Jānis Grasis: Kā jāveido valsts attīstības plānošana 0
Šo rindiņu autors ir iepazinies ar informatīvo ziņojumu par Nacionālā attīstības plāna 2021.–2027. gadam (turpmāk tekstā – NAP2027) mērķiem, prioritātēm un rīcības virzieniem, kā arī tā turpmāko izstrādes un sabiedriskās apspriešanas procesu. Es tiešām gribētu, lai šis dokuments kļūtu par reālajā dzīvē īstenojamu, nevis kārtējo tukšmuldēšanas dokumentu, ko neviens neņem vērā, veidojot valsts budžetu un nosakot valsts attīstības prioritātes.
Jākonstatē, ka Nacionālo attīstības plānu 2014.–2020. gadam, manuprāt, neviens neuztvēra nopietni, un pat valsts budžeta veidošanā šis dokuments netika izmantots dziļākai analīzei. Daudzi izvirzītie mērķi nav un netiks sasniegti. Tā, piemēram, bija nosprausts mērķis, ka 2020. gadā apstrādes rūpniecībai ir jāsasniedz 20% no iekšzemes kopprodukta, ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā ir jābūt 1,5% no iekšzemes kopprodukta vai produktivitātei apstrādes rūpniecībā jāsasniedz 36 tūkstoši eiro uz vienu nodarbināto… Lieki te ko piebilst, jo tas netiks izpildīts pat ne tuvu. Runājot par apstrādājošo rūpniecību, valsts rīcībā bija daudz instrumentu, ieskaitot atbilstošu nodokļu politiku, lai situāciju mainītu, taču tas netika ņemts vērā.
Jaunajam dokumentam par tiesisko pamatu ir ņemts Saeimas 2008. gadā pieņemtais Attīstības plānošanas sistēmas likums (turpmāk tekstā – Likums). Tas nosaka gan attīstības plānošanas pamatprincipus, gan attīstības plānošanas dokumentu hierarhiju, attīstības plānošanas procesu un citus jautājumus. Ilgtspējīgas attīstības princips laikam ir uzskatāms par vienu no galvenajiem principiem, kas paredz tagadējām un nākamajām paaudzēm nodrošināt kvalitatīvu vidi un līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionāli izmantot dabas, cilvēku un materiālos resursus, saglabāt un attīstīt dabas un kultūras mantojumu.
Saskaņā ar Likuma 11. panta 3. daļu Nacionālā attīstības plāna izstrādi nodrošina Ministru kabinets un šo plānu apstiprina Saeima. Nacionālais attīstības plāns nosaka valsts attīstības mērķus, prioritātes (arī teritoriju attīstības prioritātes) un sasniedzamos rezultātus (arī makrolīmenī), kā arī rīcības virzienus katrā prioritātē, sasniedzamos politikas rezultātus un atbildīgās institūcijas.
NAP2027 tiek būvēts uz vairākiem pamatpieņēmumiem, piemēram, Latvijas stabila piederība pasaules demokrātijas telpai un kolektīvās aizsardzības sistēmai mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā, produktivitātei kā konkurētspējas pieauguma pamats utt.
Taču, manuprāt, mums jābūvē valsts attīstība, pamatojoties uz pieņemto Satversmes ievadu, jo pēc būtības Satversmes ievads sniedz aprakstu, kādai jābūt ideālajai Latvijai: “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts… Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”
Visi minētie ir atslēgas vārdi gan NAP2027, gan visiem nākamajiem attīstības plāniem. Pilnībā piekrītu savam kolēģim Jānim Plepam, ka: “No Satversmes ievada izriet konkrēti valsts pienākumi, kuriem jātiek īstenotiem ar noteiktu valsts politiku, normatīvajiem tiesību aktiem un finansiālo atbalstu. Satversmes ievads ir valsts rīcības tiesiskais pamats, un arī tiesvedības ceļā iespējams pārliecināties par valsts rīcības atsevišķās jomās pietiekamību un pienācīgumu.
Satversmes ievads nav pabeigts ar tā izstrādāšanu un pieņemšanu, bet gan prasa noteiktu valsts rīcību praktiskajā politikā. Satversmes ievads nav politisks teksts, bet gan prasa tās ieviešanu un īstenošanu tiesiskajā realitātē.” Satversmes ievadam ir jākļūst par vaduguni, domājot par Latvijas attīstību, lai sasniegtu patiesas labklājības valsti nākamajā valsts simtgadē, uz kuru cilvēki raujas, bet nevis izbrauc.
