Kā izveidot visefektīvāko ganīšanas sistēmu? “Ramanīšu” eksperiments un pieredze 0
Saunas pagasta piena lopkopības saimniecībā ZS “Ramanīši” šā gada pavasarī sākts videi draudzīgas daudzlauku ganību sistēmas demonstrējums ar mērķi samazināt produkcijas pašizmaksu. Demonstrējums turpināsies trīs gadus, tā vadītāja ir LLKC Preiļu biroja lopkopības konsultante Zita Briška, zinātniskā konsultane dr. agr. Iveta Gūtmane.
Pirmie secinājumi, analizējot veiktās augsnes analīzes, – augsnes pH zālaugu audzēšanai atrodas zemākajā pieļaujamajā līmenī, augsnē ir liels magnija daudzums, kas var apgrūtināt zālaugu augšanu. Izveidojot efektīvu ganīšanas sistēmu, mazinās arī ganībām vajadzīgās platības.
“Ramanīšu” saimniecībā demonstrējums notiek pirmo reizi. Saimniecība apsaimnieko 123 ha lielu aramzemes platību, pusi no tās nomā. “Ramanīšos” ir 48 slaucamo govju ganāmpulks. Saimniece Tekla Broņislava Romanovska teic, ka īstenoti četri ES atbalsta projekti – pirkta galvenokārt tehnika. “Būvniecību atlikām uz tālāku nākotni,” piebilst saimniece. Saimniecībā patlaban vidējais izslaukums no govs ir 7500 kg piena gadā.
Projekta būtība
Zita Briška nosauc vairākus šā projekta mērķus: ierīkot demonstrējumu piena lopkopības saimniecībā, veidojot divas slaucamo govju grupas ar atšķirīgu ganīšanas sistēmu; noteikt ganīšanas ekonomisko efektivitāti, izveidot iespējami izdevīgāku ganīšanas kārtību, visā demonstrējumu laikā nosakot zālāju ražības rādītāju kontroli. Mērķu sasniegšanai Ramanīšu ganāmpulks ir sadalīts divās grupās – vienā ir 38, otrā 10 govis.
Ir izveidoti pieci ganību bloki. Tajos sēto zālāju struktūra ir šāda.
Ganību zālāji:
1. lauks – ganību airene 30%, sarkanā auzene 20%, auzeņairene 15%, baltais āboliņš 10%, pļavas skarene 5%;
2. lauks – ganību airene 30%, sarkanā auzene 20%, auzeņairene 15%, baltais āboliņš 10%, pļavas skarene 5%;
3. lauks – ganību airene 45%, auzeņairene 20%, timotiņš 20%, baltais āboliņš 10%, pļavas skarene 5%;
4. lauks – ganību airene 45%, auzeņairene 20%, timotiņš 20%, baltais āboliņš 10%, pļavas skarene 5%;
5. lauks – baltais āboliņš 20%, pļavas auzene 13%, timotiņš 13%, ganību airene 30%, hibrīdā airene 24%.
Desmit govju grupai izmanto porcijveida ganīšanu. Šīs grupas govis vienā nogabalā artrodas divas trīs dienas. Pēc divām dienām mēra zāles augstumu. Nosaka arī zālāja ražību un pēc tā nosaka, cik lielu platību ganīšanai vajadzēs. Pēc nogabala noganīšanas govis dzen uz nākamo nogabalu, kur atkal nosaka zāles ražību. Demonstrējumu sāka 3. jūnijā.
Demonstrējuma gaitā tiek veiktas ganību zālāju analīzes. Pēc to rezultātiem iespējams noteikt, kā mainās ganību zālāja kvalitāte.
Pirmajā laukā abām grupām, uzsākot ganīšanu, proteīna daudzums ganībās bija 17,8% un zālāja raža 13 t/ha. Pirmajam variantam – porciju ganīšana, kur aploku pārceļ ik pēc divām, vēl divām un trim dienām (7 dienas), zāles paraugus ņēma ik reizi pirms jaunās porcijas uzsākšanas, un proteīna daudzums palielinājās līdz 19,31%. Pēc noganīšanas 1. variantam proteīns bija 12,43%, zālāja ražība – 6,7 t/ha.
Otrais variants – 38 govis ganās 7 dienas. Otrajam variantam pēc noganīšanas proteīna daudzums bija 11,77% un ražība 5,5 t/ha.
