Guna Roze: Kā jums šajā laikā visvairāk pietrūkst, atskaitot nenopelnīto naudu? 0
Tulkojot materiālu par mākslas vēsturi, biju pārsteigta, uzzinot, ka visslavenākie vēlīno viduslaiku un jauno laiku mākslinieku darbi tapuši kā pasūtījums, nevis kā autora pašizpausmes rezultāts.
Pārsteigta, jo mūsdienās radošai personai nepavisam nav prestiži strādāt pasūtītājam, vai arī šī forma – pasūtījums – ir tā mainījusies, ka radošie to nevērtē kā pasūtījumu. Piemēram, romānu sērijas – tas ir vai nav pasūtījums?
Protams – kam ir nauda, tas pasūta mūziku! Labi, ka tā, jo pretējā gadījumā nebūtu arī lielākās daļas mākslas šedevru, tostarp visiem zināmās skulptūras – Mikelandželo “Dāvids” un Čelini “Persejs ar medūzas Gorgonas galvu”, jo arī tie bija pasūtījuma darbi.
Mākslas “sānsoļu” ģēnijiem bijis pavisam maz. Visticamāk, visos laikos bijuši arī brīvie mākslinieki, taču vēsture izvēlējusies par tiem aizmirst, izņemot atsevišķas personības.
Piemēram, impresionistu van Gogu, kurš, lai gan ietekmējis visu XX gs. mākslu, sava mūža laikā pārdeva tikai vienu gleznu. Paradoksāli, vai ne? Jo ēst taču viņam vajadzēja toreiz, un nav taisnīgi, ka tagad, pārdodot izsolēs mākslinieka darbus, kāds nopelna miljonus.
Nedēļas laikā nācies izpildīt jau divus testus par Covid radīto aizliegumu ietekmi uz radošas personas dzīves kvalitāti.
Tajās, protams, neiztrūka intereses par ienākumiem, taču nebija jautājuma, ko gaidīju visvairāk, uz kuru būtu interesanti noformulēt atbildi: kā jums šajā laikā visvairāk pietrūkst, atskaitot nenopelnīto naudu?
Laiks, kad mikroskopiskais nejaucēns ir teju paralizējis pasauli un tāpēc esam spiesti dzīvot daļējā izolācijā, atgādina gavēni, jo ir liegta daļa no tā, kas līdz konkrētam datumam bija pašsaprotama ikdiena.
Pirms daudziem gadiem kāds ateists man atstāstīja sarunu ar mācītāju. Ateists jautājis, kāpēc gavēnī jāatsakās no gaļas.
Svētais tēvs atbildējis, ka atbilde nav gaļā, – jāatsakās no kaut kā tāda, no kā ir ļoti grūti atteikties, kā trūkumu cilvēks noteikti izjūt.
Vairākumam tā ir gaļa, bet bieži arī alkohols, izpriecas, miesas prieki, mūsdienās internets, virtuālā dzīve. Vārdu sakot, jāatsakās no tā, bez kā ikdienā negribas iztikt.
Interesanti, ka pandēmijas uzspiestais gavēnis neliek atsacīties no mācītāja nosauktajām lietām – ēst gaļu, dzert šņabi, mīlēties un lietot internetu var uz nebēdu.
Drīzāk tas pārbauda katra individuālo “reliģisko piederību” jeb, pārfrāzējot visiem zināmo prātulu: pasaki, kā tev tagad visvairāk pietrūkst, un es pateikšu, kas tu esi.
Kādam ir “lomkas”, jo iztrūkst nedēļas nogales burziņu naktsklubā; kāds jūtas slikti, jo jau pāris mēnešu nav bijis ceļojumā vai vismaz komandējumā; kādam pietrūkst mīļo cilvēku vai kolektīva: koru, deju kolektīva, teātra mēģinājumu.
Kāds – tieši otrādi – sāk ienīst ģimeni, jo pietrūkst privātās telpas, turpretī skolēni atklāj, ka ilgojas pēc skolas.
Protams, daudziem – ļoti daudziem – tagad pietrūkst naudas un darba, bet lielai daļai cilvēku Covid gavēnis nozīmē kultūras pasākumu trūkumu: teātra, operas, baleta izrāžu, kino, koncertu, izstāžu apmeklējumu, tikšanos ar rakstniekiem bibliotēkā…
Iespējams, visvieglāk atbildēt uz jautājumu – kā man tagad visvairāk pietrūkst? – būtu, izdomājot, ko es nopirktu par priekšpēdējo vai pat pēdējo naudu? Jo tu esi tas, bez kā nevēlies dzīvot.
Nez vai atrastos kaut viens cilvēks uz pasaules, kurš gribētu dzīvot pasaulē bez mākslas? Melnbaltā pasaulē, bez skaņas, bez attēla un bez stāsta. Jo kultūras patērēšana nozīmē spēju just, domāt, analizēt. Dzīru laikā to var arī nesaprast.