Kā izdziedāt Herbertu Cukuru. Saruna ar aktieri Juri Jopi 43
11. oktobrī Liepājā pirmizrādi piedzīvos vēl pirms skatuves mūža uzsākšanas pamatīgu viļņošanos raisījusī muzikālā drāma „Cukurs. Herberts Cukurs”. „Piedošu sev, ja kāda nots nebūs tehniski nodziedāta tīra, bet nepiedošu, ja neizdosies izstāstīt stāstu,” tā par gaidāmo izaicinājumu – nospēlēt neviennozīmīgi vērtētā Latvijas laika aviatora Herberta Cukura dzīvesstāstu saka titullomas atveidotājs, aktieris un dziedātājs Juris Jope.
Jura spēcīgā balss un aktiera dotības jau pirms dažiem gadiem lika viņu, jaunu Nacionālā teātra aktieri ievērot pašmāju mūzikas varenajiem – gan Maestro Raimondam Paulam, kurš jauno dziedošo aktieri aicināja veidot kopīgas programmas, gan komponistam Zigmaram Liepiņam – Jura dziedātais Kvazimodo „Parīzes Dievmātes katedrālē” Nacionālajā teātrī iezīmēja viņa spožo mūzikla aktiera gaitu sākumu, kam sekoja pamatīgs pārbaudījums rokoperas „Lāčplēsis” 21. gadsimta versijas galvenajā lomā. Mūziklu parāde turpinās Liepājā, spēlējot galveno lomu arī mūziklā „Vestsaidas stāsts”.
Jau tad ne viens vien tirdīja Juri, vaicājot, vai tomēr viņš neizšķirsies iet mūzikas ceļu. Un patiesi – pēc dziedošā aktiera spoža uznāciena un trim aktiera ādā aizvadītām sezonām Nacionālā teātra „štatā” Juris šobrīd cieši apņēmies mainīt iesākto kursu. Nu tas uzņemts operas virzienā. Pašlaik tas nozīmē, ka daļēji jāatgriežas studenta lomā, ko nu jau otro gadu izdodas noturēt Latvijas Mūzikas akadēmijas vokāla klasē tenora Krišjāņa Norveļa vadībā. Profesionālam aktierim ar trīs klašu bērnu mūzikas skolas pieredzi saksofona un klarnetes spēlē tas ir pārbaudījums, nav viegli, turklāt ja mācības jāapvieno ar izrādēm un projektiem – piedāvājumu Jurim netrūkst.
Teātris pagaršots, opera vilina
„Šobrīd man ir skaidrs, ka gribu kāpt uz operas skatuves un tuvāko piecu gadu laikā nospēlēt kādu lielu lomu,” saka Juris. „Pēdējos gados noticis daudz lietu, satikti cilvēki, kas kaut ko mainījuši manā dzīvē – gan Raimonds Pauls, gan Zigmars Liepiņš. Esmu pateicīgs vokālajai pedagoģei Anitai Garančai, jo tieši ar viņu viss sākās. Prieks, ka esmu iepazinies ar daudziem cilvēkiem, ar kuriem esmu kāpis uz vienas skatuves gan estrādē, gan citos spēles laukumos. Tas ir skaisti, bet nu tas ir pagaršots.”
Laikam jau aktiera profesijā, tajā mūslaiku „konveijerā”, kāds mūsdienās ir teātris, dzirksts acīs drīz pazustu, spriež Juris. „Teātra projekti un eksperimenti nāk un aizsteidzas, bet operu jūtu kā kaut ko pārlaicīgu. Gribu tam pieskarties! Jo vairāk tajā ieej, jo saproti, cik tas ir skaisti un pilnasinīgi.”
