Pašvaldību reforma neatrisinās nevienlīdzības problēmu. Saruna ar Ingu Vāravu par to, kā izvest tautu no nabadzības 3
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu valstī turpina palielināties nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits, to savā revīzijā ir secinājusi Valsts kontrole (VK). VK padomes locekle Inga Vārava ir pamatīgi izanalizējusi, kas būtu darāms, lai izkļūtu no apburtā loka, kad Latvijā vidējie ienākumi palielinās, bet zemākie ienākumi paliek nemainīgi zemi.
Valsts kontrole ir konstatējusi, ka turīgo iedzīvotāju ienākumi ir 6,5 reizes augstāki nekā trūcīgo cilvēku ienākumi. Politiķi šogad apsolīja celt garantēto minimālo ienākumu (GMI) līdz 94 eiro, bet solījumu nevēlējās izpildīt – naudas pietiekot vien 64 eiro. Pietrūka ap 10 miljoniem eiro. Toties varbūt būs koncertzāle vai Drošības dienesta ēka par miljoniem. Vai tas vēl vairāk nenoslāņos turīgo un trūcīgo iedzīvotāju grupas?
I. Vārava: Šeit ir runa par prioritātēm. Acīmredzot prioritāte ir nevis cilvēks, bet ēka. Prioritāte ir konkrētu grupu intereses, nevis valdošās koalīcijas izvirzītais mērķis mazināt nabadzību un nevienlīdzību. Atgādināšu, ka Latvija nabadzības un ienākumu nevienlīdzības ziņā ir ceturtajā vietā no apakšas Eiropas Savienībā.
Ne viens vien droši vien pārmetīs, ka tas taču nav korekti salīdzināt koncertzāli un nabadzību. Būvniecība silda ekonomiku, bet no trūcīgajiem vieni kreņķi, nekas vairāk…
Noteikti ir daudz cilvēku, kuriem ir ļoti būtiski, lai Rīgā būtu koncertzāle. Bet ir cilvēki, kuriem ir ļoti svarīgi nodrošināt savai iztikai nepieciešamos līdzekļus, parūpēties par to, lai bērni varētu iet skolā un samaksāt par mājokli.
Te droši vien mēs nonākam pie sociāli atbildīgas valsts principa. Valstij ir pienākums rūpēties par cilvēkam cienīgiem dzīves apstākļiem.
Tajā pašā laikā arī cilvēkam ir pienākums pašam rūpēties par sevi un savu ģimeni.
Bet valstij ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēks varētu par sevi parūpēties. Tiesa, nabadzību galvenokārt mēs saistām ar senioriem, invalīdiem, viena vecāka ģimenēm…
Ir ļoti grūti pateikt, kā viņi vēl vairāk varētu par sevi parūpēties.
Minimālā ienākumu līmeņa koncepcija ir ļoti laba ideja – valsts ir noteikusi, cik lielam ir jābūt minimālajam ienākuma līmenim katrai mājsaimniecībā dzīvojošajai personai.
Pirmajai personai tie ir 198 eiro mēnesī, bet katrai nākamajai – 139 eiro. Tajā brīdī, kad tiek konstatēts, ka cilvēka personīgie ienākumi šo līmeni nesasniedz, tiek garantēts atbalsts no valsts vai no pašvaldības.
Tas nozīmē ne tikai naudu. Daļai, piemēram, jāpalīdz atrast darbs.
Bet šīs koncepcijas pamatā ir jābūt valsts un pašvaldību sniegtās sociālās palīdzības izvērtējumam, lai tas nebūtu haotisks un balstītos vienotos principos.
Kā ir iespējams vienāds pašvaldības pabalsts, piemēram, Zilupē un Siguldā vai Jūrmalā, kur pašvaldību ienākumi ir ļoti atšķirīgi?
Es pieņemu, ka ir pašvaldības, kur dažādi fiksētie izdevumi varētu būt zemāki. Bet tajā pašā laikā valstī nedrīkst būt tāda situācija, ka cilvēkam pieejamais atbalsts ir atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā viņš ir deklarējis savu dzīvesvietu.
