Vai likteņa sakropļošana nav nodevība? Saruna ar Ināru Slucku 2
Ceturtdien, 19. septembrī, Nacionālajā teātrī priekškaru vērs šīs sezonas pirmais jauniestudējums – Aivara Freimaņa “Katls”. Romāna dramatizējuma autore un režisore ir INĀRA SLUCKA.
Aivars Freimanis (1936 – 2018) zināms kā ievērojams latviešu kinorežisors un arī nelielu prozas darbu autors. Romāns “Katls” ir viņa debija un reizē arī pēdējais darbs lielajā epikas žanrā.
… Ironiskā nomaļnieka Aivara Freimaņa pirmais un vienīgais romāns beidzas ar šādiem vārdiem: “…varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?” Viņa romāna lappusēs Kurzemes lībiešu krastā pēdējā kara gadā un pirmajos pēckara gados sastopas vienkāršs lībiešu zvejnieka dēls Ingus Zutis un jaunā dzīve. Ingus kā cīņas līdzekli izvēlas anonīmu zīmīšu rakstīšanu, lai notikumi risinātos tā, kā vēlas viņš. Vai notikušo varam atstāt kā nebijušu, ja atrodam tam attaisnojumu? Tā izrādi piesaka Nacionālais teātris.
– Ināra, pirms jauniestudējuma Nacionālajā teātrī jūsu kā aktrises dzīvē ir vēl viens notikums – loma nupat jaunuzņemtā kinolentē “Tur”. Laikam jau kaut kas vējo gaisā, ja vairāki mākslas mediji uz skatuves runā par mākslīgo intelektu. Tam šajā sezonā pievērsies Jaunais Rīgas teātris un Liepājas teātris, un arī filma “Tur” stāsta par informācijas tehnoloģiju speciālisti Gundegu, kura, zaudējusi mīļoto, rada mākslīgo intelektu ar bojā gājušā drauga Raimonda apziņu.
I. Slucka: – Jaunās tehnoloģijas tā nāk mums virsū, ka tūlīt piespiedīs pie zemes! Un, ja neiešu līdzi laikmetam, kā, piemēram, ar jauno mobilo tālruņu iegādi un to radītām iespējām, kuru izmantošana dzīvē kļūst arvien nepieciešamāka, ar visiem kodu kalkulatoriem un tamlīdzīgām lietām, drīz vairs nesapratīšu, kā dzīvot.
Man, piemēram, uzdāvināts pulkstenis, kurš, ja esi aizsēdējies, saka priekšā – piecelies, un vēl arī parāda, tieši kā jāpavingro.
Laikam jau jāatzīst, ka tehnoloģijas būs gudrākas par mums. Vienīgais, kur tās nevarēs sacensties ar cilvēku, ir mūsu iekšējā kultūra, iztēle, fantāzijas. Un vēl – tehnoloģijas nekad nevarēs sportot. Lūk, divas lietas, kas sevī jāattīsta .
– Vai jums pašai filma patika?
– Labi, ka kino vispār skar šādu tēmu. Uldis Cipsts ir pirmais, kas mēģinājis par to runāt. Bet filma drīzāk ir mēģinājums pievērst uzmanību seriālam, kuram jau uzņemtas desmit sērijas, kas drīz tiks rādītas viedtelevīzijā un pēc tam, ja nemaldos, novembrī, arī Latvijas pirmajā televīzijā. Filma drīzāk uztverama kā starts seriālam, tā esence.
– Kaut ļoti pastarpināti, taču zināmā mērā ar kino pasauli saistīts arī jūsu jaunākais darbs – Aivara Freimaņa romāna “Katls” iestudējums. Izdzirdot šo vārdu salikumu, viena daļa cilvēku tomēr būs pārsteigti – vai autors ir tas pats pazīstamais filmu “Dzīvīte”, “Puika” un Latvijas Kultūras kanonā iekļautās lentes “Ābols upē” režisors?
– Kad teātris man piedāvāja romānu dramatizēt, izlasīju grāmatu vēl divas reizes. Lai vispār saprastu, vai spēju to izdarīt. Kad radās nojausma, ka varu, teicu jā dramatizēšanai un arī izrādes režijai.
Strādājot pie šī darba, man bija ļoti interesanti atgriezties pie Aivara Freimaņa dokumentālā kino. Noskatījos vienu no viņa labākajām filmām, kopā ar Ivaru Selecki veidoto “Krastu”. Kad sākām teātrī strādāt pie iestudējuma, reklāmas rullīti vēlējos veidot Freimaņa poētiskajā estētikā, tādēļ arī teātra mājaslapā reklāmā redzama jūras krastā no nelielām ainiņām veidota “maza” filmiņa. Bet teātra izrāde, protams, būs savādāka.