Un opera taču nenozīmē atvadas no aktiermākslas. „Šī ir tikai spēles un skatuves maiņa. Mūsdienās sen vairs nav tā, ka „opernieks” tikai stāv uz skatuves un dzied. Tagad šīs profesijas – aktieris un operas solists – ir tik pietuvinātas, ka dažkārt aktieri netur līdzi pasaules lielajām operzvaigznēm, kuras, paldies Dievam, mums, latviešiem, pārsteidzošā kārtā ir augstas raudzes pasaulē novērtēti mākslinieki. Nebūšu pieticīgs un teikšu, ka latvietim operas skatuve ir daudz pateicīgāks portāls, no kura atsperties ārpus Latvijas. Šeit, vietējā „pīļu dīķītī” ir grūti atrast savu punktiņu, kur nostāties un attīstīties.”
Dramatiskais jeb spinto tenors ir balss diapazons, kurā turpmāk sevi saredz Juris. „Precīzāk, man ir visas iespējas par tādu kļūt,” viņš aši izlabo. „Tāda mazliet necilvēciska, spēcīga un augsta balss, tādēļ arī pasaulē tā ir liels deficīts. Hermanis „Pīķa dāmā”, Rūdolfs „Bohēmā” vai Kanio “Pajaci” – ceru, man izdosies līdz tam tikt. No otras puses šīs balss ceļš labi atbilst man, jo neko neesmu nokavējis – šajā balss kārtā kāpt uz skatuves un spēlēt lomas vajadzētu no 30 gadiem, tātad man vēl ir laiks. Turpmākajos piecos gados sapratīšu, vai varu stabili un profesionāli dziedāt operā.”
Netiesāt, bet domāt kritiski
„Brīvmākslinieks, kurš pats var izvēlēties, kādos projektos vēlas piedalīties,” par sevi saka Juris. Joprojām nav sarautas saites ar Nacionālo teātri, viņš ir arī “Čikāgas Piecīšu” solista Alberta Legzdiņa un trimdas latviešu mūziķu Lolitas un Andra Ritmaņu radītā mūzikla „Eslingena” aktieru sastāvā – pirmizrāde jau novembrī. Savukārt februārī Juris debitēs nelielā lomā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Ināras Sluckas jauniestudētajā Dž. Pučīni operā „Manona Lesko”.
Tomēr sarunas brīdī dziedātāja ikdiena paiet jaunatklātajā koncertzālē „Rīga” Zinātņu akadēmijas augstceltnē, kur top producenta Jura Millera īstenotais projekts – muzikālā drāma „Cukurs. Herberts Cukurs”. Juris nenoliedz, pretrunīgi vērtētā Cukura lomu uzņēmies personīgas intereses vadīts.
„Ļoti labi saprotu, ka šis ir pretrunīgs projekts. No vienas, „labās” puses, tas ir stāsts par sava laika izcilu pasaules mēroga avioinženieri, kurš gandrīz ne no kā uzmeistarojis lidmašīnu un aizlidojis uz Gambiju – par ko tā laika speciālisti teica – tas nav iespējams. No otras puses – viņu identificē tikai ar vienu vārdu – slepkava. Iedziļinoties šajā lietā, sapratu, ka Herberta Cukura nosodījums balstās līdz galam nepārbaudītā informācijā. Manuprāt, ir radīta liela, izpušķota pasaka, kurai bieži nav lielāka pamatojuma par „mans vectēvs stāstīja”, kuru kultivēja ne tikai latviešu, bet arī pasaules prese, un presei, medijiem, kā mēs redzam tagad, ir un jau tolaik bija milzu ietekme,” spriež Juris.
