Kā Rīgas “Dinamo” izrāpties no bedres 10
Hokeja kluba Rīgas “Dinamo” vadītāji, mēģinot rast izeju no briesmīgā sezonas sākuma, izvēlējās mazliet ačgārnu risinājumu – vispirms atlaida galvenā trenera asistentus Rodrigo Laviņu un Aleksandru Ņiživiju, bet nepilnu nedēļu vēlāk šķīrās arī no paša galvenā trenera Sanda Ozoliņa. Kāpēc “Dinamo” jau ceturto sezonu netiek laukā no bedres? Atbildi meklēju kopā ar Laviņu, kurš ir Latvijas izlases rekordists aizvadīto spēļu skaita ziņā (230).
“Mēs no pirmās treniņu dienas virzījāmies uz to, kādu hokeju vēlamies redzēt, izvēlējāmies konkrētu darbības virzienu – gan spēles stratēģiju, gan taktiku. Ko varbūt varēja darīt citādi? Manuprāt, pārdalīt fizisko slodzi, vairāk uzklausīt fiziskās sagatavotības treneri Raivi Miezānu. Amerikāņiem ir labs teiciens “sometimes less is more” (dažreiz mazāk ir vairāk). Liekas, arī pārbaudes maču bija par daudz, līdz ar to iznāca pamaz laika treniņiem, lai ieliktu pamatus kvalitatīvam spēles plānojumam,” uzskata Rodrigo Laviņš.
Leģionāri nedos gaidīto pienesumu, lai gan jūs viņus esat pētījuši ļoti cītīgi – gan ģenerālmenedžeris Ģirts Ankipāns, gan visi treneri.
Jā, visi izvēlējāmies un cītīgi pētījām viņu spēles ierakstus, lai gan to nebija daudz. Zvanījām pa saviem kanāliem viņu bijušo komandu treneriem. Skatījāmies video, tie bija no NHL un kopumā izskatījās ļoti cerīgi. Tagad jāatzīst, ka uzticēties teiktajam īsti nevar, jo AHL un KHL līmeņi būtiski atšķiras. Ja NHL hokejistam atvēlēta loma trešajā vai ceturtajā maiņā, tad KHL pirmajā vairākumā viņš īsti neiederas.
Video bija pārāk skaisti?
Jā, ja redzi, ka hokejists NHL spēlē arī vairākumā, tas jau kaut ko izsaka. Tiesa, video ir tikai no viena mača. Piemēram, no Karla Stolerija gaidīju radošāku spēli. Gribējām Darienu Dīcu, bet viņu pārķēra Astanas “Baris”. Patiesībā jau saraksts, no kura izvēlēties spēlētājus, nav īpaši plašs, ātri jānoreaģē, jāizvērtē atsauksmes par potenciālo komandas jaunpienācēju. Mēs viņus visus ņēmām kā rezultāta veidotājus, bet… Ja hokejists labi spēlē uzbrukumā un vāc punktus, tad dažreiz var arī pievērt acis uz darbību aizsardzībā, bet, ja trūkst pirmā, tad otrajam jābūt perfekti nostrādātam. Acīmredzot nākamreiz, ja tāda situācija būs, vajadzēs ņemt vērā citus kritērijus. Šobrīd KHL spēcīgākajos klubos ir savi skauti, kas tikai ar to vien nodarbojas, lai izvērtētu potenciālos spēlētājus.
Džastins Pīterss tehniski un visādā ziņā esot izskatījies ļoti labs vārtsargs.
Jā, tehniski un fiziski viss ir labi, bet Pīterss netiek galā ar stresu, saprot, ka uz viņu tiek liktas lielas cerības. Nemitīgi vaino sevi, bet tas nenes augļus. Tajā laikā, kad pats spēlēju, daudz drošāk jutos, ja zināju, ka vārtsargs ir pārliecināts par sevi. Pītersu nedaudz salauza pirmajos mačos pēdējās minūtēs ielaistie vārti. Ir hokejisti, kas ar šādu psiholoģisko spriedzi netiek galā. “Dinamo” jau ilgu laiku nav pārliecības un drošības sajūtas par labvēlīgu spēles iznākumu, kas arī vietējos spēlētājus ir dziļi emocionāli ietekmējis.