Tas ir netaisnīgi un uz to Valsts kontrole vērsa uzmanību jau 2014. gadā.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce sola, ka lielie novadi cilvēkiem došot lielāku labklājību. Latvijas Bankas pētījumā ir norādīts, ka reforma ļaušot ietaupīt no 17 miljoniem eiro līdz pat vairāk nekā 100 miljoniem eiro gadā un daļu no šīs naudas ieguldīšot sociālajā aizsardzībā. Vai reforma varētu kaut kādā mērā atrisināt nevienlīdzības jautājumu?
Pašvaldību reforma to neatrisinās. To var atrisināt tikai un vienīgi valstiskā līmenī noteikts pakalpojumu grozs, kas ir jānodrošina cilvēkam, lai viņš savai iztikai saņemtu pašas nepieciešamākās lietas.
Tāpēc koncepcija par garantēto minimālo ienākumu ir ļoti laba ideja.
Patlaban valsts pašvaldībām uzliek par pienākumu nodrošināt tikai GMI un nosacītu dzīvokļa pabalstu, kas ir vairāk vārdos, nevis piepildīts ar saturu.
VK, pabeidzot revīziju 2014. gadā, ieteica trīs priekšlikumus, kā šis pabalsts būtu izmaksājams, bet tālāk par uzklausīšanu nekas nav pakustējies. Toreiz Labklājības ministrijai (LM) parādījām, cik dažāds izskatās dzīvokļu pabalsts desmit mūsu revīzijā iekļautajās pašvaldībās.
Ja būtu noteikts minimālo pakalpojumu grozs, tad būtu definētas personas, kurām ir nepieciešams dzīvokļa pabalsts, un arī principi, kā to piešķir. Ir pašvaldības, kur šis pabalsts ir 10–20 eiro gadā, bet ir tādas, kur tas ir kā regulārs līdzmaksājums.
Ikvienai pašvaldībai taču ir jābūt individuālai pieejai un kritērijiem sociālās palīdzības nodrošināšanai katram cilvēkam, kam tā ir nepieciešama. Kā šādā gadījumā izveidot kaut kādus kopīgus kritērijus pabalstu izmaksai visām pašvaldībām?
Pašvaldības sociālais dienests ņem vērā tos saistošos noteikumus, kuri ir pieņemti politiskajā līmenī. Ja sociālajam dienestam ir iespēja cilvēkam palīdzēt vienreiz gadā, izmaksājot dzīvokļa pabalstu 20 eiro, tad tas būs viss, ko viņš saņems.
Sociālais dienests, kas ar viņu individuāli strādā, tā arī pasaka: tev nekas vairāk nepienākas!
Tāpēc tā ir kārtējā politiskā izšķiršanās nākamajā līmenī, kā mēs tērējam sociālajai aizsardzībai paredzēto naudu.
Ir pašvaldības, kuras uzskata, ka tām ir svarīgi atbalstīt visus iedzīvotājus ar mājokļu maksājumu, un ir tādas, kuras neuzskata, ka tas ir svarīgi.
Pašvaldībām ir jāizvērtē sociālā vide un jāzina, kāda ir iedzīvotāju struktūra, kāds ir iedzīvotāju ienākumu līmenis, ko viņi var un nevar atļauties… Pamatojoties uz to, būtu jāveido pabalstu sistēma.
Bet reālajā dzīvē ir tā, ka pašvaldības zina, ka tām ir obligāti jānodrošina GMI pabalsts, jo to nosaka Ministru kabineta noteikumi. Iespēja palielināt valsts noteikto GMI pabalstu, kas patlaban ir 64 eiro, ir izmantojušas tikai 28 pašvaldības.
Ir arī tādas pašvaldības, kuras maksā pabalstus visiem neatkarīgi no ienākumiem. Tiek finansiāli atbalstītas, piemēram, visas ģimenes, kurās bērni uzsāk mācības pirmajā klasē.
