Latvijā no ES valstīm ir visaugstākais risks, ka pensijā cilvēki būs nabadzīgi. Vai no tā var izvairīties? 94
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neskatoties uz to, ka kopumā Latvijas pensiju sistēma tiek vērtēta pozitīvi, vienlaikus Latvija ir arī starp tām Eiropas Savienības valstīm, kurās ir visaugstākais risks, ka pensijas vecuma cilvēki būs nabadzīgi. Kā to mainīt?
Tam ir vairāki iemesli – demogrāfiskā situācija, kurā samazinās strādājošo un tātad arī sociālo nodokli maksājošo skaits, bet palielinās pensionāru skaits.
Tā, piemēram, Labklājības ministrijas dati liecina, ka 2019. gadā vidējais mūža ilgums sievietēm bija 80,2 gadi, bet vīriešiem – 70,6 gadi.
Tiek uzskatīts, ka pēc pusgadsimta, 2070. gadā, sievietes vidējais mūža ilgums pieaugs līdz 88,5 gadiem, bet vīrieša līdz 82,5 gadiem – tātad dzīvosim krietni ilgāk.
Saskaņā ar šiem aprēķiniem pensijā pavadīto mūža gadu skaits arī krietni pieaugs – 2019. gadā sievietes pensijā vidēji pavadīja 20,3 gadus, bet 2070. gadā tie jau būs 25,5 gadi.
Tie paši skaitļi vīriešiem arī liecina par gaidāmo pensijā pavadīto gadu pieaugumu – vidēji 15,7 gadi pašlaik un 22,5 gadi pēc pusgadsimta.
Trešā problēma ir tā, ka pakāpeniski pieaugs slogs, ko pašreizējā pensiju sistēma rada strādājošajiem, – šobrīd katram pensionāram pirmā līmeņa pensiju nodrošina gandrīz divi strādājošie, bet pēc 40 gadiem tas vairs būs tikai viens.
Diezgan loģiski, ka šādos apstākļos pakāpeniski pieaugs arī katra strādājošā uzkrājumu nozīme savas pensijas nodrošināšanai. Te saskaramies ar otru problēmu – daļa sabiedrības vai nu izvairās no nodokļu nomaksas vispār, vai arī maksā tos tikai no minimālās algas – attiecīgi arī iemaksas otrā līmeņa pensiju fondā ir minimālās, nemaz nerunājot par trešo līmeni.
Interese par lielākām iemaksām pensiju uzkrājumiem sāk augt, tikai sasniedzot ap piecdesmit gadu vecumu, taču tad jau bieži vien ir par vēlu, lai paspētu veikt būtiskus pensiju uzkrājumus.
Vienlaikus ar jau aprakstītajām problēmām sabiedrībā valda arī visai augsts gaidu jeb ekspektāciju līmenis par to, kādai vajadzētu būt pensijai – dažādās aptaujās dzirdēti skaitļi robežās no 700 līdz 1000 eiro.
Tas slikti sader ar zemo iemaksu līmeni pensiju uzkrājumos – aprēķini liecina, ka, strādājot visu mūžu bez būtiskiem pārtraukumiem, varam rēķināties, ka pensijas apmērs varētu sasniegt ap 40–50% no algas, kuru saņemam pirms došanās pensijā.
Tātad – veicot iemaksas no 1000 eiro algas, gaidāmais pensijas apmērs, summējot pirmā un otrā līmeņa pensiju, ir kaut kur starp 400 un 500 eiro.
Lai panāktu, ka tā ir vismaz 700 eiro 20 pensijas gadus, kas ir zemākais no gaidu līmeņiem, citos veidos – trešajā pensiju līmenī, akcijās, nekustamajos īpašumos – jāspēj uzkrāt vēl apmēram 48 000 eiro.
Šobrīd paradums kaut ko regulāri uzkrāt izveidojies tikai daļai sabiedrības – banku dati liecina, ka tikai 17% iedzīvotāju ir uzkrājumi vismaz triju mēnešu algas līmenī, kas ļautu pārvarēt, piemēram, pēkšņu atlaišanu no darba, bet 67% tie ir tikai vienas algas līmenī, 6% nav vispār nekādu.
Ilgtermiņa uzkrājumi, proti, zināmas summas atlikšana katru mēnesi, ir norma tikai katram trešajam – tātad tikai šī iedzīvotāju daļa var cerēt uz pensiju, kas lielāka par 50% no algas.
Kā šo problēmu murskuli risināt – par to šonedēļ diskutēja Finanšu nozares asociācijas saaicinātie eksperti.
Pie kādiem secinājumiem nonāca? Nekādas brīnumnūjiņas visu problēmu atrisināšanai nav, taču visi pieaicinātie bija vienisprātis, ka vairāk jādara, lai informētu cilvēkus par to, kāds ir viņu pensijas uzkrājumu līmenis, – iespējams, jau tuvākajā nākotnē sagaidīsim vēstules ar šādu vai citu informāciju reizi gadā.
Otrs risinājums, par kuru eksperti bija vienisprātis, bija t.s. noklusējuma izvēles maiņa – šobrīd katrs otrā līmeņa pensiju plāna īpašnieks pēc noklusējuma tiek iekļauts konservatīvajos un stabilajos pensiju plānos, kas vairākumu līdzekļu iegulda valstu un uzņēmumu parādzīmēs, un, lai to mainītu pret lielāku risku saturošu, bet arī vairāk pelnīt spējīgu plānu, viņam jāinformē savs pensiju plāna pārvaldītājs.
Ekspertu ieskatā daudz pareizāk būtu, ja pensiju plānu īpašniekus pēc noklusējuma iekļautu lielāku risku un lielākas peļņas iespējas saturošos pensiju plānos. Konservatīvā plāna gadījumā sagaidāmā peļņa ir ap vienu procentu gadā, bet riskantākā plāna gadījumā – ap pieciem sešiem.
Skaitļi var šķist nelieli, bet aprēķini liecina, ka 35–40 gadus ilga darba mūža garumā riskantākā plāna īpašnieka uzkrājums apmēram divas reizes pārsniegs konservatīvā pensiju plāna īpašnieka uzkrājumu.
Skatīsimies, vai ekspertu ieteikumi radīs izmaiņas arī valsts praktiskajā politikā.