Tavā pēdējā sezonā kā hokejistam Mikaēls Telkvists bieži vienatnē izvilka spēles. Varbūt jūs nemaz tik labi nespēlējāt, bet punkti krājās.
Jā, vārtsargam ir jāizvelk spēle, Rīgas “Dinamo” tā vienmēr bijis – pirmajos gados Martins Pruseks, Edgars Masaļskis, Kriss Holts, Telkvists. Viņiem tas izdevās. Daudz variantu, no kā izvēlēties, mums šovasar nebija. Arī ar Kristeru Gudļevski runājām, bet viņš atgriezās Amerikā, un to var saprast.
Vairāki mūsu hokejisti pirms trim četriem gadiem KHL izskatījās krietni pārliecinošāk. Kāpēc tā? Vai KHL līmenis cēlies, bet mēs vienkārši palikuši uz vietas?
Tā tiešām ir. Krievijā daudzās komandās veiksmīgi mainījusies spēlētāju paaudze, profesionālais līmenis ir augstāks nekā pasaules čempionātā. Piemēram, Dānija – viņiem ir astoņi NHL hokejisti, bet ne visi atbrauc uz izlasi, pārējie spēlē dzimtenē, un tas ir pavisam cits līmenis. Man šķiet, ka Rīgas “Dinamo” tuvākajā nākotnē jāatgūst mūsu labākie Latvijas hokejisti, kas var spēlēt šajā līmenī. Nopietni jādomā par jaunās paaudzes sportistu sagatavošanu. Pats esmu hokeja skolas “Mārupe” galvenais treneris, un ar dažāda vecuma jauniešiem darbojamies ļoti nopietni, mums ar Rīgas “Dinamo” ir sadarbības līgums.
Vai komandas ķīmija vasarā izveidojās?
Kas ir komandas ķīmija? Ja tas ir tikai draudzīgs kolektīvs, tad – jā! Bet profesionālajā sportā ir kaut kas vairāk. Uzskatu, ka labākajiem draugiem nav vienmēr jāspēlē, piemēram, vienā aizsargu pārī. Ir treneri, arī NHL, kuri pievērš lielu uzmanību astroloģijai un horoskopu saderībai. Tā tiek meklēti virknējumi, arī mēs individuāli runājām, uzklausījām hokejistus. Jāatzīst, ka ļoti daudz uzmanības pievērsām taktikai, spēlei savā zonā. Sākumā arī sanāca. Vai pretinieki atšifrēja? Tagad visas komandas cītīgi pēta pretiniekus, arī mēs to, protams, darījām. Meistarības līmenis daudzām komandām ir augstāks par mūsējo, tad atliek vien mazāk kļūdīties, bet, ja mēs kļūdāmies tikpat reižu, cik pretinieks vai vairāk, tad rezultāts ir tāds, kāds ir. Tā ir vienkārša matemātika un meistarība realizēt spēles momentus. KHL ir komandas, kas spēlē strikti pēc taktikas, un ir arī bez izteiktas taktikas spēlējošas komandas. Pie pirmajām var pieskaitīt Maskavas “CSKA”, “Torpedo”, “SKA”, “Ak Bars”, “Jokerit”, pie otrajiem – “Spartak”, “Jugra”, vecais krievu hokejs. Kā saka – viņi taču ir pieci uz ledus, ejiet un tieciet galā. Tā teica arī Jūliuss Šuplers, viņš līdzīgi Oļegam Znarokam mācēja savākt kodolu un ļaut viņiem spēlēt. Mēs ar treneriem runājām par to, ka agrāk daudzos Šuplera vingrinājumos neredzējām nekādu domu, bet tagad saprotam, ka tur bija daudz ļoti interesantu ideju!
