Kā izpildīt neizpildāmo? Skaidrs, ka VARAM līdz Saeimas brīvdienu beigām nekādas auto ekoloģijas brīnumzāles neatradīs 5
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Redzamākais un skaļākais satiksmes modernizēšanas aktīvists Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs ne tikai panāca šī jautājuma skatīšanu ļoti augstā līmenī – Saeimas ilgtspējīgas attīstības komisijā, bet bija arī galvenais runātājs šajā sanāksmē.
Un visai pārliecinoši pierādīja, ka, turpinot nozares vadību pašreizējā veidā, Eiropas noteiktos mērķus sasniegt nav iespējams.
Kurp braucam?
Pa vecajām takām. Automobiļu skaits, par spīti vīrusa radītajām (saasinātajām?) problēmām, turpina augt.
Un augt vēl dabai kaitīgākā virzienā nekā agrāk.
Importā palielinās gan gados veco (kaitīgiem izmešiem bagātāko) automobiļu kopskaits, gan CO2 normu paaugstināšanas mazāk skarto dīzeļdzinēju daļa tajā. Kulbergs saka – tā zaļāki nekļūsim.
Un piedāvā dažus risinājumus, kuri gan komisijas debatēs pēc viņa ziņojuma aktīvu atbalstu neguva.
Satiksmes ministriju šeit pārstāvošais Jānis Butāns (parlamentārais sekretārs) ne ar vārdiņu nepieskārās nodokļu politikas izmaiņām, kas varētu kaut vai nedaudz ierobežot veco auto importu, un stāstīja, ka galvenais tuvākās nākotnes uzdevums būšot sabiedrības paradumu maiņa, centieni pie privātā transporta pārāk pieradušos piepilsētas iedzīvotājus pārsēdināt vilcienos, pilsētniekus savukārt citā sabiedriskā un koplietošanas transportā.
Stāstīja bez smaida un optimisma, jo laikam jau tikpat labi, kā savā replikā teica komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis, saprot, cik maz ticama ir šī paņēmiena efektivitāte – slikts un milzīgus kapitālieguldījumus prasošs ir šīs infrastruktūras stāvoklis.
Gluži vai no fantastikas jomas šķiet iespēja, ka pietiekami pārticis ģimenes tētiņš no, piemēram, Ādažiem brauks ar visām atvasēm uz Carnikavas staciju, lai pa sliedēm vestu bērniņus uz pietiekami prestižu Rīgas centra skolu, tālāk ar nomas skrejriteni uz savu ofisu, vakarā šos manevrus atkārtotu. Un tā piecreiz nedēļā…
Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāves stāstīja par sagatavoto elektroauto iegādes finansiāla atbalsta projektu. Un sanāksmes “Zoom” čatā savāca vēl lielāku skepsi nekā Butāns.
Jo – priekšlikums nav ne lēmums, ne likums. Un nez vai šāds tēriņš piedzīvos atbalstu grūtajā nākamā gada budžeta izveidē.
Nez vai kādi no nedaudzajiem jaunu auto pircējiem ir spējīgi 4000 eiro novirzīt no klasiskās iekšdedzes plaša kustīguma ērtībām uz iegādē daudz dārgāko EV.
Un – politiķiem svarīgākais – nav nemaz grūti paredzēt, kādu vecu auto pircēju un kājāmgājēju neapmierinātības vilni varētu izraisīt vēlme no iedzīvotāju vairākuma plānajiem maciņiem stimulēt dažu jau tāpat “biezu” indivīdu komfortablu braucienu elektrifikāciju.
Kādi vēl priekšlikumi izskanēja? Nekā būtiska. Dombrovska kungs visai kategoriski noraidīja Kulberga priekšlikumu par īpaša šos procesus koordinējoša centra izveidi.
Un uzdeva VARAM, kura, viņaprāt, jau tagad esot noteikta kā galvenais četru (pati VARAM, Satiksmes, Ekonomikas un Finanšu ministrija) atbildīgo rīcības saskaņotāja un vadītāja, sagatavot daudz konkrētāku ziņojumu un priekšlikumu šīs pašas komisijas septembra sēdei.
Kurp vajadzētu braukt?
Te mans, kā saka, ierindas pilsoņa viedoklis. Paldies Andrim Klbergam par aktivitāti. Satiksmei (un visai mūsu dzīvei kopumā) neapšaubāmi jākļūst pieticīgākai. Un tieši tā dabai draudzīgākai.
Bet nevajadzētu gan izdarīt pārāk niknu spiedienu uz budžeta veidošanu, uz dažādu finansiālu atbalsta programmu veidošanu. Tas pārāk ož pēc savas organizācijas (“Auto asociācija” ir jaunu auto tirgotāju apvienība) interešu lobēšanas.
Nez vai ir jēga prasīt lielas dotācijas no tā katliņa, pie kura garu garā rindā stāv mediķi, pedagogi, policisti un pensionāri. Nez vai ir jēga baidīt tautu ar gaidāmajiem (visai tālā nākotnē) Eiropas sodiem. Un politiķus, pirmkārt, vajadzētu bīdīt citā virzienā.
Lai taču viņi beidzot Briseles koridoros pierāda, ka nevar un nedrīkst tikt piemēroti sodi par nereālu prasību neizpildi.
