Kā iznīcināt Latvijas valsti? 24
Tam padomu varam izlasīt Igaunijas prezidenta Lennarta Meri „Politiskajā testamentā: “Ja man, piemēram, vajadzētu sastādīt stratēģisku plānu, kā bez fiziska spēka iegūt politisku pārākumu, es droši vien atbildētu – jāpanāk, lai cilvēkiem tiktu liegta informācija, lai tiem atņemtu spēju atšķirt svarīgo no nenozīmīgā – lai tie laužas tajās durvīs, kas ved uz nekurieni.”
Šo atziņu pilnā mērā var attiecināt uz mūsdienu Latvijā notiekošo. 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izaugsmes un attīstības ziņā atrodamies ES 28 dalībvalstu pēdējā četriniekā. 2015.gadā saražojām 12 275 eiro IKP uz vienu iedzīvotāju jeb 27% no Dānijas, un 45% no ES vidējā IKP. Laikā no 1921. līdz 1941. gadam Latvijas iedzīvotāju dabīgais pieaugums bija 47 365 cilvēki, bet no 1991. līdz 2015. gadam – dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas emigrējuši aptuveni 203 tūkstoši cilvēku. 2014. gadā vien valsti pameta 22,6 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, un šis emigrācijas process turpinās. Pēc Pasaules Brīvo Latviešu apvienības informācijas, ārpus Latvijas dzīvo aptuveni 370 tūkstoši latviešu jeb 23% no latviešu kopskaita 1593 000.
1996.gada 5. decembrī 6. Saeimas deputāti pieņēma mierinoši viltniecisku, itkā pret zemes izpārdošanu ārzemniekiem “aizsargājošu” likumu “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Šīs “aizsardzības” rezultātā, uz 2016. gada 1. jūliju ārzemju pilsoņiem un uzņēmumiem Latvijā jau piederēja 969 792 ha (17,6%) zemes resursu. Šī ārvalstniekiem pārdotā zeme varēja nodrošināt 50 tūkstošus jaunu ģimeņu, katru ar 10 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 10 ha meža – 100 ģimenes katrā pagastā un 100 tūkstošus darba vietu valstī, ja likumdevējiem un valsts vadītājiem būtu tāda saprašana un gribēšana.
Nonsenss! – iesauksies oponenti: Ulmaņlaiku atgriešanas utopija, līduma dūmi sakāpuši veca vīra galvā! Bet, vai kāda no atbilstīgajām valsts institūcijām ir mēģinājusi uz šo „nonsensu” atbildēt objektīvā, argumentētā izklāstā, ar citu valstu pieredzi pierādījusi, ka tas ir nonsenss? Nav! No šī jautājuma izvairās ar klusēšanu. To pieņemu, kā tradicionālo pieeju šādos gadījumos: ja par problēmu nerunā, tātad – problēma nepastāv. Bet lauki turpina iztukšoties un cilvēki aizbrauc no Latvijas.
Šis process noslēgsies ar latviešu tautas pašpadzīšanos no savas zemes. Kā jaušams, to pieprasa ES. Tā pati ES, kuras EK prezidents Žans Klods Junkers brīnās un nesaprot, kādēļ Lielbritānija izstājās no ES un kādēļ Ungārijas premjers Viktors Orbans protestē pret imigrantu pūļu uzņemšanas kvotām un būvē žogu. Junkeram vēstures izziņai jāatgādina ES pamatlicēja, Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana deklarācijas norāde, ka ES dalībvalstu savstarpējās attiecības nav iecerētas kā ceļš uz dalībvalstu „sapludināšanu un supervalsts (federācijas – A.L.) izveidošanu’’, kur robežām jāpārvēršas no barjerām „par vietu, kur dzimst kontakti’’, ka vienotai Eiropai jābalstās uz nāciju savstarpējo attiecību līmenī pārceltu demokrātisku līdztiesību un, ka vienkārši ar balsu vairākumu pieņemts starptautiskas (EK vai EP) gribas izpaudums nedrīkst būt „saistošs nacionālās gribas izteikumam tādā jomā, kur pat kādas valsts eksistence var tikt apdraudēta’’. Latvijas valsts eksistence šobrīd ir būtiski apdraudēta un mūsu Saeimas deputātiem jāiesniedz Junkeram priekšlikumi, kā šos apdraudējumus novērst.
Latviešu tautai ir ko pārmest ES: 1) tautu tiesībām un demokrātijas normām neatbilstošas prasības naturalizēt simtus tūkstošu bijušo PSRS militārpersonu un civilo kolonistu, kas Latvijā tika iepludināti pārkrievošanas un kolonizēšanas nolūkos; 2) Latvijas valsti iznīcinoša kapitāla kustības līguma uzspiešana; 3) nevienlīdzīgas lauksaimniecības produkcijas realizēšanas tirgus uzspiešana. Ja latviešu tauta vairs nebūs šīs zemes saimniece, kas tad notiks ar Latvijas valsti? Vai to saturēsim izklīduši pasaulē? Secinājums: ES var būt nākotne vienīgi kā nacionālu un suverēnu valstu savienībai.
Mūsu Saeimas deputātu izšķirošais vairākums, acīmredzot, neatbilst šo latviešu tautas nacionālo interešu uzdevuma veikšanai. No „Latvijas Avīzes” (17.11.2016.) publikācijas uzzinām, ka Saeima piekāpsies EK bez tālākas problēmas skaidrošanas. Pieņemt likumu, ko pieprasa uz Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Romāna Naudiņa galda kopš 15. septembra gulošā 10480 Latvijas pilsoņu parakstītā prasība pārtraukt zemes izpārdošanu ārzemniekiem, deputātiem, šķiet, nebūs pa spēkam. Nebūs ne gribas, ne dūšas. Turpināsies skaļa un plaša mazo pensiju, minimālās algas, veselības aprūpes un izglītības sistēmas apspriešana, protams, nerezultatīvi, jo, lai vajadzības apmierinātu nepieciešama nauda, bet naudas nav un miglā tīta tās palielināšanas iespēja.
Turpināsies Zolitūdes traģēdijas apspriešana, bet galvenā traģēdija – simtiem tūkstošu emigrantu un zemes zaudēšana paliks kā globālās straumes nesta neizbēgamība – aksioma, kam pieķerties deputāti neuzdrošinās pat domāt.
