Kā izskaitļot esību? 0
Pirms 24 gadiem ceļu pie lasītājiem sāka Imanta Ziedoņa (1933 – 2013) literatūrfilozofisko eseju krājums “Mūžības temperaments” ar apakšvirsrakstu “Studijas par Raini” (“Liesma”, 1991), kas pavisam nesen, Raiņa (1865 – 1929) 150. jubilejas gadā, izdots atkārtoti.
Varētu jautāt – kāpēc? Profesore Ausma Cimdiņa jaunā izdevuma priekšvārdā atbild: “Es atļaujos domāt, ka Rainis un Ziedonis ir arī spilgtākie 20. gadsimta Eiropas literatūrfilozofiskās domas reprezentanti Latvijā – viens, gadsimtu ievadot, otrs – noslēdzot.” (10. lpp.)
Vērīgākam lasītājam nav palikuši nepamanīti viņa daiļrades impulsi I. Ziedoņa dzejā, nemaz nerunājot par faktu, ka I. Ziedonis veidojis scenāriju mākslas filmai “Pūt, vējiņi!” (1973) un libretu Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976). Jāpiebilst – tieši eseju krājumā “Mūžības temperaments” spilgi izpaužas, ka šī viena dzejnieka daiļrade un dzīves uztvere viņa kolēģi ietekmējusi vēl citā, pavisam īpašā veidā. Ir pārsteidzoši, ar kādu nopietnību un arī aizrautību I. Ziedonis līdz niansēm izstudējis Raiņa dzīvesstāstu, pasaules uzskata veidošanos un analizējis viņa daiļradi. Dzejnieka personība un daiļrade ir pietiekami daudzšķautņainas, lai pie tām atgrieztos atkal un atkal. To I. Ziedonis centies arī pateikt lasītājiem: “Šī grāmata nav pabeidzama, Rainis kļūst saprotamāks, viedāks tikai no gada gadā.” (161. lpp.)
Ar Raiņa studiju palīdzību I. Ziedonis mēģinājis rast atbildes uz filozofiskiem, eksistenciāliem jautājumiem, kas pašam nav devuši miera, piemēram, kā izskaitļot esību? Krājumā padziļināta uzmanība veltīta diviem literārajiem darbiem – dzejas krājumam “Gals un sākums” (1912), kas analizēts ciešā sasaistē ar Raiņa dzīvi, un traģēdijai jeb velnu naktij piecos cēlienos “Spēlēju, dancoju” (1915). Saistībā ar dzejnieka literārajiem varoņiem I. Ziedoņa uzmanības lokā nokļuvuši divi – Tots, kura likteni līdz galam tā arī neizdodas atminēt, un Spīdola. Savas domas pamatošanai eseju autors citējis Vēdas, Upanišadas un pat kvantu mehānikas teorijas pamatlicēja Vernera Kārļa Heizenberga (1901 – 1976) uzskatus.
I. Ziedoņa interese nav aprobežojusies tikai ar Raiņa daiļradi un filozofiskajiem uzskatiem; dzejnieks viņu interesējis arī sadzīviskā aspektā. Eseju autors vairākkārt citējis “Radāmās domas”, kas viņam pašam lieti noderējušas šo studiju laikā. Lasītājam atklāti arī mazāk zināmi fakti, proti, kā Rainis jutās politiķa ampluā un ka “dzejnieks vairījās no Cīrihes, kur bija daudz dīkdienīgu un pļāpīgu latviešu”. (111. lpp.). Saistībā ar Raiņa daiļradi I. Ziedonim bija vēlēšanās, lai tā kļūtu pieejama pēc iespējas plašākam lasītāju un lugu skatītāju lokam. To varētu īstenot, ja atrastos profesionāli tulkotāji, kā arī talantīgi un ieinteresēti lugu režisori. Minētā problēma – tulkotāju un režisoru trūkums – eseju krājuma autoram dziļi “smelgusi” un pat likusi pārdzīvot, ka pasaulei mūsu literatūras “zelta fonds” faktiski palicis nepieejams. Arī 24 gadus pēc krājuma pirmizdevuma šajā jomā būtisku izmaiņu nav…