Lai pacenšas nevis tikai paklausīgi klanīt galvas, bet palīdz saviem bagātāko valstu kolēģiem saprast, ka transporta jomā Latvija jau tagad ir viena no zaļākajām pasaules valstīm. Varu ieteikt dažus skaitļus šī fakta pierādīšanai.
Nerunāsim par grūti saskaitāmiem CO2 izmešu gramiem. Rēķināsim vienkāršāk – kurš vairāk tās fosilās degvielas braucot sadedzina, tas uzvedas dabu piesārņojošāk.
Nu Vācija, piemēram. Pērn aptuveni 450 tūkstoši barelu benzīna dienā. Latvija – nepilni pieci. Jeb 0,35 litri dienā uz vienu iedzīvotāju. Vācijai sanāk divas ar pusi reizes vairāk.
Un tas nebūt nav ne pasaules, ne Eiropas rekords (skat. tabulu, kurā Vācija neiekļūst pat “top 10”). Daudzkārt vairāk benzīna ogļskābās gāzes automobiļi saražo katram Nīderlandes, Šveices, Beļģijas, Dānijas pilsonim.
Latvija jau tagad ir zaļāka. Jo automobiļu mazāk.
Un stāvoklis par spīti vecas tehnikas importa nejaukajam sastāvam nebūt nekļūst sliktāks.
Gan benzīna, gan dīzeļdegvielas imports Latvijā ir samazinājies un pašlaik ir visai pieticīgs. Bet Vācijā tas 2018. un 2019. gadā sasniedza rekordaugstu līmeni. Un pat pērn bija augstāks nekā pirms trim, pieciem gadiem. Kungi! Vai jums nav pirmkārt jātiek galā ar savām pašmāju problēmām?
Nepārprotiet. Es nesaku, ka šāda ekoloģiski gluži ciešama bilance var būt attaisnojums turpmākām izšķērdībām mūsu autoparka veidošanā. Bet katrā ziņā tā nu nekādi neliek dārgos jaunākos auto emisijas standartus glorificēt un padarīt obligātus ātrāk, nekā to dara citi, daudz bagātākie.
Tas neko nedos. Ne mums, ne Eiropai kopumā. Pat tad, ja pēkšņi mēs spētu nopirkt 100 000 automobiļu, un pieļautu to darbināšanu ar dažuprāt vecā “Eiro 3” standarta benzīna dzinējiem, mēs netiktu Vācijas ogļskābajam līmenim ne tuvu.
Pat tad, ja mēs norakstītu vecāko pusi (kādus 300 000) no saviem uzticamajiem darba zirgiem, pat tad, ja nebrauktu ar iekšdedzes dzinēju auto vispār – mēs Eiropas transporta CO2 bilanci uzlabotu labi ja par mata tiesu…
Bet vēl labāki kļūt tomēr varam. Mūsu valdībai šķiet tomēr vajadzētu atkal saņemties pamainīt TEN (transporta ekspluatācijas nodoklis) likmes, samazinot vai pat pilnībā atceļot tās ne tikai elektromobiļiem, bet arī vieglākajiem un mazāk jaudīgajiem benzīna auto, kuri joprojām ir lētākie un piejamākie.
Un nevis simboliski, bet būtiski paaugstinot “premium” limuzīniem ar absolūti nevajadzīgiem dinamikas rādītājiem.
Dari pats!
Skaidrs, ka VARAM līdz Saeimas brīvdienu beigām nekādas auto ekoloģijas brīnumzāles neatradīs.
Latvijas autoparka atjaunošana un modernizēšana būs nevis gada vai trīs, bet paaudžu maiņas ilguma process. Bet pats es šo to varu jau tūlīt.
Pirmkārt, man nākamais auto būs vēl mazāks, vieglāks. Tātad tas pilsētas un piepilsētas satiksmē dedzinās mazāk. Un izpūtīs mazāk.
Otrkārt – es vēl konsekventāk atteikšos no nevajadzīgiem dinamiskiem manevriem. Katra apdzīšana gaisā izpūš vairāk CO2, nekā EV un PHEV rekuperācijas prasmes spēj kompensēt.
Treškārt – manas riepas nebūs rāmai satiksmei pa sliktiem ceļiem nevajadzīgi platas. Spiediens tajās tiks regulāri pārbaudīts. Un tā iegūstami vēl procenti desmit.
Tā darīšu es. Bet neticu, ka sekotāju man būs daudz. Ekonomiski attīstīto (un kā iepriekš secinājām visvairāk atmosfēru piesārņojošo) valstu ģenerētā pārlieka komforta, ātruma, “skaistuma” slimība jau pārņēmusi arī Latviju.
Daudzi automobiļus izvēlas un izvēlēsies nebūt ne pēc ekoloģiskiem kritērijiem. Daudzi brauks nevis saprātīgas taupības, bet izšķērdīga kaifa zonā.
Un pielejot šiem pie benzīna lāsi nedzerama spirtiņa vai pārstrādātus sadzīves atkritumus pie dīzeļa, pat ar milzu piepūli pavisam izdzenot daļu iekšdedzes no satiksmes, šāda dzīves veida, stila nodarītais kaitējums dabai nemazināsies.
