Ja ir tikai viens bērns, aicinātu apdomāt, vai vispār nepieciešams testaments. Bērns ir likumiskais mantinieks un likumā noteiktajā kārtībā jebkurā gadījumā saņems mantojumu. Ja ir vēlēšanās īpašumu atdot jau šobrīd, vecākam dzīvam esot, jāslēdz dāvinājuma līgums. 0
Ja bērni ir vairāki, bet visa manta tiek novēlēta vienam no viņiem, jāatceras, ka pārējiem bērniem būs prasījuma tiesības uz neatņemamās daļas izdošanu naudā. Tādas būs gan gadījumā, kad sastādīts testaments vai mantojuma līgums, gan tad, ja noslēgts dāvinājuma līgums, īpašumu uzdāvinot tādā apmērā, ka pārējiem bērniem nepaliek neatņemamās daļas.
Neatņemamās daļas apmērs ir naudas izteiksmē aprēķināta puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais mantotu pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā, aprēķinot no mantojuma atstājēja skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus.
Piemērs: ja mantojuma atstājējam ir trīs bērni un laulātā, bet īpašums ir atstāts tikai vienam bērnam. Pēc likuma mantojot, katrs mantinieks (trīs bērni un laulātā) saņemtu katrs ¼ domājamo daļu visa mantojuma. Šādā gadījumā neatņemama daļa katram no „apdalītajiem” mantiniekiem sastādīs 1/8 daļu no mantojuma vērtības (atskaitot parādus). Prasījuma tiesības uz neatņemamo daļu rodas pēc mantojuma atstājēja/dāvinātāja nāves, un tās ir jāpiesaka mantojuma pieņemšanai noteiktajā termiņā.
Civillikuma 428. pants dod iespēju bērnus vai mazbērnus atstumt no mantojuma (t.i., neļaut mantot) likumā paredzēto iemeslu dēļ. Šādā gadījumā viņi zaudē prasījuma tiesības uz neatņemamo daļu.
Bērnu vai mazbērnu no mantojuma var atstumt, ja viņš:
* izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupejošā (t.i., vecākas paaudzes pārstāvja) dzīvību, veselību, brīvību vai godu;
* ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību par augstāk minēto personu noziedzīgu nodarījumu;
* atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī;
* dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;
* nav izpildījis likumīgo pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;
* mēģinājis kavēt taisīt testamentu;
* testatoram dzīvam esot, bez viņa ziņas ar kādu personu noslēdzis līgumu par nākamo mantojumu.
Jāatceras, ka Civillikums paredz vēl citus īpašuma atsavināšanas veidus, ne tikai šeit pieminētos. Piemēram – uztura līgumu. Lai atrastu vispiemērotāko, ir sīkāk jāzina konkrētās ģimenes situācija, tādēļ vislabāk ir personīgi vērsties pēc konsultācijas pie kāda no zvērinātiem notāriem, kurš informēs par katra iespējamā darījuma tiesiskajām sekām, riskiem un izmaksām.
Izmaksas pie zvērināta notāra nosaka Ministru kabineta 2013.gada 3.septembra noteikumi Nr.737 „Noteikumi par zvērinātu notāru atlīdzības taksēm un to noteikšanas kārtību”.
Jāņem vērā, ka katrā konkrētajā gadījumā tās var nedaudz atšķirties, jo atšķiras, piemēram, testamenta lapu skaits, dāvinājuma līguma gadījumā takse noteikta procentos no darījuma summas, kā arī var būt citas nianses.
Valsts nodevu par notariālās darbības veikšanu noteic Ministru kabineta 2009.gada 22.septembra noteikumi Nr.1069 „Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi”.
Valsts nodeva par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā noteikta Ministru kabineta 2009.gada 27.oktobra noteikumos Nr.1250 „Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā”.
Tie paredz, ka par īpašuma tiesību pāreju, ja īpašums uzdāvināts bērniem, laulātajiem, vecākiem, brāļiem, māsām, pusbrāļiem, pusmāsām, mazbērniem, mazmazbērniem un vecvecākiem, jāmaksā valsts nodeva 0,5% apmērā no nekustamā īpašuma vērtības.
Par īpašuma tiesību pāreju mantošanas ceļā laulātajam un kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem noteikta valsts nodeva pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem – 0,25% no mantotā nekustamā īpašuma vērtības. Pārējiem pirmās un otrās šķiras mantiniekiem – 0,5% no mantotā nekustamā īpašuma vērtības.
