“Kā jau normāla sieviete, ņēmu mačeti, piparu baloniņu un devos izlūkos!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Naktī pamodos, jo pagalmā darbojās mašīnas signalizācija un Viljams pie ārdurvīm skaļāk par to signalizēja, ka mums ir problēma. Kā jau normāla sieviete, ņēmu mačeti, piparu baloniņu un devos izlūkos. Viss bija kārtībā. Nekur nebija iedegusies gaisma, kas pie mājas ir uz kustību sensoriem un arī kamerās neko aizdomīgu nemanīju.
Biju jau šoziem sākusi mierīgāk gulēt un netrūkos augšā pati no savas sirds pukstiem ausīs. Kur tie, protams, bija diezgan bieži, jo pat miegā agrāk mēģināju atšifrēt savas senās mājas un apkārtējā meža skaņas. Pirmo ziemu labi izgulējos tikai tad, ja kāds bija ciemos. Citādi man patiešām bija bail.
Pilsētniecei meža vidū īpaši naktīs daudz rēgu rādās. Un cilvēki visnotaļ ir palīdzējuši, lai uztraukumam būtu iemesli.
Pirmajā gadā svešinieki manu Salnēnu pagalmā ieradās bez aicināšanas un pieteikšanās. Garāmbraucot, tā teikt. Te gan nav, kur braukt garām, jo ceļš apmet cilpu ap vēl divām mājām un atgriežas atpakaļ uz tā paša ceļa. Tāpēc “garāmbraukšanas” iegansts neizturēja kritiku.
Sākumā arī mēģināju ar visiem aprunāties, pieļaujot, ka laukos tā ir ierasts. Drīz vien sapratu, ka tā nekad neesmu droša, ka varu iesākt un pabeigt savus darbus un ka nekontrolēju pati savu laiku. Garāmbraucošos svešiniekus laipni palūdzu braukt atpakaļ. Protams, tas neattiecās uz maniem kaimiņiem un jauniegūtajiem draugiem un paziņām, bet viņi parasti arī apjautājās, vai neesmu aizņemta un vai vispār esmu mājās. Jo bija, kas “garāmbraucot” iebrauca arī manā prombūtnē.
Viens pat atzinās – esot pirms vairākiem gadiem ar kompāniju iebraucis mani aplīgot, bet tā kā es neesot bijusi mājās, pusstundu pa manu pagalmu padzīvojuši un aizbraukuši. Viņš mēģināja atkārtot šo izklaidi vēlreiz, šoreiz gan informējot par savu plānu, tā uzzināju, ka kādam ir pieņemami svešās mājās iebraukt un nekautrēties saimnieku prombūtnē tur padzīvoties. Otro reizi viņam tas neizdevās.
Pagājušajā vasarā pēc kādas manas intervijas radio, svētdienas pēcpusdienā pie durvīm dauzījās kāds Jānis, šķiet, tā viņu sauca. Esot ieradies apspriest manu interviju.
Noteica, ka laikam esot mani pamodinājis, kas bija balta patiesība, jo es tiešām tobrīd gulēju. Laikam šis gadījums pielika punktu manai pacietībai.
Paskaidroju kungam, ka viņam diezgan ātri jādodas projām, jo ceļa galā tieši šādiem miera traucētājiem uzlikta zīme “bez saimnieku atļaujas neiebraukt”. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju savā tuvumā. Pēc šī notikuma draugi uzdāvināja izkārtni, uz kuras rakstīts “traka saimniece, šauj bez brīdinājuma”, tā arī tagad pie mājas stāv. Kā atgādinājums par nepatīkamo incidentu svētdienā.
Tas arī bija brīdis, kad sajutos slikti, jo šķita, ka katrs, kas iedomājas jebkurā diennakts laikā var atnākt un iztraucēt. Nobiedēt, aizskart, neievērot manu privātumu. Nav patīkama sajūta. Esmu ļoti viesmīlīgs cilvēks un ar prieku uzņemu viesus. Aicinātus un gaidītus. Visi apkārtnē zina, kur dzīvoju, kā jau laukos. Un ja kādam no vietējiem ir saruna, iepriekš piezvana un es vienmēr atrodu laiku kopīgai kafijai. Bet tas nepazīstamais cilvēks mani patiešām nobiedēja.
Jā, man ir mājās ierocis pašaizsardzībai un arī to visi apkārtējie zina. Un es prastu likt lietā arī savas pašaizsardzības iemaņas no policijas laikiem, tāpēc zinu, ka tikšu galā, ja vajadzēs aizstāvēties.
Bet es nebiju gatava tik lielai uzmācībai, no kuras īsti pat nevar aizstāvēties.
Tagad man ir līgums ar apsardzes kompāniju Evor, kas pieskata māju un mani pašu. Nekad nebiju domājusi, ka palūgšu trauksmes pogu, bet es to palūdzu. Gan man, gan manējiem tā rada drošības sajūtu. Zinu, ka atskries palīgā, ja man vajadzēs palīdzību. Tāpēc arī no visām pusēm teritorijā tagad ir izliktas Evor zīmes, kas apliecina, ka mani sargā. Tur, kur tagad ir Evor zīme, iepriekš bija uzraksts “nikns suns”, bet apsardzes puiši, iepazīstoties ar Viljamu tuvāk, teica, ka šī zīme ir pilnīgi lieka. Lai gan mans gudrinieks zina, kurā brīdī jābrīdina. Un auto signalizācija naktī viņam pilnīgi noteikti nepatīk. Nakts piedzīvojums jau aizmirsies kā nebijis, jo, visticamāk, kāds aizmaldījies dzīvnieciņš noskrēja par tuvu garām. Kopumā esmu diezgan pārliecināta, ka mežā dzīvot ir daudz drošāk nekā pilsētā. Un kopš esmu strikti novilkusi savas privātuma robežas, arī naktsmiers ir atgriezies.
Tāpat kā pavasaris. Šodien ir 8. marts. Daudziem ir iebildumi pret šīs dienas izcelšanu, bet es uzskatu, ka nekad nevar būt par daudz svētku un tieši šiem nav ne vainas. Sniegpulkstenītes parādījušās arī Vecpiebalgā, parasti tas notiek dažas nedēļas vēlāk nekā citur. Redzēju pirmos gulbjus un šodien manā stikla namiņā ir skaista meistarklase. Saules ķērāju meistarklase. Tie piedien saulainai sestdienai un paliks par piemiņu katram, kurš atbrauks. Salnēnos noķertie sauleszaķi spoguļosies arī citās mājās.
