Linda Rasa: Sūdzoties par Līcīti, “AP” politiķi nodemonstrējuši nezināšanu par vārda brīvību 11
“Latvijas Avīzes” 26. septembra numura 2. lappusē rubrikā “Komentāri. Viedokļi” bija publicēts “LA” žurnālista Egila Līcīša feļetons “Grēta nav Grētiņa pie ratiņa” (portālā “la.lv” ar virsrakstu “Egils Līcītis: Kaujinieciskais zviedru meitietis Grēta nav Grētiņa pie ratiņa”).
Ar pārsteigumu nākamajā dienā ieraudzījām “Attīstībai/Par” (“AP”) Saeimas frakcijas konsultantes Amālijas Brūveres izplatīto ziņu Latvijas medijiem, ka “AP” nosūtījusi vēstuli Latvijas Mediju ētikas padomei, “aicinot vērtēt Egila Līcīša komentārus par Grētu Tūnbergu”.
Vēstuli, “paužot sašutumu par Līcīša rakstā pausto nicinošo attieksmi pret klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu un viņai veltītajiem epitetiem”, esot parakstījuši visi (!) frakcijas deputāti: Daniels Pavļuts, Artūrs Toms Plešs, Andris Skride, Dace Rukšāne-Ščipčinska, Dace Bluķe, Ilmārs Dūrītis, Inese Ikstena, Inese Voika, Marija Golubeva, Mārtiņš Šteins, Mārtiņš Staķis, Mārtiņš Bondars un Vita Anda Tērauda.
AS “Latvijas Mediji” un līdz ar to arī “Latvijas Avīze” ir biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” biedri. Padomes viena no kompetencēm ir arī fizisku un juridisku personu iesniegto sūdzību izskatīšana un atzinuma sniegšana par mediju izdarītiem ētikas pārkāpumiem.
Tāpēc “Latvijas Avīzes” redakcija respektē katra Latvijas iedzīvotāja vai iestādes tiesības vērsties Latvijas Mediju ētikas padomē un respektēs arī tās lēmumus. Tomēr uzskatām par nepieciešamu paust savu viedokli par Saeimas politiķu nepamatotajām apsūdzībām, kuras “AP” izplatījusi publiskajā telpā.
Diemžēl šajā gadījumā politiķi ir nodemonstrējuši ne tikai nezināšanu par mediju darbu, par vārda brīvību, bet arī neprasmi analizēt, saprast tekstu.
Pirmkārt, Latvijā ir vārda un viedokļu brīvība, medijos ir viedokļu dažādība. Ja kāds “AP” frakcijas politiķis, izlasījis Līcīša feļetonu, nepiekrita tur teiktajam, viņš varēja rakstīt savu pretrakstu un sūtīt “Latvijas Avīzes” redakcijai.
Taču frakcija izvēlējās taisīt politiku, sacerot kolektīvo sūdzību, rakstot paziņojumus presei un sociālajos tīklos meklējot piekritējus. Šādā parlamenta frakcijas rīcībā “LA” saskata mediju un vārda brīvības ierobežojuma mēģinājumus. Vēl jo vairāk dīvaini, ka šādi rīkojas partija, kas vārdos ir par eiropeiskām vērtībām un liberālismu.
Otrkārt, neizpratni raisa frakcijas politiķu vēlme noteiktu publicistikas žanru (par ko vakardienas “LA” numurā rakstīja arī kolēģis Māris Antonevičs) ierāmēt savas subjektīvās uztveres priekšstatos un mēģināt uzlikt tam ierobežojumus.
Partijas politiķi saredz “nicinošu attieksmi”, izliekoties nezinām, ka sarkasms, ironija, satīra un cita asa kritika ir žurnālista ikdienas darbarīki.
Treškārt, “LA” redakcijas rīcībā nav “AP” vēstules padomei, lai redzētu, vai ir kādi konkrēti teikumi, apzīmējumi, kas tad izraisījuši sašutumu deputātos un pēc kuriem viņi sajuta kvēlo vēlmi uzmesties par advokātiem Grētai Tūnbergai (kura ANO samitā Ņujorkā rāja pasaules līderus ar vārdiem: “Kā jūs uzdrīkstaties?”).
“Tajā ietvertas arī klajas seksisma izpausmes, kas nonāk pretrunā ar žurnālista ētiku,” par Līcīša feļetonu savu uzskatu pauž deputāti. “Kamēr citas skuķenes 16 gadu vecumā uzskata par svarīgāko uzsmaidīt puišiem un valdzināt pretējo dzimumu ar minisvārkiem, Tūnbergas jaunkundze ir meitene ar savu īpatu redzējumu,” rakstīja Līcītis.
Mārtiņ Bondar un pārējie “AP” deputāti, vai, jūsuprāt, šis tad būtu tas seksisms, kas aizliedzams avīzē? Un vai šajā teikumā drīzāk nav nolasāms pozitīvs novērtējums Tūnbergai (nevis nicinoša attieksme pret viņu) salīdzinājumā ar citu viņas vienaudžu interesēm?
Par Grētas Tūnbergas uzvedību un viņai piemītošo Aspergera sindromu daudz tiek spriests ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Arī pati Grēta par to atklāti stāstījusi, zinot, ka daļa sabiedrības viņu uztver kā “citādāku”.
“Dažs teiktu – ar putniem galvā,” tā Līcītis savā manierē feļetonā raksturoja šo sabiedrības vērtējumu. Bet “AP” frakcijas deputāte Marija Golubeva no tā izdara visaptverošu secinājumu: “Nicinoši izteikumi par cilvēka veselības stāvokli Latvijas medijos pārāk bieži tiek nekritiski pieņemti.”
Ceturtkārt. Latvijā joprojām daudz spriež par medijpratības veicināšanu, skolās esot jāmāca medijpratība. Taču, šķiet, šajā gadījumā uz vidusskolu vajadzētu doties “AP” politiķiem un kārtot centralizēto eksāmenu latviešu valodā, kurā tiek vērtēta arī teksta izpratne – kā skolēni uztver teksta galveno domu, prot formulēt teksta tematu, raksturot tā aktualitāti, izskaidrot tekstā lietotos vārdu savienojumus, frazeoloģismus utt.
Vai, izlasot Egila Līcīša feļetonu, es kā teksta galveno domu uztveru “nicinošo attieksmi pret klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu”? Nē. Es tur saredzu feļetonista ironisko attieksmi pret procesiem un globālo jezgu, ko izraisījusi Grētas rīcība, pret viņas eksaltēto pielūdzēju uzvedību utt.
Tāpat es tur saredzu pašironisku smīnu par patērētājsabiedrību, kas visu grib atstāt pa vecam. Un teksts uzrakstīts, izmantojot Egilam Līcītim raksturīgos izteiksmes līdzekļus, kurus viņš lieto “Latvijas Avīzē” gadiem, turklāt nesaudzējot nevienu – ne sievietes, ne vīriešus, ne politiķus, ne reņģēdājus, ne sirmgalvjus, ne hipsterus, ne ģenerālprokurorus un viņu suņus, ne prezidentus un viņu jūrascūciņas.
