Kultūras ministrijas integrācijas plāns – holivudisku atvēzienu 8
Izveidot mazākumtautību portālu, iedzīvināt Latvijas Kultūras kanonu, mācīt cietumniekiem valsts valodu, pētīt, kāda mediju lietotprasme ir skolēniem, studentiem un skolotājiem, rīkot 2. Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu, rīkot seminārus vēstures skolotājiem, izstrādāt scenāriju sabiedrisko mediju attīstībai ilgtermiņā – šie un daudzi citi pasākumi ir ierakstīti vienā politikas plānošanas dokumentā. Tas ir valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais plāna “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012. – 2018. gadam īstenošanas plāns 2014. – 2016. gadam” projekts, 33 lappuses garš. Tomēr pēc izlasīšanas nerodas pārliecība, ka tas nodrošinās sekmes sabiedrības integrācijā.
Labi, ja beidzot tiks darīts tas, kas bija vajadzīgs jau aizvakar! – spriežu, lasot plānā par uzdevumu “samazināt vēsturiskiem faktiem neatbilstošu interpretāciju izplatīšanu par Latvijas okupāciju, par Otro pasaules karu”. Izveidošot vēsturnieku grupu, kas operatīvi veic nepatiesas informācijas atspēkošanu gan Latvijā, gan starptautiski. Plānots arī izdot populārzinātnisku grāmatu sēriju par Latvijas vēsturi svešvalodās un skolēniem rādīt piecu īsfilmu ciklu par vēsturi.
Taču, izlasot projektu, rodas arī jautājumi, kāpēc viens vai otrs pasākums rakstāms tieši šajā plānā. Piemēram, vai NEPLP paredzētajai “sadarbības sistēmas izveidošanai starp NEPLP un augstākās izglītības iestādēm, kas sagatavo žurnālistus” un “žurnālistu apmācībai kā daļai no sabiedrisko mediju attīstības plāna” papildus no valsts budžeta prasāmie 300 tūkstoši eiro nākamgad un tikpat daudz aiznākamgad patiešām būtu paši nepieciešamākie tēriņi integrācijai? Cits piemērs – nākamgad papildus nepieciešamais budžeta finansējums “Latvijas NVO fondam” 700 tūkstoši eiro, aiznākamgad tikpat. Taču paša fonda vēl nemaz nav… Paredzēta arī “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas un sabiedrības integrācijas reģionālo koordinatoru sistēmas izveide”. Ko darīs šie koordinatori? Gan jau atradīs, ko darīt, dodiet tik naudu?
Neizpratni raisa ļoti vispārīgās frāzes, piemēram, “diasporas tēmas aktualizēšana medijos”. Viens no plāna punktiem ir “gatavošanās Latvijas simtgadei, iesaistot skolēnus”. Skaisti! Bet vai tas nav ik dienu darāmais darbs tāpat, it sevišķi uzzinot, kas tad ar šo plāna punktu domāts – tiks “īstenoti uz dažādām sabiedrības grupām vērsti projekti, kas veicina savstarpēju cieņu, sapratni un izpratni par kopējām sociālajām vērtībām”. Kā īpašs plāna punkts ir “Ministru prezidenta, ministru un augsta līmeņa ierēdņu viesošanās skolās 1. septembrī un izglītības sistēmā svarīgos notikumos”. Jauki. Ik gadu 1. septembrī mediji ziņo par amatpersonu viesošanos – kā skolās, kur paši mācījušies, tā nule atjaunotās. Plānā minēts skaits – desmit. Tātad, ja uz skolām aizbrauks deviņi ierēdņi, plāns nebūs izpildīts, bet, ja 11 – tad pārpildīts? Šogad, piemēram, 1. septembrī Rīgas domes amatpersonu komanda paguva apmeklēt trīs skolas pēc kārtas. Turklāt vienā skolā viesojās gan Valsts prezidents, gan Rīgas mērs, gan NBS komandieris un vēl augsts Aizsardzības ministrijas ierēdnis – tad jau plāns pārpildīts par 500%, vai tā? Atceros, ka pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieradās vairākās Latvijas augstskolās, lai paustu savu viedokli un diskutētu ar studentiem un pasniedzējiem, un tā bija viņas mērķtiecīga kampaņa. Ja tagad kāda no augstām amatpersonām dotos līdzīgās vizītēs uz Latvijas pierobežu un personiski uzrunātu cilvēkus, skaidrojot Latvijas valsts iekšpolitiku un ārpolitiku tiem, kuri ikdienā uzzina tikai to, ko viņiem stāsta Krievijas mediji, varētu cerēt, ka tas ko dos integrācijai un sabiedrības saliedētībai. Bet vai to var teikt par amatpersonu 1. septembra aktivitātēm?
