“kā jau melnam taurenim pienākas.” Reiņa Runča spēka dzeja 0
Reinis Runcis (1974) ir dzejnieks, kurš raksta tekstus ar īpaši spēcīgu enerģiju, jo arī viņš pats ir īpašs cilvēks. Savulaik cietis smagā autoavārijā, Reinis ir daļēji paralizēts, tomēr atradis spēkus dzejas rakstīšanā. Viņš ir autors dzejas krājumam “Healja” (“Neputns”, 2011), bilingvālajam lirikas krājumam “Elementi” (“Neputns”, 2014), kas izdots ar atdzeju japāņu valodā, kā arī grāmatai “Gaismas ķermenis” (“Ameija”, 2016), kas apkopo desmit gados tapušo dzeju.
Kādā intervijā Reinis atzinies, ka no dzīvniekiem viņam īpaši mīļas ir gan dinozauru laika mantojums – spāres, amizantie pingvīni –, gan ideālās radības – kaķi, savukārt planētas mērogā viņš var runāt gan par zemestrīci Meksikā, gan par vietējās politikas pārsteigumiem.
– Pastāsti, kas tavu prātu nodarbina pašlaik?
R. Runcis: – Visvairāk manu prātu nodarbina egoistiska vēlme nomirt cilvēciskos apstākļos un mammas izsīkstošie spēki. Pēc tam ar lielu atstarpi – nepārejoša interese par Marsa kolonizāciju, gēnu inženieriju, blockchain tehnoloģijām, politiku, mūziku un melno humoru. Varētu rasties loģisks jautājums – kā tad ar dzeju? Bet pilnīgi pietiek ar diviem šīs jomas gigantiem: Tomasu Transtrēmeru un Čārlzu Bukovski. Pēc viņiem vairs neko citu negribas lasīt, tikai dzīvot.
– Tavas autoritātes joprojām ir Čārlzs Bukovskis un dalailama? Varbūt tiem ir pievienojies arī kāds no Latvijas?
– Bukovskis, jā, lai gan neesmu sajūsmā par dzeršanu vairāku gadu garumā, sieviešu sišanu un hipodromu. Dalailama savukārt ir vairāk simbols tam, ka cilvēks var tikt galā ar saviem dēmoniem un saglabāt cilvēcību, kuras paliek aizvien mazāk. Noteikti mana autoritāte ir Īlons Masks, “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs un… laikam viss. Latvijā nespēju iedomāties nevienu, izņemot Alvi Hermani, bet viņš ir pārāk reti dzirdams, lai spētu to apgalvot par visiem 100%. Noslēdzot šo dīvaino sarakstu, gribu pieminēt Andri Ambaini, kurš ir saņēmis nepelnīti maz sabiedrības ievērības. Viņš ir kvantu kriptogrāfijas speciālists, kurš zinātnes pasaulē popularizējis Latviju tikpat, cik Aļona Ostapenko un Kristaps Porziņģis sportā. Vai viņš man ir autoritāte? Ņemot vērā mikroskopisko valsts finansējumu zinātnei – noteikti.
– Pasaule tevi tomēr iedvesmo rakstīt dzeju?
– Rakstījis esmu par Sīriju, Ņujorku un kaut ko par Marsu arī. Vietējie notikumi ir maz iedvesmojoši, lai neteiktu vairāk. Ar to domāju politiku. Kultūras dzīvi Latvijā varētu salīdzināt ar Mehiko pilsētu Meksikā, kur vispārējas nabadzības, haosa un korumpētības purvā rodas unikālas pērles gan arhitektūrā, gan visās citās mākslas jomās. Toties vietējais notikums – lietus, tumsa, nakts, migla, vējš, elektrība, asfalts, bungādiņu šņākoņa, meitenes, kaķi, klavieres utt. – iedvesmo vienmēr.
– Kā tu saproti, ka dzejolis ir gatavs?
– Es nesaprotu. Tieši pretēji – cenšos notvert tā mirkļa sajūtas un nodot tās tik uzlādētas, lai tās nenomirtu, kādam citam lasot. Vai tas izdodas, jāspriež jums.
– Kādu tu vēlētos redzēt savu topošo dzejas krājumu?
– Iedvesmojošu.
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Es iedomājos, ka vislabāk Reiņa dzeju raksturo rinda no šīs kopas “dzīvjmīļa vakars” – tas ir cilvēks, kas tik ļoti mīl dzīvi, ka nodarbojas ar tās burtisku iedzīvināšanu lirikā; viņa apcerīgākais laiks varētu būt vakars, kad gaismas mainās un to nevar nepamanīt, kad dabiskā saules gaisma visdrīzāk nav sastopama nevienam citam, ja vienīgi atmiņās. Toties Reinim ir redzīgā dzejnieka acs. Banāli to teikt, bet, lasot viņa dzeju, tikai pēc kāda entā dzejoļa saproti, ka to iekšējo dziļumu, ko viņš sniedz tēlos un motīvos, viņš arī tver no dziļumiem – nevis no paviršas pasaules uzlūkošanas.”
“Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Reiņa Runča jaunākās dzejas kopu.
dievs
četros no rīta
ir sarāvies mazs
dusmīgs un nosarcis tup
mirkšķina man
un urbj
savu vientuļo aci
zem televizora
***
dzīvjmīļa vakars
debeslapu dzīres ar diviem kokčikiem
koķetējoša pārdevēja
un tāds pats es
zirgi pie ceļojošā cirka tumsā
un ledainas olas
izdomas
nekādas
tikai helouvīns
pēc nedēļas
un veļas pasūtījums internetā
veļu laiks
un teātris tv
burtiski
***
atlidoja protams naktī
kā jau melnam taurenim pienākas
un iesprūda lustras dibenā
palika žēl
mutere graciozi nenogāžoties
mēģināja džentelmeni izdabūt ārā
taču viņam tāda tirānija nelikās pieņemama
kādu laiciņu pēcāk
dīvainā ņemšanās ar dzeramo salmiņu
konkrēti izbesīja
un kā gandrīz nekad tādos brīžos
pieslēdzās saprāts
vajadzētu izskrūvēt spuldzi
tas protams palīdzēja
un likās viss
situācija atrisinājusies karma uzlabojusies
bet tas jau būtu pārāk vienkārši
nu jau nedēļu
nelūgtais viesis vairākas reizes dienā
pasācis ielidot painspicēt vai viss savās vietās
divas lietas priecē
lampā vairs nelien un neķērc kā citi
sētas aeronauti
***
tīra nakts bezmērķīgi glāsta tumsā drebošās kara tehnikas kolonnas
ja tumsai varētu trāpīt tā paliktu dziļāka
bet mēs varam iznīcināt sevi
citos
es slauku pelnus hipofīzē nešaubīgi arī uz fobosa
labs skats
tramadola detonācija
ziloņu galvas jānovieto atpakaļ
lai tie miesīgi varētu izklīst un pašūpot snuķi
infantils lietutiņš
varam sākt
***
tā ir kā tāda
burvja mācekļa spēle
uzrakstīt formulu un palaist to brīvībā
kāds nošaus putnu un atradīs
nevienam nav zināms līķis
vai varbūt vispār neko
visticamāk saulē degoša meža rumpjus
un ligzdas vakaram
kā variants medību inspektoru
Ja vēlaties atbalstīt Reiņa Runča nākamā dzejas krājuma iznākšanu, iespējams ziedot:
LV82HABA0551011504293 (ar norādi “Ziedojums. Reiņa Runča dzejas krājumam”).
