Kā izveidot Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrus? 0
Autors – Viesturs Kleinbergs, Soc.d.mag.
Šorīt dzirdot, kā LTV1 Rīta panorāmā labklājības ministrs J. Reirs par Ministru kabineta noteikumu projektu – kuru, pretēji plānotajam, neiekļāva šodienas sēdē, kas nozīmē, ka, iespējams, arī Finanšu ministrijai vai Tieslietu ministrijai, vai Latvijas Pašvaldību savienībai pret to ir bijuši kādi iebildumi, – izsakās tā, it kā tas jau būtu pieņemts, sapratu, ka man jādod savs ieguldījums šajā procesā un ministram jāpalīdz.
Es nepretendēju uz to, ka mana versija ir ideāla un tajā nevar kaut ko pilnveidot, jo neesmu veicis padziļinātas diskusijas vai organizējis prāta vētras ar saviem padomniekiem ministra birojā (jo man tāda nav), tā nav arī detalizēti izvērsta, tikai ietverti galvenie virzieni, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāds risinājums funkcionētu labāk par to, kurš ir iesniegts Ministru kabinetā šobrīd!
Tātad par atbalsta sistēmas izveidi audžuģimenēm jeb Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem.
Par atbildību
Jā, atbalsts ir jāveido! Jā, nevalstiskais sektors viennozīmīgi var nākt palīgā, jo viņi māk. Taču jebkura veida sociālā atbalsta sistēma Latvijā ir jāveido caur pašvaldībām. To nosaka arī likums, un tās ir pašvaldības autonomās funkcijas. Jā, Amerikas Savienotajās Valstīs un arī vairākās Eiropas valstīs tās ir aģentūru veida organizācijas, kas par šo procesu atbild, bet tās ir valstis, kur par to maksā milzu naudu, un kaut vai tikai šī viena iemesla dēļ mums tas neder. Ir vēl citi, bet neuzskaitīšu, jo koncentrējamies uz to, ko vajag darīt.
Veidojot atbalsta sistēmu audžuģimenēm, jāatceras, ka šajā procesā viens no galvenajiem uzdevumiem bez aprūpes nodrošināšanas bērnam ir arī darbs ar bioloģisko ģimeni, jo virsmērķim obligāti būtu jābūt iespējai bērnam atgriezties paša ģimenē. Ja mēs Latvijā vairāk koncentrētos uz atbalstu grūtībās nonākušajiem un izglītotu tos, kuriem pietrūkst prasmju, nebūtu jātērē miljoni krīzes situāciju novēršanai, bet par to citreiz. Respektīvi, lai sistēma strādātu, atbildībai par ģimeni un bērnu jābūt pašvaldības svaru kausā, nevis jāveido vēl viena administratīva struktūra, kas kontrolēs un kaut ko uzskaitīs. Tikai veidojot atbalsta sistēmu, kas tiek koordinēta/administrēta sociālajā dienestā, tajā iesaistot visas puses – ģimeni, bērnu, audžuģimeni –, ir iespējams šo procesu organizēt tā, lai nepazustu darbs ar bioloģisko ģimeni, jo arī šim darbam ir jābūt kopējā atbalsta paketē.
Tas nenozīmē, ka visās pašvaldībās šo funkciju veiks tieši sociālais dienests. Atkarībā no NVO pieejamības un gatavības strādāt konkrētajā reģionā, pašvaldībai ir iespēja šo funkciju deleģēt vai slēgt pakalpojumu līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem, respektīvi, izvēlēties formu. Šobrīd Latvijā jau lielākā daļa pašvaldību vairs nemaz neraujas pašas visu darīt, bet sadarbojas ar profesionālajām NVO.