Par šo trīsgadu plāna projektu jau dzirdēts viedoklis: “Tāds PR (sabiedrisko attiecību) pasākumu plāns.” Tā domāt vedina, piemēram, punkts “Ministru prezidenta un nozares ministru darba vizīšu uz valstīm, kurās ir liels nodarbināto latviešu skaits, izmantošana, lai tiktos ar Latvijas diasporu”. Vai tas nav pašsaprotami, ka Latvijas politikas īstenotāji interesējas par tautiešiem ārzemēm un izmanto izdevību vizīšu laikā tikties ar viņiem? Ja to Valsts kanceleja būtu ierakstījusi kādās vadlīnijās saviem ierēdņiem, lai neaizmirst, tad skaidrs, bet kāpēc jāliek integrācijas plānā? Lai sanāktu “apjomīgs dokuments”. Tā vajag…
Darbojas kā sekretariāts
Šāda plāna izstrādi koordinējusi par integrācijas politikas izstrādi un ieviešanu atbildīgā Kultūras ministrija. Tās integrācijas departamenta direktore Solvita Vēvere man klāsta, ka plānam ir trīs galvenie mērķi – pilsoniskās sabiedrības attīstība, un tas ietver atbalstu dažādām nevalstiskām organizācijām (kultūras, mazākumtautību u. c.); nacionālās identitātes stiprināšana un saliedētas sociālās atmiņas veicināšana. “Varbūt šķiet, ka šis plāns ir milzīgi plašs un nepaveicams, bet nu tāds tas sākotnēji ir uztaisīts,” klāsta S. Vēvere. “Ja salīdzina ar 2012. gadā tapušo plānu, redzams, ka esam izņēmuši ārā lietas, kas ir galīgi neīstenojamas. Bet tās aktivitātes, ko vajadzētu un kam līdz šim nav bijis naudas, plānā ir palikušas.” Ierēdne atzīst, ka projekts iznācis smagnējs un, to veidojot, diskutēts, vai vajag ietvert tik daudzus pasākumus. Integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas padome esot spriedusi, ka varētu izņemt ārā visas aktivitātes, kas nav tūliņ īstenojamas, bet tad tās it kā pazūdot.
Atgādināšu, ka “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018. gadam” Ministru kabinets (MK) apstiprināja 2011. gada nogalē. Tad izstrādāja plānu ar darbību secību līdz 2018. gadam. “Tā kā pagājušajā gadā pirmo reizi budžetu izvērtēja, domājot par trim gadiem – 2014., 2015. un 2016. gadu –, tad tika izteikts priekšlikums, lai rīcības plāns arī ir trim gadiem,” skaidro S. Vēvere. Stāstot par šā politikas dokumenta projekta tapšanu, viņa savu departamentu salīdzina ar sekretariātu, kas apkopojis ministriju un iestāžu priekšlikumus un integrācijas padomē spriesto: “Apmēram ceturtā daļa pasākumu ir tie, par ko atbildam paši, un šo daļu varam ietekmēt. Bet pasākumus, ko paredz Izglītības ministrija, Aizsardzības ministrija, Ekonomikas ministrija, mēs neko īpaši ietekmēt nevaram.” Šā projekta sakarā Pārresoru koordinācijas centrā spriests, ka valstij neesot īpašas pieredzes “horizontālo plānu” veidošanā.
Projektā ir paredzēti pētījumi, piemēram, 2016. gadā par latviešu valodas apguves procesu mazākumtautību pirmsskolas izgītības iestādēs. Uz jautājumu – vai tik ilgi jāgaida, lai to izzinātu, departamenta direktore atbild, ka “ir kapacitāte, cik pētījumu varam paveikt uzreiz, tie ir dārgi. Gadus piecus vispār nav pētīta situācija sabiedrības integrācijā kopumā, proti, kāda ir integrācijas pasākumu ietekme un kāds ir rezultāts. Tagad tas jādara.” Bet izrādās, ka IZM pētījumu par pirmsskolu nemaz nav plānojusi un rosina šo punktu svītrot, atsaucoties uz to, ka Latviešu valodas aģentūrā jau pērn tapis pētījums “Etniski heterogēnas pirmsskolas izglītības iestādes: lingvistiskā situācija un sagatavotība bilingvālās izglītības īstenošanai”.
“Latviskās kultūrtelpas vēstnieki”
Domājot par sabiedrības integrāciju tagad, kad izjūtam agresīvu pret Latviju vērstu informatīvo karu, ļoti būtiski ir, vai valsts plāno līderu apmācīšanu, kuri ar savu viedokli var ietekmēt citus. (Jo pretējā puse – Krievijas tautiešu koordinatori, t. s. Nepilsoņu kongresa aktīvisti savējos apmāca ļoti aktīvi gan šeit, gan Krievijā.)
