Kā izvadīt mirušā dvēseli, lai tā neatgrieztos biedēt dzīvos? 4
Žurnāls Spīgana / Latvijas Mediji
Ārstes ar pusgadsimtu ilgu pieredzi MĀRAS MEIJERES pasaules redzējumā savijušies antropozofijas un dievturības elementi, un tie tur itin labi sadzīvo. Kas dakteres kundzei sakāms par dvēseles ceļu šajā un viņā saulē?
Tava dvēseles daļa Garīgajā pasaulē tevi vienmēr sargā! Ja tu viņu palūdz.
Pirmoreiz Māru Meijeri uzrunājām, kad tapa SPĪGANAS speciālizdevums MĀJASgrāmata – par senču sētas, pajumtes un pasaules iekārtojumu. Toreiz aizrunājāmies par sētām, kapsētām, Garīgo pasauli teju vesela atsevišķa raksta apjomā. Šodien tev ir iespēja ieklausīties antropozofes un dievturu sadraudzes Dainu līga dalībnieces, antropozofās medicīnas ārstes un pasniedzējas Māras Meijeres stāstījumā.
Kā ienākam šajā pasaulē?
Spoža zvaigzne notecēja
Pie līgavas nama durvju;
Tā nebija spoža zvaigzne,
Tā bērniņa dvēselīte.
Cilvēki garīgajā pasaulē ir bijuši kā baltas dvēselītes. Tikko mazs bērniņš atnāk uz zemes, tā viņā tūlīt
Sazatika Dievs ar Velnu
Vidū jūras uz akmeņa:
Kažociņi briku braku,
Zobentiņi šmigu šmagu.
Tas nozīmē: kolīdz dvēsele atnāk uz Zemi – balta, šķīsta un tikumīga –, tā uzreiz sākas polaritātes, duālisms. Antropoloģijā to sauc par lemniskāti. Zemapziņa un virsapziņa, saullēkts un saulriets, pusdienlaiks un pusnakts. Dieva dzirksts – E s – patība un Dubultnieka ēna.
Latvietis zina, ka Dievs uz viņu visu laiku skatās. Patiesībā jau skatās tā dvēseles daļa, kura nav iedzimusi, iemiesojusies uz Zemes. No mūžīgās dvēseles katrā Zemes dzīves reizē inkarnējas tikai 15–25%. Kāpēc tā? Ja iedzimtu visa mūžīgā dvēsele un cilvēks uzvestos kā Hitlers vai Staļins, tad tā dvēsele aizietu kosmosa mēslainē. Bet ja tikai 15–25%, tad kļūdas var labot nākamajā iemiesošanās reizē: pēc nāves, kad dvēsele, kā mūsu dainās teikts, velējas un redz visu, ko izdarījis, viņa var pārdomāt, pavirzīties uz priekšu savā iesvētīšanas pakāpē. Kristieši to sauc par Šķīstītavu, dievturi – par velēšanos.
Tumsā gāju vakarā,
Kas ar mani biedros nāks?
Dieviņš man ceļa biedrs,
Mēnestiņ(i)s gaišumam.
Tava dvēseles daļa Garīgajā pasaulē tevi vienmēr sargā! Ja tu viņu palūdz.
Dievs – tavas dvēseles daļa – tikai grib katru dienu tevi drusciņ pavirzīt uz priekšu tavā evolūcijā, lai dzīve nebūtu veltīgi nodzīvota. Stiprai personībai, kam ir gara spēks, ir lielāki stresi un lielāki pārdzīvojumi. Kam dvēsele kā puņķis uz drāts – tam tikai sīkas ķibelītes, jo ko gan viņš citu var, tik satraukts un emocionāls…
Manuprāt, cilvēce jau ir pienākusi pie pirmās iesvētīšanas pakāpes sliekšņa. Nu, ne jau visi, neteiksim – daudzi, vēl ir diezgan dzīvnieciski…
Slimības un ciešanas
Cilvēce uz Zemes ar savu stingro galvaskausu ir noslēgusies no Dieva pasaules, lai paši taptu par dieviem – lai ienestu Garīgajā pasaulē brīvības filozofiju un mīlestības hierarhiju, kad būsim attīstījuši sevi tālu aiz eņģeļiem. Jo eņģeļi kā narkomāns pa diedziņu dara to, ko Dieviņš liek.