Bez ienākumu izvērtējuma atbalsta, piemēram, visus Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidētājus, visus, kas karoja Afganistānā…
Liela daļa līdzekļu tiek tērēti šādiem tā sauktajiem netestētiem pabalstiem. Bet vienlaikus tiek norādīts, ka mums nav naudas, piemēram, lai izmaksātu lielāku GMI vai piešķirtu līdzekļus dzīvokļa pabalstam.
VK revīzijas ziņojumā piemin, ka sociālajam riskam ir pakļautas, piemēram, vientuļās mātes. Bet netrūkst taču tādu gadījumu, kad sieviete atrod turīgu partneri, bet nāk uz pašvaldību pēc pabalsta. Kā noskaidrot, cik valstī ir nepilno maznodrošināto ģimeņu, kurām patiešām nepieciešama sociālā palīdzība?
Mēs ņemam vērā tikai to, vai ir oficiāli reģistrēta laulība. Bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka ārvalstīs ir cita prakse – tur tiek konstatēts, vai ir kopdzīves fakts.
Ja mūsu valstī ir sociālie dienesti vai citas iestādes, kuru uzdevums ir izvērtēt pabalstu piešķiršanas nepieciešamību, tad acīmredzot ir jāizvērtē, kā varētu konstatēt patieso ienākumu ainu nepilnajās ģimenēs.
Vai tas ir slikti, ka, piemēram, Daugavpils pilsētas dome cilvēkiem, kuri nodzīvojuši laulībā 60 un 70 gadus, piešķir 150 eiro? Vai tas nozīmē, ka nauda tiek atņemta trūcīgajiem?
Tas ir ļoti populārs pabalsts ne tikai Daugavpilī. Jebkuru naudas summu, kuru valsts vai pašvaldība nodod iedzīvotājiem, viņi to izmanto ar prieku.
Te ir līdzīgi kā ar ģimenes pabalstu – nu kas ir 11 eiro mēnesī? Ja lielākā daļa ģimeņu, kuras ir ekonomiski aktīvas, kur vīrs un sieva strādā, atteiktos no šī pabalsta un tām tiktu garantēts, ka noteikti viņu bērnam no pusotra gada vecuma būs vieta pašvaldības bērnudārzā, tās māmiņas, kuras vēlas strādāt, šādu piedāvājumu uztvertu ar gandarījumu.
Savukārt tām sievietēm, kurām ir nepieciešams atbalsts, ģimenes pabalsts varētu būt daudz lielāks. Diemžēl trūkst politiskās gribas un drosmes virzīt tik būtisku reformu. Kamēr šo pabalstu nereformēs, tas nekad nekļūs būtiski lielāks, piemēram, 200 eiro mēnesī.
Ja mēs gribēsim panākt būtiskas izmaiņas nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā, politiķiem agri vai vēlu būs jādomā par pabalstu testēto sistēmu.
Tas nozīmē, ka būs daudz stingrāk jāizvērtē, kuriem cilvēkiem pabalsts patiešām ir nepieciešams.
Tā sauktā testētā sistēma, kas parasti ekspertu vērtējumā ir ļoti dārga un tāpēc to nemaz neesot iespējams izveidot, lielā ātrumā tika izveidota, lai piešķirtu pabalstus Covid-19 krīzes laikā.
Tas pierādīja, ka to var radīt ļoti ātri, ja ir tāda vēlme. Cits jautājums ir, vai dīkstāves pabalsta sistēma tika veiksmīgi administrēta.
VK revīzijas ziņojumā ir norādījusi, ka valsts nav darījusi pietiekami, lai mazinātu nabadzību. Vai tomēr nebūtu jārunā par politiskajām partijām, kurām šis jautājums nav bijis prioritārs? Par spēcīgu kreisi orientētu partiju neesamību?