Par pakalpojumu grozu
Audžuģimenēm, kuras ik dienu strādā ar bērniem, kas nonākuši viņu aprūpē, ir ļoti dažādas problēmas, tāpēc nepieciešami dažādi pakalpojumi gan audžuģimenei, gan bērnam. Tātad ierobežot un noteikt, ka tām ir pieejamas 20 psihologa konsultācijas un 12 atbalsta grupas, nav tālredzīgi un produktīvi. Jā, var noteikt pakalpojumu spektru un kopējo apjomu (jeb maksimāli pieļaujamo finansējumu, lai neietu ārpus rāmjiem), taču sociālajam darbiniekam, kurš izstrādā sociālās rehabilitācijas plānu ģimenei un/vai bērnam, ir jādod iespēja pašam izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā ir vajadzīgs psihologs, psihoterapeits, atbalsta grupa, supervīzija vai cits sociālās rehabilitācijas pakalpojums. Respektīvi – var noteikt kādu maksimālo apmēru uz vienu bērnu, kuru valsts ir gatava finansēt, un paļauties uz profesionāļu komandu, kas izvērtēs, kuri pakalpojumi konkrētajā gadījumā ir vajadzīgi. Tātad visa pamatā ir rehabilitācijas plāns, kura kvalitāti un efektivitāti pēc tam var novērtēt kontrolējošās institūcijas. Un nedrīkst aizmirst arī darbu ar bioloģisko ģimeni – to paredz arī pants, kurš deleģē jums izstrādāt šos MK noteikumus.
Par mehānismu
Viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ tiek virzīts normatīva projekts ar nosaukumu “Paskatīsimies, kā sanāks, un tad skatīsimies, kas jāmaina”, kā noskaidroju pie kompetentām amatpersonām, ir tas, ka praktiski ir neiespējami panākt vienošanos ar Pašvaldību savienību jeb pašvaldībām, ka tās uzņemtos šo it kā papildu funkciju. Tātad ir svarīgi saprast situāciju un nedusmoties uz ministrijas ierēdņiem, ka viņi to nevar izsist cauri. Viņi skaņo projektu ar pašvaldību amatpersonām, kuras saprot, ka bez pašvaldības politiskā atbalsta to nevar izdarīt, un kuras tādēļ atrod veidu, kā nobloķēt un pierādīt, ka tas nav izdarāms. Un tā diemžēl nereti ir.
Taču tieši šeit, Reira kungs, ir jūsu uznāciens. Lai šāda veida atbalsta centrus izveidotu, ir vajadzīgas divas lietas – politiskā griba un finanses. No Jūsu apgalvojumiem TV ekrānos es nojaušu, ka Jums it kā ir gan viens, gan otrs. Tātad, pirms skaņojat normatīvu ar LPS, Jums jāsagatavo augsne. Kā?
Visos plānošanas reģionos ik ceturksni notiek attīstības padomes sēdes. Šajās padomēs pārsvarā ir pašvaldību vadītāji, tātad tie, kas nosaka toni reģionā. Jums vajadzētu ar skaidru vīziju, noteikumu projektu, gatavu finansēšanas modeli un prezentāciju, kādi ir ieguvumi un kādi zaudējumi, izklāstīt savu redzējumu attīstības padomēm un uz vietas skaidrot, vai kādam ir iebildumi un konkrēti kādi. Un tad panākt lēmumu, ka šādu lietas virzību pašvaldības politiski atbalsta, jo tas ir vitāli svarīgi, lai pēc tam sociālais dienests varētu rēķināties ar pašvaldības atbalstu pakalpojumu izveidei un sadarbībai ar NVO.
Kā pārliecināt? Manuprāt, risināšanas mehānisms ir tas pats, kas parasti ir galveno iebildumu radītājs, – finansējums. Ja pašvaldības vadītājs zinās, ka, izveidojot sadarbību ar atbalsta centru un nodrošinot pakalpojumu audžuģimenēm un bērniem ārpusģimenes aprūpē, pašvaldība tā nodrošināšanai saņems mērķdotāciju (jo principā jau tas, ko šobrīd veidojat, ir mērķdotācija, tikai šajā gadījumā tieši NVO), tās motivācija veidot atbalsta sistēmu būs arī materiālā izteiksmē, jo pretējā gadījumā par ārpusģimenes aprūpi un pakalpojumiem pilnā apmērā nāksies maksāt pašiem. Lai to izstrādātu, vajag nedaudz detalizētāku izklāstu, un esmu gatavs par to runāt un skaidrot, ja tāda nepieciešamība būs. Taču šāds mehānisms radītu situāciju, ka pašvaldība meklē NVO pakalpojumu sniedzējus, nevis otrādi.
Visbeidzot par atlīdzības administrēšanu
Tas noteikti nav jādara NVO. Mums jau viens slikts precedents ir, nevajag to atkārtot. Audžuģimene jau šobrīd saņem finansējumu no VSAA un pašvaldības sociālā dienesta. Nevajag vēl trešo naudas skaitītāju, jo tas nu tiešām ir lieks process. To visu var uzdot VSAA vai ar pašvaldībām vienoties par mērķdotāciju.
