Skandāls labvēlīgā ģimenē 0
Pastāvīgi protesti un skandāli kļūst par svētību, ja uz to paskatās no viedokļa – bērnam jāatdalās no vecākiem. Lai izietu “atklātā kosmosā”, pusaudzim vajadzētu vismaz kaut ko zināt par sevi. Garus 13 gadus esam pildījuši savu pēcnācēju ar informāciju par to, kā dzīvo mūsu ģimene, par tās likumiem un noteikumiem, ar to, kas tiek uzskatīts par labu un par ko pienākas sods. Viņam tomēr jāattīsta sava priekšstatu sistēma, lai eksperimentāli apstiprinātu vai atspēkotu lielāko daļu mūsu mācību.
Visprimitīvākais piemērs: “Dēliņ, ārā auksti, uzvelc, lūdzu, silto jaku.” Trešās klases skolnieks uzvilks, ko mamma lika, augstākais, ko uzdrošināsies, – paslēps rezerves modes cepuri kabatā un klusi pārvilks vēlāk.
Desmitās klases audzēknis sarīkos tuksneša vētru, un tu simtreiz nožēlosi, ka apskatīji termometru. Viņš nosaldēs ausis, saslims un paliks mājās divas nedēļas, briesmīgi lepns par sevi. Pēc pāris gadiem tu ar izbrīnu klausīsies, ko viņš saka jaunākajai māsai: “Vai tu esi traka? Uz ielas mīnus desmit grādi, un tu bez cepures?!” Acīmredzot saņēmis smadzeņu pievedumu.
Ar pēkšņu virziena maiņu ir sarežģītāk, bet, izgājusi tam cauri septiņas reizes, varu ieteikt vienu lietu: neieguldīt pārāk daudz bērnu izglītībā. Ar to es domāju dārgus pulciņus, privātstundas, specializētas skolas vismaz līdz 9. klasei. Bērnam ir tiesības mēģināt un kļūdīties, sākt no jauna, pamest un atgriezties atpakaļ. Ja kādā nodarbībā jau ieguldīts daudz pūļu un naudas, pamest to būs grūti un sāpīgi, lai gan jau sen ir skaidrs, ka balerīna no viņas nesanāks.
Cik daudzas manas draudzenes ir pabeigušas mūzikas skolu, parādījušas vecākiem un vecvecākiem diplomu, nolikušas to uz klavierēm un nekad vairs nav pienākušas pie instrumenta! Bet varēja taču jau trešajā klasē, kad bija apnicis, to pārtraukt un darīt kaut ko citu!
Attiecības
Pusaudži kļūst par patērētājiem. Tas ir īsts bezdibenis, kurā pazūd mūsu spēki, nauda un emocijas. Visbiežākās sūdzības, ko es dzirdu no pusaudžu vecākiem, – viņš vai viņa mūs izmanto. Pienes, pabaro, novāc, un tagad – pazūdi! Ja viņiem kaut kas vajadzīgs, tie kļūst mīlīgi un maigi, bet, ieguvuši vēlamo, pagriež muguru un demonstrē pilnīgu kurlumu.
Vēl viņi sarīko skandālus un histēriju, manipulē, melo, krāpjas. Daži apzog gan savējos, gan svešos, piemēram, veikalos.
No vienas puses, jāsaprot, ka tā ir tikai egoistiska poza, mēģinājums pieteikt sevi, impulsīva reakcija. No otras puses, nedrīkst aizmirst robežas un ļaut bērnam kļūt bezkaunīgam un nodarīt jums sāpes.
Labi palīdz zināma atturība. Ne aukstā kara stāvoklis, bet pozīcija: mēs esam labi un maigi tikai tad, kad tu pats uzvedies atbilstoši. Ir daudz iespēju parādīt pusaudzim, kurš īsti mājās ir saimnieks. Atgādināšu veco principu: “Bērniem mūsu mīlestība visvairāk nepieciešama tad, kad viņi vismazāk to pelnījuši.” Citiem vārdiem sakot, esiet stingri, bet ne nežēlīgi, ievērojiet visus ierastos un labos ģimenes rituālus.
