Natalka Pozņaka-Homenko: Šis nav vienkāršs izaicinājums, bet gan karš uz izturību, un spriedze tajā tikai pieaug 19
Natalka Pozņaka-Homenko Ukrainā, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šis nav vienkāršs izaicinājums, bet gan karš uz izturību, un spriedze tajā tikai pieaug.
Pēc tam kad visu pasauli šā gada martā aplidoja foto ar krievu raķetes sagrauto māju Borodjankā, kur uz viena dzīvokļa sienas karājoties bija palicis virtuves skapītis, bet uz tā keramisks gailītis, radās anekdote: “Borodjankas skapīt, kā tu?” – “Turos!”
Apmēram šādā stāvoklī beidzamos desmit mēnešus dzīvo ukraiņi.
Krievijas agresijas sākumā maz kas ticēja, ka Ukraina noturēsies vairāk par divām nedēļām (daži pat prognozēja, ka Kijiva pēc trim dienām pacels balto karogu), bet šobrīd visa pasaule vēro, kā ukraiņu karavīri notur bēdīgi slavenās “pasaules otrās armijas” uzbrukumu.
Turklāt ne tikai notur, bet veiksmīgi uzbrūk: šajā laikā ukraiņu kontrolē atgūti februārī–marta sākumā krievu okupētie Kijivas, Sumu, Čerņihivas un Harkivas apgabali, kā arī Hersona un daļa Zaporižjes apgabala. Divos mēnešos neveiksmīgos uzbrukumos krievi tā arī nav spējuši ieņemt Bahmutas pilsētu: tā gandrīz nolīdzināta līdz ar zemi.
Ciešot taktisko zaudējumu frontē, krievi karo ar mierīgajiem iedzīvotājiem, sarīkojot ukraiņiem enerģētisku Armagedonu.
Kopš oktobra krievu raķetes un irāņu droni «kamikadzes» “Šahedi” metodiski iznīcina Ukrainas energosistēmu. Dažudien uz Ukrainu lido līdz simt raķetēm. Vairumu sekmīgi neitralizē ukraiņu pretgaisa aizsardzība, kuras efektivitāte sasniedz 76%.
Taču ir arī trāpījumi. Remonta brigādes strādā gandrīz cauru diennakti un ātri atrisina problēmu, taču tikai līdz nākamajam trāpījumam. Pēc beidzamā uzbrukuma klajā nākusi informācija, ka Ukrainas energosistēma darbojas uz 50%.
Daudzos reģionos mājās elektrība ir tikai 4–6 stundas diennaktī, bet dažviet nākas dzīvot bez gaismas vairākas dienas. Ekonomijai nakts laikā pilsētās tiek atslēgts ielu apgaismojums, kas sevišķi pievērš uzmanību pirmssvētku dienās. Vēl tikai pirms gada viss bija spoži izgaismots priecīgam tuvojošos svētku noskaņojumam.
Taču ukraiņi arī tam piemērojušies. Mazais bizness iepircis ģeneratorus, tādēļ veikali un servisi strādā pēc grafika.
Ļaudis iemanījušies gatavot ēdienu uz prīmusiem un tūristu baloniem, uzlādēt mobilos telefonus un strādāt internetā, kritiskā situācijā ejot uz stacionārajiem punktiem, kas organizēti katrā rajonā.
Par šādiem punktiem kļūst arī kafejnīcas, kur galdiņi tiek aprīkoti ar rozetēm. Ukraiņi joko, ka šajā tumšajā laikā mēnesī izlasījuši… tik daudz grāmatu, cik visa iepriekšējā gada laikā, bet pēc deviņiem mēnešiem mūs gaida kārtējais bēbīšu bums.
Vairāk par 70% ukraiņu kļuvuši par voluntieriem, kas palīdz armijai: sien maskēšanās tīklus, taisa ierakumu sveces, šuj termoveļu un siltās sejas maskas un vienkārši ziedo naudu automašīnām, droniem, termokamerām, planšetēm un citām lietām, kas palīdz karavīriem efektīvāk iznīcināt ienaidnieku.
Ar Sergeja Pritulas fonda palīdzību savākta nauda pat pavadoņu sistēmai, kas sniedz karavīriem izlūkdatus reālā laika režīmā.
Ar katru raķetes atlidošanu, ko krievu propagandisti mežonīgā sajūsmā sauc par “taisnības raķetēm” un vēlas ar tām “apturēt karu” (viņu uzbudinātajā iztēlē pēc apšaudēm ukraiņiem jāiziet ielās un jāpieprasa, lai vara pakļaujas uzvarētāja žēlsirdībai), plaisa starp ukraiņiem un okupantiem tikai paplašinās.
Bēdīgi slavenā “krievu pasaule”, ar ko tik daudz gadu centās mūs apmānīt, izrādījusies esam mežonīgs sadisms, kas ietver bērnu izvarošanu un vietas pusaudžu spīdzināšanai, simtiem mierīgo iedzīvotāju brāļu kapu, nogalinātus bērnus, kuru skaits tuvojas pustūkstotim.
Tās ir šausmas, ko mums vēl nāksies aptvert un izraudāt pēc uzvaras. Taču pagaidām mēs turamies.
Cik ilgi tas turpināsies, nevar pateikt neviens. Nenākas domāt, ka krievus pārņems šausmas par bezjēdzīgajiem upuriem un viņi pieprasīs, lai valdība pārtrauc karu.
Pēc Ukrainas ģenerālštāba datiem, deviņu mēnešu laikā kritušo krievu skaits tuvojas 100 tūkstošiem, taču tur gatavo jaunu mobilizācijas vilni – līdz miljonam.
Krievija uzvedas kā klasisks huligāns, kuru civilizētie mēģinājumi nolikt viņu pie vietas tikai vēl vairāk uzkurina. Tā diemžēl nav vienīgi Putina pozīcija, tā ir krievu vairākuma pozīcija.
Tādēļ šīs cīņas iznākumu tāpat kā pirms deviņiem mēnešiem noteiks starptautisko līderu politika. Pašlaik daudzas valstis atbalsta Ukrainu, un mūsu valsts izturību lielā mērā var izskaidrot ar to.
Modernu ieroču piegādes ļauj noturēt līdzsvaru frontē un nepadoties. Taču uzvarai nepieciešams daudz reižu vairāk un ar tālāku šaušanas attālumu.
Ir vēl viena dilemma. Lai kā mēs vēlētos, 30 miljoni ukraiņu nevar samalt 140 miljonus krievu, kas audzināti ar ģenerāļa Žukova principu – “vecenes vēl sadzemdēs”.
Ja karš ieilgs uz gadiem, var pienākt brīdis, ka būs ieroči, bet nebūs pašu karotāju. Arī mūsu rindās ir zaudējumi. Ne tik milzīgi, bet tie ir. Sabiedroto ieroču piegādes reāli palīdz glābt dzīvību.
Ukrainai nav izvēles. Tā cīnīsies līdz galam: līdz beidzamajai mājai, beidzamajam šāviņam, līdz beidzamajam ukrainim. Mūs var nogalināt, bet ne pakļaut: ne sirmgalvjus, kas dzimuši Otrā pasaules kara laikā, ne bērnus, kas vāc naudu armijai un lūdz Svētajam Nikolajam uzvaru un tēvu atgriešanos no frontes mājās.
Bet pagaidām… Pagaidām katrs dara to, ko spēj, lai tuvinātu uzvaru. “Ukraiņi, kā jūs tur?” “Turamies!”