Mēs sākam ar to, ka, šeit uz Zemes dzīvojot, apgarojam četrus elementāļus – Ētera pasauli – rūķus, silfus, salamandras un undīnes. Mūsu ķermeni veido četri elementi, četri ēteriskie spēki. Ne jau ēdiens mūs būvē! Tas ir tikai benzīns, pašu mašīnu būvē kosmoss. Tāpēc jau ir cilvēki, kuri var pārtikt no saules enerģijas… Starp citu, cilvēkam aukstumpols ir maņu sistēma, jo cilvēks var domāt tikai tad, kad ir nomierinājies – kad ir vēsa galva, savukārt karstumpols ir aknās, kuru temperatūra ir +40 ˚C.
Atgriežoties pie Dvēseles – kad mēs dainās piesaucam Mīļdieviņu, mēs vēršamies pie savas dvēseles, lai tā mūs vada un ārstē. Un ārstē tikai naktī, nekad dienā! Un tikai no Garīgās pasaules, jo slimības mums uzsūta Garīgā pasaule un arī ārstē tā pati Garīgā pasaule.
Dainas ļoti reti ir pagātnes vai nākotnes formā, tur dzīvošana notiek, kā jogi saka, šeit un tagad. Tas ir nepieciešams, cilvēkam jābūt modram! Antropozofijas tēvs Rūdolfs Šteiners (1861–1925) uzsver: cilvēki slimo, jo nav modri šajā mirklī. Antropozofiem ir tādi dvēseles vingrinājumi pēc planetārajiem spēkiem – lai būtu modrs un pieslēgtos.
Un vēl – dainas runā no es pozīcijas. Es esmu nomiris, bet tautasdziesmā es redzu savu augumiņu utt. – ar garīgajām acīm.
Savā veidā dzērāji un narkomāni ir garīgas būtnes – viņiem nepatīk Zemes dzīve. Dzejnieki, komponisti un daudzi citi radošie tāpat! Viņiem neinteresē karjera, bet nav arī līdzsvara. Ja esi inkarnējies uz Zemes, tad esi tik labs un dzīvo arī Zemes dzīvi! Atrodi līdzsvaru!
Savā karmā nedrīkst vainot itin nevienu. Garīgi nelīdzsvaroti cilvēki tieši pēc tā atpazīstami, ka viņiem visi vainīgi. Neviens nav vainīgs tavā liktenī, tikai tu pats. Un, ja tev ir traģisks, smags liktenis, tu pats pirms dzimšanas esi tādu uzņēmies, lai ātrāk attīstītos uz priekšu. Ja tu, nonākot uz Zemes, esi piemirsis visu, ko apsolījies, nevar vainot likteni.
Kā notiek latviskās bedības?
Dainu līgas saimē visus savus tuviniekus esmu izvadījusi dievturīgās bedībās. Lina krekls, lina pārsegs, plikas kājas, salmu maiss, dēļu zārks. Pagalvītis arī no lina un no salmiem. Latviešiem ir tāda tradīcija – pēdu izmīdīšana (lai spoks nenāk traucēt palicējus). Pēdas mīda tā – garīgas dziesmas dziedot, iet visi rindiņā pa vietām, kur aizgājējs dzīvojis. Sākot no pēdējās dzīvesvietas, beidzot ar dzimšanas vietu. Katrā vietā var būt ātrais mielasts ar cienāšanu. Vēl pēdu izmīšana vajadzīga, lai cilvēka dvēsele, velis, nomierinās un saprot, ka ir mirusi, ka nav ko nākt uz sētu un palicējus biedēt. Senie kurši darīja tā – sakrāva laivā sausu labu bērza malku, ielika mironīti, aizdedzināja un palaida jūrā… Tās sauc par uguns bedībām.