Parasti teic, ka neveiksmīgā sezonā komandai vajag aiziet uz krogu.
Tam es neticu. Agrāk varbūt tas īslaicīgi līdzēja, bet visiem ir skaidrs, ka ilgtermiņā atstāj negatīvu ietekmi uz fizisko sagatavotību. Turklāt ar šo grafiku tas vispār nebija reāli.
Jūs visi trīs kā treneri esat ļoti jauni. Varbūt pietrūka pieredzes?
Noteikti. Bet, ja man jautā, kur kļūdījāmies, tad grūti pateikt. Esmu spēlējis pie daudziem treneriem, un, manā uztverē, vairāk bijis ne to zinošāko un gudrāko. Goda vārds. Viņi veiksmīgi kaut ko vinnējuši, kaut ko sasnieguši, bet hokeja ziņā diezgan neizglītoti. Esmu arī spēlējis pie tāda slavena speciālista kā Zinetulla Bilaļetdinovs, ļoti nosvērts, hokeju zinošs treneris, bet pie viņa bija armijas režīms bez brīvdienām, asistenti visu treniņa laiku skrēja pakaļ un ar nūjām sita pa pēcpusi, bļāva. Ja arī bija trauma, tad labāk spēlēt nekā nespēlēt, jo rezervisti no rīta līdz vakaram trenējās. Man toreiz likās, ka Krievijas klubos ir paradoksāla pieeja: no pirmās līdz pēdējai dienai viņi darīs visu, lai fiziski labi nejustos, bet tur ir resursi – viens neiztur, ņem nākamo. Amerikā hokejs bija ļoti vienkāršs – taisnās līnijās, bez liekām kustībām, ar skaļiem lozungiem, visi treneri māk gudri runāt, pasniegt sevi. Tas gan bija 1994. gads, tagad noteikti daudz kas mainījies. Zviedrijā viss notika relaksēti – ejam padzert kafiju un izspriest, kā spēlēsim. Un tas līdzēja! “Brynas” galvenais treneris hokeju nekad nav spēlējis, izcils psihologs, bet bija viens no Zviedrijā pazīstamākajiem treneriem. Divus gadus nostrādāja elites līgā ar hokejistiem un tad savas spējas izmēģināja arī futbola komandā. Tikai paskatoties vien uz spēlētāju un neko nesakot, viņš spēja hokejistu ietekmēt, dažkārt arī ne pozitīvā nozīmē. Treniņus vadīja asistenti, un mēs labi spēlējām. Zviedrijā neatceros brīdi, kad būtu pārguris, viss tika darīts tā, lai, ierodoties uz spēli, komanda ir savā optimālākajā fiziskajā kondīcijā. Vienu sezonu biju komandā pie pazīstamā Pēra Mertas, tas cilvēks nekad nav pacēlis balsi vai dusmojies.
Vai jūs “Dinamo” spēlētājus pārāk daudz nemēģinājāt motivēt ar burkānu? Varbūt vajadzēja arī pātagu paņemt?
Stingrībai jābūt! Uzskatu – ja liekam spēlēt pēc noteikta taktikas zīmējuma, bet kāds to nedara, tad jāreaģē uzreiz un atlikt nevar. Spēles laikā jāaizrāda un pēc perioda jāparāda uz ekrāna. Ja runa ir par fizisku ietekmēšanu, piemēram, treniņu bez ripām stundas garumā, tad tas jau līdzinās “aiziešanai uz krogu”. Par to, kad un kā reaģēt, atbildīgs bija galvenais treneris, mums tur lielas ietekmes nebija. No savas hokeja pieredzes varu teikt, ka īpašas, vienīgi pareizās receptes hokeja trenera darbam nav. Manā karjerā bijuši nosvērti un psihi, godīgi un negodīgi, divkoši un goda vīri. Zinu tikai vienu – man ir savi principi, cilvēciskās īpašības lieku pirmajā vietā un tikai tad visu pārējo!