Vismaz aizmetņi šādai līderu sagatavošanai integrācijas plānā ir – paredzēts par “latviskās kultūrtelpas vēstniekiem” apmācīt vismaz 20 mazākumtautību pārstāvju.
“Tas ir projekts, kura ideja paņemta no Britu padomes, un pamatauditorija šogad ir mazākumtautību organizāciju vadītāji,” stāsta S. Vēvere. “Šiem cilvēkiem ir iespēja stāstīt citiem par savu kultūru, stiprināt to. Viņiem ir iedota informācija arī par starpkultūru dialogu. Viņiem ir vieglāk gan mazākumtautību skolās uzrunāt bērnus, gan organizāciju aktīvākos dalībniekus, jo viņus pieņem, viņi ir savējie. Mūsu sabiedrībā ir daļa, kas ir pārliecināta, ka taisnība ir tur, uz Austrumiem, bet daļa ir atvērta, un ar tiem strādājam.”
Vasarā ir izsludināts projektu konkurss mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām, un KM ir pieprasījusi 180 000 eiro tieši sabiedrības saliedētības pasākumiem.
Nauda šogad un turpmāk
Integrācijai plānotie finanšu avoti ir valsts un pašvaldību budžeti, starptautiskais finansējums, t. sk. ES struktūrfondi, Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instruments, kā arī privātais kapitāls. Šogad sadalījumā pa ministrijām un iesaistītajām institūcijām naudas tēriņi ir tādi: Aizsardzības ministrijas rīcībā – 655 203 eiro, Ārlietu ministrijas – 223 461, Izglītības un zinātnes ministrijas – 330 106, Kultūras ministrijas – 532 476, Nacionālās Elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) – 383 197, Sabiedrības integrācijas fonda – 419 250 un Valsts kancelejas rīcībā – 4267 eiro. Kopumā vairāk par divarpus miljoniem. Šajos 2 547 960 eiro ir arī ietverti budžeta līdzekļi “neparedzētiem gadījumiem”.
Projektā ir sarēķināts, cik naudas vajadzētu, lai “sabiedrības integrācijas pasākumus īstenotu plašākā apmērā” – nākamgad no 11 196 832 eiro lauvas tiesu – 8,7 miljonus – dalītu NEPLP, vienu miljonu – Kultūras ministrija, 906 536 eiro noderētu Sabiedrības integrācijas fonda projektiem, 371 259 eiro – Tieslietu ministrijai, 83 tūkstoši – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un 1,5 tūkstoši – IZM. 2016. gadam šī visiem kopā sadalāmā vēlamā papildu summa būtu 10,6 miljoni.
S. Vēvere gan piemetina, ka plānā uzrakstītais vēl nenozīmē, ka nauda tiek piešķirta.
Izlasot plāna projektā iecerēto, ka NEPLP sadarbosies žurnālistu sagatavošanā (“sadarbības izveidošana starp NEPLP un augstākās izglītības iestādēm, lai īstenotu žurnālistu apmācību kā daļu no sabiedrisko mediju attīstības plāna”) un tam nākamgad paredzēti 300 000 un aiznākamgad atkal 300 000 eiro, rodas neizpratne. Kam tas vajadzīgs?
Topošos žurnālistus taču māca vairākas augstskolas; kāpēc NEPLP tagad jāiesaistās šajā procesā? Pajautāju to NEPLP vadītājam Aināram Dimantam, kurš pats piedalās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padomē. Viņš atbildēja, ka Latvijas Radio ir paredzēts izveidot mācību centru, un atsaucās uz LR prioritātēm. Jā, tajās teikts, ka mācību centra izveidei, darbībai, programmu kvalitātes izvērtējumam būtu vajadzīgi 159,6 tūkstoši eiro. Bet kurš no pārējiem LR prioritārajiem virzieniem vēl ieskaitīts šajā integrācijas plāna punktā par 300 tūkstošu nepieciešamību – varbūt “pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas redakcijas izveide”, varbūt “sabiedrisko mediju vienota ziņu portāla attīstīšana latviešu un krievu valodā”?