Latvietis, zinādams, ka pastāv Garīgā pasaule, kurp viņš reiz atkal aizies, nebaidījās no bedībām vai bērēm. Jo tur visu laiku dzied!
Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.
Tibetā izvadītāji to visu izdzied pie aizgājēja, arī pareizticīgajiem ir tā dēvētā vāķēšana un īpaši cilvēki, kas tad visu nakti dzied. Kāpēc naktī? Jo tieši tad nāk melnie mošķi (elementāļi), kas ieinteresēti, lai līķis sāk ātrāk pūt. Tāpēc jābūt gaišam, jādedzina sveces – tie mošķi no uguns baidās. Pirmā nakts ir vissvarīgākā!
Kāpēc izvadīšana – jo valoda ir no Dieva dota un notikums ir jāievibrē. Visa dzīve ir rituāls! Dziedam par balto dvēselīti, lai sevi stiprinātu – sak’, nu es darīšu tikai labos darbus, sliktus ne, nestrīdēšos, nekacināšu. Tā tu sevi cildini un dziedot izvibrē visu ķermeni. Dziedāšana ir dziedināšana, tas strādā kā rituāls, ja spēj tam pieslēgties.
Par aizgājēju nerunā slikti, cildina viņa labos darbus, dzied garīgās dziesmas, lai viņš būtu apmierināts, ka nonācis Garīgajā pasaulē, un pieslēgtos tam labajam – lai vieglāk noritētu velēšanās.
Pie dievturiem savulaik piedzīvoju tādu tradīciju kā veļu kāzas. Ja cilvēks nomirst neprecējies, viņam rīko veļu kāzas. Sākumā tiek noturētas bēres. Kā jau latviešiem – dzied, spēlē. Pusnaktī nāk kūjnieki (ķekatnieki) iekšā, un sākas kāzas – kārtīgs kāzu rituāls ar visām kāzu dziesmām.
Mums visur ir sētas
Dievsēta, tēva sēta, pilsēta, kapsēta… Un visām sētām ir noteiktas robežas – gan pilsētai, gan kapsētai. Tas tīšām – lai veļi neiet tai pāri. Vārti ir veļu kulta neatņemama sastāvdaļa.
Redzošie cilvēki mēdz vairīties no kapiem – daži redz, ka tie veļi, kuri nav aptvēruši, ka nomiruši, un palikuši vidū gaisa (pašnāvnieki u. c., kas ies uz Garīgo pasauli tikai tad, kad pienāks viņu laiks), apsēduši kapu sētu un ķēmojas, grib piesaistīt sev uzmanību. Tāpēc jau karalaikā dvēseles ļoti svarīgi pēc iespējas ātri aizvadīt pie Dieva, lai viņas nepaliktu vidū gaisa.
Antropozofijā ir tāds jēdziens sliekšņa sargs – kad iemiegam, kad nomirstam, kad piedzimstam, mums ir sliekšņa sargi. Visām pārejām no Šīssaules uz Viņsauli un atpakaļ. Tā mēs tur staigājam…
Bedības*
Lai aizgājēja dvēsele bez kavēšanās pārietu no vienas Saules otrā, senči atvēra logus un durvis, kolīdz aizgājējs izdvesa pēdējo dvašu, un posās bedībām, kas senajā tradīcija ilgst divas trīs dienas.
Pirmajā dienā saņem bēru viesus, kas vakarā piedalās mirušā vāķēšanā (aizgājēja tuvinieki sanāk kopā un piemin mirušā dzīves gaitas, viņa darbus un panākumus).
Nākamajā dienā notiek mirušā auguma nodošana Mārai (Zemes Mātei) – bedīšana. Mirušais jāizvada priekšpusdienā, kad veļu vārti esot vaļā. Atvadoties bērinieki dod veltes, ko ņemt līdzi Viņsaules dzīvē, un pēc tam aizslēdz sētas vārtus, lai velis bez iemesla nenāktu ciemos.
Trešajā dienā dainās minēta arī mirušā mantas dalīšana.
* No Dzīvesziņas Gadagrāmatas