– Arī teātra izrādēs esat izmantojusi kino, citus medijus. Visprecīzāko kino un teātra izteiksmes līdzekļu saplūdumu varējām redzēt izrādē “Zudušais laiks”, kur uz skatuves iesāktā aina turpinājās ekrānā, arī “Bagātajā kundzē” skatuvei fonā bija kino.
Savukārt Aivars Freimanis ar savu “Ābolu upē” un stāstu par Zaķusalu kļuva slavens arī tādēļ, ka viens no pirmajiem dokumentālajā kino izmantoja spēlfilmas elementus. Aktieri Ivars Kalniņš un Akvelīna Līvmane minētajā filmā nospēlēja neaizmirstamas lomas. Tāpēc šķiet visnotaļ intriģējoši – Freimaņa “Katlu” iestudēs režisore, kurai ar romāna autoru ir sakritīga pieeja teātra un kino elementu savienošanā…
– Varbūt (pasmaida), bet nē, nē, pie minētajiem kino izteiksmes līdzekļiem šajā izrādē neatgriezīšos, kinoekrānu “Katlā” neizmantošu.
Bet mani joprojām interesē iespēja savienot teātri ar kino.
Tāpēc izrādē ainu maiņās izmantoju kino montāžas principu, strādāju ar tuvplāniem. Aivars Freimanis, būdams režisors, savu romānu “Katls” rakstījis kā kinoscenāriju, katru notikumu, ko varētu saukt arī par ainām, attēlojot ļoti precīzi. Un, lūk, mums ir bilde.
– Romānā darbība notiek Kurzemes zvejnieku ciemā, slavenajā Kurzemes “katlā” Otrā pasaules kara beigās, arvien ciešāk sažņaugtajā Latvijas nostūrī, kuru sarkanarmija nošķīrusi no pārējiem Lielvācijas spēkiem.
– Izrādē darbība norisināsies, sākot ar notikumiem 1940. gadā un beidzot ar laiku, kad Latvijā pirmoreiz varēja atgriezties emigrējušie tautieši. Un mūsu vēstījums tiek izstāstīts caur galveno romāna un arī izrādes varoni, zvejnieka dēlu Ingu Zuti, ironiski dēvētu par Ņurņiku, ko spēlē Kārlis Reijers.
– Jau vien dodot šādu uzvārdu savam varonim, rakstnieks kinematogrāfa erudīcijā būs par viņu pasmīnējis un iezīmējis nejaukos rakstura vaibstus šim, kā varētu teikt romānu lasījušie, latviešu “parastajam” puisim, mēreni gļēvam, mēreni ambiciozam…
– Mēreni? Nu nē, viņš nav tikai mēreni ambiciozs vai mēreni gļēvs!
Caur šo zvejnieka atvasi Aivars Freimanis atklājis nebūt tās latviešiem glaimojošākās lietas.
Mani romānā uzrunāja tas, ka autors ir gan ironisks, nesaudzīgs, gan ļoti tiešs – kā pret notikumiem, tā pret to izgaismojumu. Autors uz tā laika notikumiem skatās no šodienas skatpunkta. Padomju laikā bija “viena” vēsture, tagad “cita”, bet cilvēciskās lietas un vērtības ir nemainīgas.
Man jau liekas, ka laikā, kad svinējām valsts simtgadi, šis romāns nebija tā glaimojošākā zīme par latviešiem. Taču tieši tas ir vērtīgi, ja uzdrīkstamies ieskatīties sevī atklāti. Un – pirms met kādam ar akmeni, pasaki sev, vai pats neesi grēkojis? Naski kritizējam citus, bet paši izliekamies labāki, baltāki, gudrāki, nekā patiesībā esam.
– “Katlam” jēdzieniski ir plašāka nozīme nekā tikai vēsturiskā.
– Jā, jo katlā vienmēr viss vārās. Cilvēki apjukuši, neziņā un nesapratnē, jo notikumi tolaik mainījās ļoti ātri un nesaprotami.
Tāpat kā romāns, izrāde sāksies ar ainu, kā tēvs ar nokautu cūku un kaudzi desiņu izpērk Ņurņiku no rekrutēšanas vācu armijā. Un būs arī stāsts par Ņurņika mīlestību pret Mairu un tiem paņēmieniem, ar kuriem viņš vēlas uzveikt sāncensi cīņā par meitenes sirdi.
– Jā, viena no skarbākajām un sāpīgākajām romāna tēmām ir nodevība, lai cik nepatīkami šis vārds mūsu ausīs arī skanētu.
