Kā Jāņi Nagļi trešajā paaudzē iekopj ģimenes mājas un sargā svarīgus dzimtas tēlniecības darbus 3
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir kārtējais prieks, ka atkal esam pamanījuši māju, ko kopj un sargā stipras dzimtas atvase. Ciemojamies Bieriņos pie uzņēmēja Jāņa Nagliņa, kurš ir tēlnieka Jāņa Nagliņa (1943–2011) dēls un dzīvo viņa celtajā divstāvu namā. Uzņēmēja Jāņa dēlam arī ir vārds Jānis – tātad nu jau Jāņi Nagliņi trejās paaudzēs. Ieskatīsimies viņu radošajā vidē, kur skatāmi nelielas formas tēlniecības darbi.
Uzņēmēja radošā dzimta
Bieriņos noteikti nepaiesiet garām “Tēriņu 55 republikai”, jo veikalam Bramberģes un Tēriņu ielas sadurē uz fasādes – Ojāra Vācieša dzejolis lieliem burtiem un izteiksmīgu tekstu. Ēku kopumu ar veikalam tuvo frizētavu, aptieku, puķu bodi pircēji iedēvējuši par “Tēriņu 55 republiku”, jo te viss pašu lolots un iecienīts.
Veikala īpašnieks Jānis Nagliņš: “Preču klāstu noteikuši paši vietējie iedzīvotāji, un tas ir plašs: sākot ar sadzīves ķīmiju, Elitas Patmalnieces krāšņajām sejas aizsargmaskām, Sergeja Jēgera ievārījumiem, Lestenes Veronikas kaltētajām baravikām un tējām līdz pat dr. Arnolda Osvalda Berga darinātajām koklēm.” Jā, veikals ar pieredzi, harismu, tas darbojas jau kopš 1932. gada, šis skaitlis redzams arī ēkas vējrādī.
Uzreiz var ievērot, ka Jānis Nagliņš ir omulīgs un runīgs, kā gan citādi, taču veikalnieks! Viņš atklāj, ka reiz strādājis kopā ar Andreju Žagaru, kurš izteicies – lai pārliecinātos, vai darbinieks būs spējīgs uzņēmējdarbībā, viņam jāpabeidz Teātra fakultātes pirmais kurss. Ja to iztur, tad viņš spēs veikt jebkuru darbu.
“Pats gan neesmu mākslinieks, taču radošums man nav svešs, tas pilnveido personību. Priecājos, ka mana meita Karlīne Anete, domājams, iedvesmojoties no sava vectēva jaunrades, pabeidza Mākslas akadēmiju, turklāt izcili, ir modes dizainere, piedalījusies skatēs, piemēram, “Riga Fashion Week”. Viņas apģērbu kolekciju izrādīja ļoti oriģinālā veidā – uz mēles Ķīpsalas peldbaseinā.”
Dzīvestelpa – kā izstāde
Divstāvu Nagliņu nams ar plašiem logiem atrodas koka sētas iežogā – līdzās Budas muižas teritorijai. Pa Bramberģes ielu aizstaigājam līdz Pampāļu ielas sākumam un esam klāt. Jānis Nagliņš atver vārtus, un mums pretī paveras skats uz nelielas formas tēlniecības darbiem, kas sarindoti taciņas malā. Galvenokārt te redzamas sievišķīgas formas, tas arī saprotams, jo neizsīkstošs mākslas iedvesmu avots rodams tieši sievietē.
“Tēvs vispirms uzcēla darbnīcu, pēc tam – dzīvojamo māju, ko nu es ik pa laikam uzlaboju. Darbnīcai ielika plašus logus, lai ieplūstu daudz dienasgaismas, kas nepieciešama skulptūru izveidē. Blakus – divas garāžas, vienā glabāts auto, otrā bijusi bronzas lietuve.
Pēc Trešās atmodas tēlniecības darbu pasūtījumu skaits saruka, daudzi vides tēliem oriģinālo darbu vietā izvēlējās bezgaumīgo masu produkciju – štancētos dārza rūķus… Tēlniekiem samazinājās iztikas avots, tāpēc vajadzēja pāriet uz mazo formu darbiem, ko īstenoja akmenī, marmorā, sīkplastikā, bronzā,” stāsta Jānis Nagliņš. Māju ar darbnīcu arī nācies piemērot nelielo darbu izgatavošanai.
Ēkas iekšpagalmā skatām tēlnieka veidoto meitenes skulptūru, kurā iemūžināta mazmeita Karlīne, redzams arī iespaidīgi liels dzirnakmens, ģipša atlējumi, nepabeigts komponista Emīla Dārziņa portrets, kā arī paša mākslinieka pašportrets ar matu cirtu uz pieres, kalts granītā. Tēls izskatās tāds pašpuicisks… Kāds tad dzīvē bija tēlnieks Jānis Nagliņš?
“Temperamentīgs, sava modernā stila kopējs, matu cirta vien jau norāda, ka enerģisks, aizrautīgs savu mērķu īstenotājs. Daudzi skulptūru dārzā Amulas, Kantora un Slampes ielas krustojumā būs pamanījuši viņa lielformāta skulptūru lielas plaukstas – “Miera lāpu”, kaltu granītā. Mazāk zināms, ka Jānis veidojis arī nelielas formas bronzas vēršus, kas aizceļojuši uz Dāniju, Austrāliju un Grenlandi.”
“Tēvs ir no Dobeles puses, Krimūnu pagasta lielsaimniecības “Ozoli”, un viņa tēvs Alberts Nagliņš šajā saimniecībā audzējis arī vīnogas, kas piegādātas netālajām mājām “Pikšas”, kurās dzīvoja Kārlis Ulmanis. Bijis amizants gadījums, kad mana vectēva saimniecības priekšstrādnieku Jāni Puķi, iereibušu Rīgas krogā, aizturēja aizsargi… Puķe šiem lūdzis, lai piezvanot Ministru kabineta prezidentam, par ko aizsargi gardi iesmējuši.
“Še numurs, zvani pats!” Puķe arī piezvanījis, un aizsargi bijuši spiesti viņu aizvest līdz pat mājas slieksnim. Mana vectēva māju vairs nav, sarkanā armija lika izslaukt govis, izvest tās ārā… un saimniecību nodedzināja.”
Tēlnieka mūžs noslēdzies, viņš dus netālu no sava tēva bijušās saimniecības – Pluņķu kapsētā, kur pie kapa uzlikts tēlnieka Paula Jaunzemja veidots piemineklis – slīpētā laukakmenī iestrādāta paša Jāņa Nagliņa kaltā melnā lāse marmorā. Tā nu zaigo kā piemiņas liesma.