Pēc tādas pašas shēmas notiek arī pārējo ganību lauku noganīšana. Rezultāti tiek apkopoti, tie tiks pilnībā izanalizēti demonstrējuma darba gaitā.
Šāgada ganību sezona raksturojas ar to, ka maija beigās, jūnija pirmajā pusē zāle atauga straujāk, pat pārauga, jūnija otrajā pusē bija sausums un zālājs pēc noganīšanas atauga lēni.
Svarīgākie nosacījumi ganību produktivitātes celšanai
Iveta Gūtmane nosauc četrus svarīgus nosacījumus ganību produktivitātes celšanai. Tie ir: augsne un augi, ganību infrastruktūra, ganību izmantošana un pārsēšana.
Par pirmo nosacījumu stāstot, eksperte vērš uzmanību, ka svarīga ir vietas izvēle, ir jāzina sava augsne – kādi priekšaugi auguši, kā tā ir sagatavota. Ļoti svarīgas ir augsnes analīzes (pH, PK attiecība u. c.), kā arī mēslošana un kaļķošana.
Ramanīšu lauku analīzes parādīja kopējo Latvijas tendenci – aizvien vairāk augsnes pH atrodas uz zemākās pieļaujamās robežas. Augsnē ir ļoti daudz magnija. Liels magnija daudzums ir diezgan liela problēma daudzos laukos.
“Kas varētu būt iemesls lielajam magnija daudzumam augsnē?” vaicā eksperte. Un atbild: “Viens no iemesliem ir minerālmēsli un dolomīts. Magnijs var būt komplekso minerālmēslu sastāvā, tomēr nedrīkst aizmirst, ka magnijs ir arī kaļķojamā materiāla – dolomīta – sastāvā. Magnija lielo īpatsvaru nedrīkst nenovērtēt. Ja tā ir par daudz, tiek ietekmēta pamatminerālelementu – slāpekļa, fosfora un kālija – uzņemšana. Rodas minerālvielu disbalanss, kas apgrūtina augiem barības vielu uzņemšanu un arī ūdens režīmu.”
Patlaban Latvijā daudzviet ir konstatēts pazemināts fosfora daudzums augsnē. Šā iemesla dēļ ikviens aicināts veikt savas augsnes analīzes.
Par ganību infrastruktūru
Saimniecībai vispirms ir jālemj, kādu ganīšanas sistēmu īstenos. Nākamais solis ir domāt par aploku lielumu, daudzumu, ņemot vērā dzīvnieku skaitu ganāmpulkā, ganību platību un zelmeņa ražību. Tālāk seko ganību tehniskā nodrošināšana – dzirdināšana, iežogojums u. c.
Demonstrējumos Ramanīšos izmēģina porciju ganīšanas un nedaudz arī brīvo ganīšanas sistēmu.
I. Gūtmane atgādina teorijā fiksēto – porciju ganīšanā vienai govij jāparedz vismaz 25 m2 ganību. Protams, dzīvē viss mainās. Aploku lielums ir atkarīgs no konkrētā ganāmpulka stāvokļa un no zelmeņa. Nosacījumu ir daudz.
Brīvā ganīšana
Brīvā ganīšana ir salīdzinoši ekstensīva ganību sistēma. Kādi ir tās trūkumi? Pirmkārt, dzīvnieku nelietderīga pārvietošanās. Savulaik rādīja reklāmu ar govi, kas skraida pa lauku. Ja govij tā jāpārvietojas, meklējot zāles kumšķi, tas ir izcili negatīvs piemērs. Var salīdzināt ar cilvēku, kurš iepērkas zināmā mazā veikaliņā vai nepazīstamā lielveikalā. Lielveikalā daudz laika var patērēt, meklējot nepieciešamo preci, dažkārt nopērkot arī ko lieku un nevajadzīgu, kamēr mazajā veikalā nepieciešamos pirkumus var veikt īsākā laika sprīdī un mērķtiecīgāk. Šādas izvēles priekšā noliekam arī gotiņu lielajās ganībās, jo tai nav parādīts mazais veikals, kur tā var dabūt sev nepieciešamo barību.