„Daudzi noteikti domā – kāpēc šo stāstu celt augšā. Tomēr man šis ļoti cilvēcisks stāsts par reāli salauztu ģimeni. Par cilvēku, kurš piedzīvojis četras politiskās sistēmas, kurās vajadzēja izdzīvot ne tikai viņam, bet arī viņa tuviniekiem. Krievi viņu sauca par fašistu, vācieši – par komunistu. Daudziem latviešiem tajā laikā nācās izdarīt lēmumus pret savu gribu. Mēs veidojam mūziklu nevis tāpēc, lai viņu attaisnotu vai apvainotu, bet lai izceltu dienas gaismā šo jautājumu. Daudziem, piemēram, manai paaudzei, viņa vārds vispār nav pazīstams. Šī būs mūsu versija par lietām, kā tās varēja notikt. Protams, mēs īsti nezinām, kā notika – neviens no mums taču ar sveci blakus nestāvēja. Tomēr viss, ko esmu lasījis par viņu, drīzāk pierāda viņa nevainīgumu. Bet tādas lietas ir jāvērtē tiesai, nevis mums mirstīgajiem.”
Juris teic – pirms izdarīt verdiktu Cukura lietā, vajadzētu atnākt un apskatīties. „Ideāli būtu, ja noskatoties šo muzikālo drāmu, cilvēks aizdomātos. Neesmu naivs, neceru, ka cilvēki uzreiz mainīs viedokli, bet svarīgi ir padomāt. Par to, vai tas, kas šķiet esam mūsu viedoklis, tomēr nav aizgūts bez seguma un argumentācijas. Es sev piedošu, ja kādā brīdī kaut ko tehniski nenodziedāšu tīri, bet nepiedošu, ja neizstāstīšu stāstu tā, kā to redzu es.”
Klusums ir biedējoša skaņa
Komponistam Jānim Ķirsim šāda izmēra projekts ir pirmais, tomēr, viņaprāt, muzikāli izdevies. „Visas kvalitātes, ko esmu guvis iepriekš, ļoti noderēs šajā projektā. Protams, dziedāšanu mūziklos nav viegli apvienot ar to, kā jādzied operā – tā ir pavisam cita vokāla specifika. Komponistam izdevusies ļoti dažādu stilu sintēze pēc labākajiem mūziklu principiem, turklāt, kas man ir ļoti svarīgi, tai ir ļoti laba mijiedarbība ar Pētera Draguna tekstu. Man ļoti patīk sadarbība ar režisoru Ivaru Lūsi, kuram ir savs skatījums uz lietām. Viņš skaidri zina, ko viņš vēlas un kā to panākt. Aktieru ansamblis – aktieri, dziedātāji, Miervaldis Jenčs, Atis Auzāns, Jānis Skanis, Jolanta Strikaite, ir lieliski.”
Jautāts, vai katrā lomā ieiet ar tik personisku degsmi, Juris pasmejas – „Esmu jauns!”. „Es augu kopā ar savām lomām. Līdz ar tām aug arī mans redzesloks. Man ir bijusi laime spēlēt lielas lomas, bet Cukurs ar visu vēsturisko slodzi ir kaut kas jauns. Lai gan neviennozīmīgas vēsturiskas tēmas mākslā, sevišķi kino, tiek cilātas ļoti bieži. Tie paši „Divpadsmit gadi verdzībā”… Vienmēr paliek jautājums – nu kādēļ runāt par tādām lietām? Par vēsturi? Manuprāt, tādēļ, lai nepaliktu vienaldzīgs. Man ir grūti būt vienaldzīgam pret lietām, kas notiek apkārt. Piemēram, tepat līdzās, Ukrainā, notiek briesmīgs karš. Man tas pat vairākas naktis murgos rādījās. Bet mēs šeit dzīvojam tādi atturīgi, piesardzīgi. Tāds klusums. Un klusums ir biedējoša skaņa. Lai gan pārsvarā visa literatūra, kino tomēr ir par mīlestību. Protams, arī mēs bez šīs tēmas šoreiz neiztiksim. Varbūt Herberta Cukura stāsta producentam bija savs iemesls, kādēļ viņš izvēlējās tieši šo darbu, bet mans uzdevums ir izstāstīt stāstu par cilvēku un to, cik daudz viņš gatavs darīt savu tuvinieku labā.”
