bērniem un viņu ģimenēm.
Paskatoties statistikas datus par to, cik naudas vidēji gadā aizplūst no senioru mājsaimniecībām uz citām mājsaimniecībām un otrādi, atšķirība patiesībā izrādījās ārkārtīgi neliela. Man tas bija liels pārsteigums.
Viens no jūsu grāmatas mērķiem ir sabiedrības attieksmes maiņa pret tādiem jēdzieniem kā “vecs”, “vecums”.
Lai gan sākumā domāju, ka arī šī grāmata būs angļu valodā, klusībā jau biju izdomājusi tai latvisko nosaukumu “Vecumdienas”. Šis vārds ir mīļš un neskan atsvešināti. Arī pētījuma dalībnieki norādīja, ka sevi neidentificē ar vārdu “pensionārs”, jo tas apzīmē tikai ienākumu gūšanas veidu, nevis viņus kā cilvēkus. Mazliet labāk skan seniors – cilvēks, kurš sabiedrības acīs ir vecs.
Jautājums tikai, kādu saturu sabiedrība ieliek šajā jēdzienā? Manuprāt, šobrīd tas ir samērā negatīvs, jo vecums tiek saistīts ar zaudējumu – veselības, darba vai sociālo attiecību zudumu, bet ieguvumi, piemēram, gadu gaitā uzkrātā pieredze, zināšanas, paliek otrajā vai trešajā plānā. Ar savu grāmatu gribēju parādīt, ka seniori pirmām kārtām ir cilvēki, nevis kaut kāda abstrakta vecuma grupa.
Arī man pašai grūti nosaukt savus vecākus, tāpat kā pētījuma dalībniekus par pensionāriem vai senioriem. Precīzāks manas grāmatas nosaukums būtu pētījums par cilvēkiem, kurus sabiedrība ietilpina kategorijā “vecs”.
Vai arī paši seniori šajā ziņā mazliet negrēko?
Grāmatā izmantoti ārzemēs veikti pētījumi, kuros parādās pārējās sabiedrības daļas attieksme pret senioriem. Būtiski, ka sabiedrībā esošie priekšstati formē arī pašu senioru priekšstatus par sevi. Ja ilgi atkārto, ka vecākā paaudze ir apgrūtinājums sabiedrībai kopumā vai slogs veselības aprūpes sistēmai, šī doma nostiprinās apziņā.
Pētījuma dalībnieku stāstos bija vairākas epizodes medicīnas iestādēs, kurās ārsts vai māsiņa viņiem saka: “Nu, ko jūs gribat? Jūs taču esat vecs!” Tas atspoguļo valdošo priekšstatu par to, ka būt slimam vai justies slikti vecumā ir tikai normāli.
Uz jautājumu, ko viņi domā par senioriem Latvijā, intervijās diemžēl parādījās arī tādas atbildes kā “nabaga vaidētāji, kuri sēž rindā poliklīnikā un apgrūtina ārstus”. Manuprāt, tā jau ir pašdiskriminācija.
Vai jums nešķiet, ka aktīvas vecumdienas arī ir sava veida stereotips? Ja nu cilvēkam patīk lasīt grāmatas un pastaigāties mežā, nevis sportot un piedalīties sabiedriskos pasākumos?
Savā grāmatā nedaudz pievērsos arī šim aspektam. Ja sabiedrībai nepārtraukti tiek raidīti signāli, ka fiziski un sociāli aktīvs seniors ir ideāls, uz kuru tiekties, tas, kurš nespēj to sasniegt, iespējams, jutīsies slikti, lai gan varētu būt laimīgs. Tas atgādina modes industrijas uzspiesto skaistuma ideālu, kas nav sasniedzams visām sievietēm, lai kā viņas censtos.
Veicot sabiedriskās domas aptaujas, pētījumu aģentūras vēršas pie iedzīvotājiem no 20 līdz 60 gadiem, kas nav pat valstī noteiktais pensionēšanās vecums.
Tas ir vēl viens signāls, ka mūsu sabiedrībā kaut kas nav kārtībā ar veidu, kā mēs uztveram seniorus. Pēdējā laikā televīzijā ievēroju vairākus sižetus par senioriem un autobraucējiem. Milzīgu uzmanību piesaistīja Ceļu satiksmes drošības direkcijas informatīvā drošības kampaņa gājējiem “Strauja sirds, bet kājas lēnas”.
Varbūt vaina nav tikai senioros, bet arī pārāk īsajā laika sprīdī, kas gājējiem atvēlēts ceļa šķērsošanai, kamēr luksoforā deg zaļā gaisma. Ja pilsētas infrastruktūra būtu izveidota tā, lai visi iedzīvotāji, arī tie, kuriem ir kustību ierobežojumi, justos ērti, šādu problēmu nebūtu.
Rakstot šo grāmatu, vēlējos panākt, lai seniorus sāktu uztvert kā atsevišķus cilvēkus ar savām vajadzībām un interesēm, lai sabiedrība atbrīvotos no stereotipa par sievieti pēc sešdesmit gadu vecuma kā tantiņu ar obligāto lakatiņu galvā. Arī reklāmas jomā šobrīd vērojamas divas tendences – gan pārmērīgi aktīva seniora tēls, gan sirmmāmiņa ar adīkli rokās.
Ticu, ka pārmaiņas ir iespējamas. Nesen lasīju interviju ar diasporas un migrācijas pētnieci Aiju Lulli, kura pēta latviešu kopienu ārzemēs ar mērķi noskaidrot, kā tas ir – novecot un būt migrantam? Sarunas laikā sievietes, kuras uz ārzemēm bija devušās pēc 40 vai 50 gadu vecuma, atzina, ka pēc aizbraukšanas no Latvijas darba devēju acīs vairs nav jutušās vecas, norakstītas. Rietumeiropā attieksmes maiņa jau ir notikusi. Viņi ir sapratuši, ka seniori ir ļoti liela sabiedrības daļa, kuru nevar tā vienkārši pastumt malā.