Tas ir ļoti filozofisks jautājums. VK nevērtē un nedrīkst vērtēt to, kādi politiskie lēmumi tiek pieņemti. Valsts ir izvirzījusi lozungu samazināt nabadzību un nevienlīdzību.
Diemžēl lozungi dzīvo savu dzīvi, un reālā rīcība neseko, darbības nav mērķtiecīgas.
Kāpēc nav kreisi orientētu partiju? Tāpēc, ka nav sabiedrības pasūtījuma, vēlētāji ir ievēlējuši tādas partijas, kuras, ņemot vērā vēlētāju vairākuma gribu, izstrādā tādus likumus, kādi tie ir šobrīd valstī.
Jāatzīst, ka arī sabiedrības vēlme vispirms domāt pašai par sevi ir pietiekami izteikta.
Kāds ir jūsu viedoklis, kāpēc mūsu valstī ir tik daudz cilvēku – 23,3% –, kas pakļauti nabadzības riskam? Tiesībsargs Juris Jansons uzskata, ka “nodokļu politika ir absolūti nedraudzīga tā sauktajam mazajam cilvēkam, tātad vairumam Latvijas iedzīvotāju”.
VK nav vērtējusi, vai nodokļi ir taisnīgi. Vai jūs varat atrast kādu cilvēku, kurš teiktu, ka nodokļi ir taisnīgi? Visticamāk, ka nav tādu.
Paužot savu personīgo viedokli, es varu teikt, ka mūsu valstī ir izveidojusies tāda sistēma, ka nodokļi tiek paņemti tur, kur tie ir vieglāk paņemami.
Paņemt nodokļus no pensijām ir ļoti viegli, jo valsts vienlaikus pati administrē pensiju izmaksu un ietur nodokļus.
Valstī ir nodefinēts nabadzības riska slieksnis un tas ir 409 eiro. Tad arī vajadzētu pateikt, ka no ienākumiem, kas ir zem šī sliekšņa, nodokļi netiek noņemti.
Būtu beidzot jāvienojas arī par iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti lielo algu saņēmējiem.
Mēģinājumi ir bijuši, diemžēl nesekmīgi. Ja jau tagad koalīcija pārskata nodokļu politiku, tad ir īstā reize beidzot vienoties.
Masu mediji ziņo, ka mediķiem algas palielināšot, pārskatot nodokļus, bet nepalielinot nodokļu slogu. Ja nodokļu slogu nemainīs, tad, palielinot algas mediķiem, kādam taču valsts budžeta nauda tiks samazināta.
Citādi šo mērķi nav iespējams īstenot.
Mēs nevaram prasīt mazināt nabadzību tikai Labklājības ministrijai vai pašvaldību sociālajiem dienestiem.
Tās ir daudzas politikas, kas iet kopējā sazobē. Kaut vai tā pati nodokļu politika un tās atvieglotie nodokļu režīmi (mikrouzņēmumu nodokļa režīms, pašnodarbinātās personas, patentmaksas maksātāji utt.), kas darbojas pretēji nabadzības mazināšanas izvirzītajiem mērķiem.
Bieži šajos nodokļu režīmos nodarbinātie cilvēki, kas kļūst par bezdarbniekiem, saslimst vai aiziet pensijā, paliek bez jebkāda vai niecīga sociālā atbalsta, jo iemaksas nav veiktas vai arī tās ir ļoti mazas.
Svarīgi arī tas, vai politiķi ir gatavi izšķirties par testēto jeb uz ienākumu un vajadzību izvērtējumu balstītu atbalsta sistēmu, atbalstu prioritāri novirzot tām personām, kurām tas visvairāk ir nepieciešams.
Tas ir sociāli atbildīgās valsts princips, no vienas puses, rūpēties par saviem cilvēkiem, bet, no otras puses, radīt apstākļus, lai valsts iedzīvotāji paši sevi varētu nodrošināt.
Ja politiķiem nebūs rīcības plāna, kā izvest tautu no nabadzības, mēs paliksim tur, kur esam.