Otrkārt, brīvajā ganīšanas sistēmā straujāk pasliktinās zelmeņa kvalitāte. Tiek traucēta normāla ataugšana. Ja govij konkrētajā kvadrātmetrā ir atradies kaut kas garšīgs, tā ieradīsies vēl un vēl. Nākamajā gadā tajā vietā labās zāles, visticamāk, nebūs. Tas nozīmē, ka degradējas zelmeņa botāniskais sastāvs un mazinās tā produktivitāte.
Ganīšana aplokos
Ja gana aplokos, saimnieks nosaka to, kur dzīvniekam jādodas pēc barības. Protams, ir viens svarīgs nosacījums – zelmenim ir jābūt kvalitatīvam, lai lopiņam nebūtu vēlmes skraidīt apkārt un kaut ko meklēt. Aplokos zālei tiek dota iespēja normāli ataugt, tā tiek pilnvērtīgāk izmantota, zelmenis tiek noganīts vienmērīgāk. Ja zelmenim ļauj ataugt un uzkrāt rezerves barības vielas, tas saglabājas kvalitatīvs un biezs, kļūst iespējams iegūt lielākas zāles ražas. Skaitļi var būt ļoti dažādi. Ganot aplokos, zālāju ražība var paaugstināties līdz pat 45% salīdzinājumā ar brīvo ganīšanas sistēmu.
Ko mēs īsti vēlamies iegūt no ganību zelmeņa? Teorētiskie skaitļi, ko varētu iegūt no kvalitatīvas zāles un kas būtu nepieciešams dzīvnieku fizioloģiskajām vajadzībām, ir šādi: sausna 18–20%, kokšķiedra 20–22%, kopproteīns 16–17%.
Minerālvielu daudzumam zāles sausnā ir jābūt pareizās savstarpējās attiecībās. Tas ļoti sasaucas ar pirmo punktu – ar augsni un augsnes analīzēm. Šie divi faktori iet paralēli, jo augs iegūst minerālvielas no augsnes. Lai zālē būtu pareizs minerālvielu daudzums, tam ir jābūt pareizam jau augsnē.
Zita Briška arī uzsver, ka ganību periodā govīm jācenšas nodrošināt pēc iespējas labākas ganības ar kvalitatīvu ganību zelmeni, pietiekamu dzeramā ūdens daudzumu, bet tikpat svarīgs ir minerālvielu un sāls nodrošinājums. Laizāmais sāls ganību periodā nepieciešams, lai apēstajā ganību zālē izlīdzinātu K:Na (kālija: nātrija) attiecību. Lielākā daļa augu šūnu nesatur pietiekamu daudzumu Na, tāpēc Na jādod papildus, un to nodrošina, izēdinot sāli. Ganībās laizāmais sāls veicina apetīti, lielāku uzņemtās barības daudzumu un labāku sagremojamību, kāpina ganāmpulka produktivitāti. Dzīvnieki paši labi izjūt sāls pietiekamību vai deficītu. Brīvi laizot, tie uzņem daļu no nepieciešamā sāls daudzuma.
Aploku lielums
Par dzīvnieku skaita un noganīšanas attiecību ir jāsāk domāt pirms aploku vai porciju ganību sistēmas ieviešanas. Vienai vidēji lielai govij 500 kg svarā nepieciešamais svaigas zāles daudzums ganībās ir 60–70 kg dienā. Latvijā vidējais ganību periods ir 150 dienu. Protams, ar katru gadu šis periods pagarinās, rudens kļūst siltāks, pavasaris arī agrāk atnāk. Sākotnējiem aprēķiniem var izmantot vidējos rādītājus. Katra gada korekcijas var ieviest individuāli. Zelmenim ir jāļauj ataugt vidēji 25 dienas, lai zāle būtu kvalitatīva un ganībās tās būtu pietiekami. Tātad vidēji vajadzētu noganīt sešas reizes, bet tas, protams, ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem.
Vienā no saimniecības aplokiem, kur ganīšanu beidza pirms trīs dienām, zāles ataugšana tikpat kā nebija notikusi. Tas nozīmē, ka gotiņas pēc ganībām uz lauka bija atstājušas aptuveni 1,5 t/ha zāles masas. Vidējam ganību ilgumam aplokā un porciju ganīšanā būtu jābūt ne ilgākam par divām trim dienām. Porciju ganīšanā tas varētu būt vēl īsāks ar intensīvāku lopu pārvietošanu no viena aploka uz otru. Lai nodrošinātu zāles ataugšanas periodu vidēji 25 dienas un ganību ilgums aplokā nebūtu ilgāks par trim dienām, saimniecībā vidēji būtu jābūt 8–10 aplokiem. Vidējam aploka lielumam vajadzētu būt 2–3 ha, ja vienā aplokā ganās 100 govju.