Vēl mazāk skaidrības guvu par to, ka uzdevuma “sabiedrisko mediju turpmākās attīstības scenāriju izstrāde, radot labvēlīgus apstākļus to pastāvēšanai un konkurētspējai” izpildei vajadzīgs papildu budžeta finansējums – nākamajā gadā 5,7 miljoni eiro un aiznākamajā – 5,1 miljons eiro. Plāna projektā (21. lpp., punkts 1.4.5.1.) melns uz balta rakstīts, ka par šo naudu būs “izstrādāts scenārijs sabiedrisko mediju attīstībai ilgtermiņā”. Scenārijs – par 11 miljoniem?! Par scenārijiem miljonus maksā Holivudā, bet vai arī Latvijā? Nē, tas nebūt neesot scenārijs, teica A. Dimants, atgādināja par vienota sabiedriskā medija koncepciju un solīja, ka skaidrojumu par miljoniem saņemšu elektroniski. No NEPLP finansistes saņēmu īsu ziņu: “Par KM programmas 1.4.5.1. punktu piektdien neizdevās sazināties ar LTV kuratoru, tomēr jāvērš uzmanība, ka iesaistītās ministrijas ir Kultūras ministrija un Satiksmes ministrija.”
Protams, integrācijas plāna projekts vēl nav naudas piešķīruma dokuments. Tomēr neizpratni rada vieglums, ar kādu pretim “papildus nepieciešamiem” miljoniem ierakstīts viens teikums, ko atbildīgajai institūcijai – NEPLP – pēc tam grūti izskaidrot. Atcerējos anekdotisku situāciju ārstniecības iestādē, kad dakteris kopumā veselam pacientam teica: “Nopērciet apdrošināšanas polisi, un mēs izdomāsim, kā to iztērēt.” Izskatās, ka daža iestāde par valsts budžeta naudu domā tāpat.
Pret dublēšanos
Uz to, ka integrācijas plānu vajadzēja būvēt citādi, norāda IZM Izglītības departamenta direktore Evija Papule, kura arī ir viena no Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padomes dalībniecēm. Viņa iestājas pret birokrātijas vairošanu, pamatojot, ka vieniem un tiem pašiem pasākumiem nav jādublējas dažādos plānos. “Izglītības un zinātnes ministrijai ir stratēģiskās plānošanas dokuments, kas apstiprināts Saeimā, tātad no izglītības politikas viedokļa ir vērtējams par hierarhiski augstāko dokumentu – tās ir “Izglītības politikas pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam”,” skaidro IZM departamenta vadītāja. Visas ministrijas savus priekšlikumus izteikušas un saskaņošanas procesā to vēlmes un vajadzības šajās pamatnostādnēs maksimāli ietvertas. Līdz ar to, arī veidojot pirmo rīcības plānu 2014. – 2017. gadam – attīstības pamatnostādņu īstenošanai, IZM būs ieinteresēta ietvert IZM īstenotos un atbildībā esošos pasākumus tieši šajā rīcības plānā, rūpējoties, lai būtu nauda to īstenošanai, klāsta E. Papule. Viņa uzsver: “Ja pasākumi ir mūsu, t. i., IZM atbildībā un tiešo funkciju veikšanā, tad tiem nav dublējoties jābūt citos dokumentos. Nevaram vienkārši vairākos stratēģiskās plānošanas dokumentos ietvert vienus un tos pašus pasākumus un līdz ar to izšķaidīt valsts budžeta pieprasījumu. Šis integrācijas plāns – esmu to teikusi arī sanāksmēs, plānu apspriežot, – ir uzbūvēts ar negarantētu valsts budžetu, kā arī neregulētu finansējuma pieprasīšanas procedūru.”
E. Papule norāda, ka tiek veidotas arī valsts valodas politikas pamatnostādnes un atkal pastāv risks, ka daļa pasākumu var dublēties kā tajās, tā integrācijas plānā. Piemērs neatbildētam jautājumam par pasākumu nesaprotamu dublēšanu, ir jautājums – kāpēc ir iekļauts integrācijas plānā vai viss Latviešu valodas aģentūras darba plāns? Bet nevar finansējumu vienlaikus pieprasīt gan integrācijas plānā, gan valodas pamatnostādnēs, gan izglītības attīstības pamatnostādnēs! Pieredzējusī IZM ierēdne uzskata, ka, skatot šā brīža plānu, būtu vismaz maināma tā struktūra (ja ne pieeja), proti, integrācijas plāns varētu būt tāds, kurā parādās visa daudzveidība, dažādība, bet tad tas jāsadala divās daļās. Otrajā – finanšu – daļā būtu ietverams finansējuma pieprasījums tiem pasākumiem, kam nav atradusies vieta citos dokumentos.
Par integrācijas plāna projektu Kultūras ministrijai pārējās iesaistītās ministrijas ir devušas savus atzinumus, kurus identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padome drīz apspriedīs un plānu pilnveidos. Tajā patiešām nepieciešami daudzi labojumi un svītrojumi. Valsts naudu nedrīkst tērēt par visu, kas ienāk prātā.