– Nodevības jēdzienu lietojam pārsvarā kontekstā ar lielām, globālām lietām kā karu, cīņu par savu valsti. Bet vai nodevība nav arī līdzcilvēku mazāku vai lielāku noslēpumu atklāšana? Ja mums ko lūdz nestāstīt, bet mēs to izdarām? Ja citiem atklājam mums vien zināmas sava drauga sliktās īpašības vai kādu nedarbiņu ar nolūku, ka tas mums būs izdevīgi? Arī tā ir nodevība.
Ir tās mazās nodevības, pie kurām esam pieraduši un par tādām vairs neuzlūkojam.
Tās pamanām tikai tad, kad, kāda cita pastrādātas, izjūtam paši uz savas ādas.
– Arī pēc čekas maisu atvēršanas sabiedrība neuzdrīkstas novilkt to šķietami skaidro robežu – par vainīgiem atzīstami tie ziņotāji, kuru uzrakstītā vai pateiktā dēļ ir reāli cietis kāds cilvēks.
– Man tā ir vislielākā nesaprašana – tik ilgi gaidītā maisu atvēršana beigusies ar neko. Bet tādi nu mēs esam. Un arī par to ir izrāde. Mēs katrs individuāli un kā tauta ļoti bieži neuzņemamies atbildību par notikušo.
Zinu cilvēku, kurš vēlējās aizstāvēt doktora disertāciju ekonomikā, bet kolēģis parūpējās, lai viņš to nevarētu izdarīt. Cilvēku izmeta no universitātes zinātnieku loka. Nē, nekas “ārprātīgs” jau nenotika. Viņš ir dzīvs, pelna iztiku… Bet vai viņš ir laimīgs? Patiesībā cilvēka vienīgā dzīve ir izpostīta, viņš to būtu vēlējies nodzīvot pavisam savādāk…
Vai nodevība ir tikai tad, ja otru tevis dēļ nošauj vai izsūta?
Vai likteņa sakropļošana nav nodevība?
– Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka citu dzīves tajā laikā sabojājušiem cilvēkiem šajā laikā nav vietas nekādos sabiedrībā pamanāmos, nozīmīgos valsts amatos. Romānā, pat cūkai nolaižot asinis, Ņurņiks tikai “tur bļodu”. Cūkai latviešu valodā vispār tāds īpatns liktenis – kustoņa nosaukums ir lamuvārds, nepelnītu, aklu veiksmi sauc par “cūkas laimi” un neģēlīgu rīcību vai nodevību – par cūcību.
– Jā, uz skatuves izrādē varēs redzēt arī cūku. Ir mums tāds tēls…
– “Katlā” iesaistīts ļoti liels aktieru ansamblis. Tā jau pati par sevi izrādes vērtība – spožākie skatuves mākslinieki vienā uzvedumā.
– Iesaistīti divdesmit astoņi cilvēki. Darbosies jaunie – Madara Bore, Liene Sebre, Ance Kukule un citi, plejāde ar brīnišķīgiem, jau iemīļotiem skatuves māksliniekiem – Dace Bonāte, Anna Klēvere, Inga Misāne, Indra Burkovska, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Juris Hiršs, Arturs Krūzkops, Normunds Laizāns, Juris Lisners, Egils Melbārdis, Jānis Skanis…
Un, ja romānā un manā dramatizējumā darbojas vācietis, tad šo tēlu arī spēlēs vācietis.
Ja romānā un dramatizējumā ir krievs, tad viņu arī spēlēs krievu aktieris. Jau ilgi Latvijā dzīvojošo Matiasu Knollu zināju kā cilvēku, kurš atdzejo, tajā skaitā arī Aspaziju. Oļegs Jurjevs ir bijušais baletdejotājs, šobrīd mīmists Nacionālajā operā. Un trešajam viesmāksliniekam Artjomam Antonovam pasniedzu aktiermeistarību Mūzikas akadēmijā 3. kursā.
– Tātad nodrošināsiet tulkojumu?
– Nē.
– Vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem tas, protams, nav arī vajadzīgs, bet jaunieši, kuriem skolā nav mācīta krievu valoda un kuri vācu mēles vietā izvēlējušies angļu, var arī uz skatuves runāto nesaprast.
– Tieši to man vajag! Jo tie latvieši, kuri kara laikā nonāca vācu vai krievu varā, arī nesaprata.
Man šķiet, ka caur mazo zvejniekciemu Freimanis runā par visu Latviju. Protams, nevar pāris stundās izstāstīt visu romānu un uz skatuves droši vien būs mans “Katla” redzējums, kas man grāmatā šķitis svarīgākais.
Un, kaut arī Freimanis romānā savā atklātībā un tiešumā ir skarbs, pat nežēlīgs, skatītājiem varu pateikt, ka izrāde nebūs drūma. Un es noteikti nevēlētos pazaudēt Freimaņa humoru.