Protams, ikvienam šie skaitļi ir jāpārrēķina uz savu govju daudzumu ganāmpulkā. Ja zelmenis ir kvalitatīvāks, aploka platība var samazināties. Rietumeiropā vidējais aploka lielums uz 100 govīm ir mazāks, tas ir aptuveni 1,5–1,8 ha. Mums viss ir adekvāti jāizvērtē atbilstoši Latvijas klimatiskajai zonai, arī mūsu zelmeņa stāvoklim konkrētajā brīdī. Automātiski pārņemt citu valstu rekomendācijas nevajadzētu.
Aploku daudzumu un/vai platību var mazināt, paaugstinot zāles ražību. Ir jādomā par zelmeņa sastāvu, ganības ir jāierīko labi sagatavotā augsnē, jāsēj labāks maisījums.
Ir izpētīts, ka lielāka produktivitāte govīm ir un arī zāli tās noēd kvalitatīvāk, ja aploks ir aptuveni proporcionāls. Palielinoties aploka garuma un platuma attiecībai, samazināsies zāles apēšana un govju produktivitāte. Šaurākā aplokā dzīvnieki cits citam vairāk traucē, tiek ierobežota to pārvietošanās.
Viens no vislielākajiem izaicinājumiem, ganot aplokos un ar porciju metodi, ir dzirdināšanas nodrošināšana.
Kad var sākt ganīt?
Optimālai zāles masai noganīšanā būtu jābūt 6–8 t/ha. Lielākas zāles ražas nozīmē garāku zāli, bet, zālei pāraugot, pazeminās tās kvalitāte. Klimatisko apstākļu dēļ šajā pavasarī zāle sāka augt agrāk, un demonstrējumu laukos uz noganīšanu zāles daudzums bija 15 t/ha. Tas ir diezgan daudz.
“Minimālais zāles masas daudzums, kad var sākt ganīt, ir 3–3,5 t/ha. Ja zāles ir mazāk, zelmeni var sabojāt un pat iznīcināt. Darīt var ļoti daudz ko, bet vai tam ir jēga? Jaunu ganību ierīkošana nav lēts prieks,” uzsver I. Gūtmane.
Pēdējie divi pavasari bija agri. Sausais laiks neaizkavēja ātru un labu zāles ataugšanu pavasarī. Ļoti aptuvens vidējs skaitlis – ir jāsāk ganīt, kad zāle ir aptuveni 15 cm garumā.
Ja saimnieks dzīvniekus laiž ganībās, pirms zāle sasniegusi 15 cm augstumu, viņš riskē. Zālei ir jāļauj ataugt, uzņemt rezerves barības vielas vismaz divas nedēļas. Sākuma stadijā tā izmanto tās barības vielas, kas ir uzkrājušās saknēs. Kopā ņemot – ja sākam ganīt pārāk agri, mazinās zelmeņa kvalitāte un produktīvā ilggadība.
Noganīšanas reižu skaits
Kā teikts iepriekš, zelmeņa ataugšanai vajag vidēji 25 dienas. Protams, tas ir atkarīgs no sezonas. Pavasarī zāles ataugšana notiek ātrāk, rudenī lēnāk. Pavasarī zāle ganībām vajadzīgo 15 cm augstumu sasniedz vidēji 15–20 dienās. Protams, šo laika periodu ietekmē lietus, mitrums. Rudenī zelmeņa ataugšana notiek lēnāk – vidēji 30–40 dienās. I. Gūtmane vērš uzmanību – zāles ataugšanas laiks ir atkarīgs arī no zāles izmantošanas režīma. Pļaujot zāles ataugšana notiek ātrāk, jo nekad nenopļauj tik zemu, kā dzīvnieks to noēd. Jāņem arī vērā, kādus dzīvniekus laiž ganībās. “Govis nav tie dzīvnieki, kas zemu noēd zāli. Šim jautājumam pastiprināta uzmanība ir jāpievērš aitu ganāmpulku īpašniekiem, jo aitas zāli nograuž ļoti zemu. Zālei tad ir jādod atelpa, lai tā vispirms uzkrāj rezerves barības vielas, var ataugt un sacerot,” uzsver I. Gūtmane.
Saimnieki visvairāk grēko ar ganību nobeigumu. “Mēs patlaban ganām gandrīz vai līdz Ziemassvētkiem,” teic I. Gūtmane.
Kad pēdējoreiz ganīt vai pļaut? Vasaras–rudens intensīvās cerošanas periods parasti notiek septembra pirmajā pusē, un tas ir kritisks zālaugiem. Ja šajā laikā zāli nogana vai pļauj, tiek traucēta rezerves barības vielu uzkrāšanās saknēs. “Protams, šis datums ir uzrakstīts ar tinti uz papīra. Agronomu biedrībā esam daudzkārt runājuši, ka mums vajadzētu pārrakstīt klasiskos sēšanas termiņus, pirmos un pēdējos pļaujas termiņus. Kamēr tas nav izdarīts, ir jāturas pie vecā termiņa,” atzīst pētniece.
Pārmērīgi vēla noganīšana rudenī ietekmē zelmeņa botānisko sastāvu, zāles ataugšanu, tāpēc zelmeņa kvalitāte un ilggadība samazinās.
Ganību kopšana
Appļaušana pēc ganībām faktiski ir arī nezāļu ierobežošana. Uz ganībām parasti neliek herbicīdus. Tātad appļaušana ir vienīgais veids nezāļu ierobežošanai. Ja zālāju sēj bez virsauga, pavasarī veic pirmo pļāvumu, nopļauj nezāles, negaida lielu zaļo masu pirmajā pļāvumā un nelaiž dzīvniekus. “Zālāju ecēšana ļoti agri pavasarī, kas ir veca sentēvu metode, ir ļoti svarīga. Apsolu – būs rezultāts,” teic I. Gūtmane. Dažkārt to varam atļauties darīt februārī vai martā. Ecēšanas izmaksas nav lielas, tomēr efekts ir acīm redzams.
Aploku vai porciju ganības ir pieskaitāmas intensīvai ganību izmantošanai. Šā iemesla dēļ vēlams zālei ik pēc pāris gadiem ļaut nedaudz atpūsties. Proti, ļaut tai izaugt līdz stiebrošanas vai – tauriņziežiem – līdz ziedēšanas sākumam. Zāle visvairāk uzkrāj rezerves barības vielas ziedēšanas laikā, tāpēc vēlams tai ļaut ik pa pāris gadiem izaugt līdz ziedēšanai. Tikai ne līdz stiebrzāļu ziedēšanai! Nopļaujam šo zelmeni sienam, skābbarībai vai zaļbarībai. Tas paildzinās zelmeņa ilggadību. Ja ganībās vienkārši gana aptuveni sešas reizes sezonā, tad ganības praktiski var izmantot četrus gadus. Ja vēlas, lai izmantošanas ilgums būtu 5–7 gadi, laiku pa laikam zelmenis ir jāizmanto pļaušanai.
Sāpīgā pārsēšana
Pavasarī labāk piesēt vai tomēr pārsēt? Labāk ir pārsēt. Piesēšana tomēr ir lāpīšanās. “Tas gan ir individuāli, jāskatās uz lauka. Ir jāvērtē zelmeņa botāniskais sastāvs, tāpat jāskatās uz visu saimniecības sistēmu – ko nolemts tālāk ar lauku darīt. Ja ir iecerēts kārtīgi pārsēt pēc diviem gadiem, tad, protams, var piesēt un nākamos divus gadus zelmeni izmantot. Konceptuāli piesēšana nav pamatmetode, kā nodrošināt kvalitatīvu zāli,” tā I. Gūtmane.
Veltot uzmanību precīzai ganību apsaimniekošanai, precīzai zālāju iekārtošanai, no 1 ha zālāja gada laikā var iegūt papildu 250–350 eiro/ha no piena pārdošanas (aprēķini veikti, pamatojoties uz LLKC datiem).
“Izmantojot aploku ganīšanas sistēmu, samazinās ganībām izmantotā zemes platība – paliek arī brīva zeme,” teic Ramanīšu saimniece Tekla Romanovska (attēlā). “Zeme tiešām ir ļoti liela vērtība. Tā ir saimniecības finanses,” piebilst I. Gūtmane.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
