Kā izdabāt kaziņai? 0
Kā zināt, kad kaziņa grib āzi? Kad lecināt? Ko nedrīkst dot ēst kazām, kas tām varētu būt kaitīgs? Ar ko tās vislabāk barot ziemā? Ja kūtī nav citu lopiņu, bet tikai kaziņas, vai ziemā kūts ir jāsiltina? Mirdza Ventspils novadā
Kad laist pie āža
Kaziņa pirmoreiz var meklēties jau 4 – 5 mēnešu vecumā, bet lecināt tad vēl nedrīkst, jo dzīvnieka organisms vēl nav nobriedis. Latvijas Kazu audzētāju apvienības vadītāja Liāna Apine stāsta, ka Latvijas Vietējās kazas pie āža var laist 12 – 15 mēnešu, bet Zānes kazas 10 – 15 mēnešu vecumā. Labs rādītājs ir dzīvsvars: Latvijas Vietējās šķirnes kazai pirms lecināšanas būtu jāsver vismaz 38 kg, Zānes kazai – 40 kilogrami.
Parasti izteikta meklēšanās sākas augustā un turpinās ik pēc 18 – 20 dienām līdz pat janvārim. To viegli pamanīt – dzīvnieks kļūst nemierīgs, blēj, skurina astīti. Meklēšanās ilgst vienu vai divas diennaktis. Ja meklēšanās pazīmes manāmas no rīta, tās pašas dienas vakarpusē kazu ved pie āža, ļaujot aplekt vienu, vai vēl labāk – divas reizes. Apaugļota kaza vairs nemeklējas. Kazas var sapārot arī citā gadalaikā (piemēram, pavasara mēnešos), bet tad tās jāatstāj kopā ar āzi uz ilgāku laiku. Tā ir tā sauktā klusā meklēšanās. Kazas grūsnība ilgst vidēji piecus mēnešus.
Kā ēdināt
Viens no svarīgākajiem nosacījumiem kazu ēdināšanā – barībai jābūt sezonāli sabalansētai. Lai iegūtu daudz piena, ziemā kazām jādod sulīgā barība (skābsiens, kartupeļi, dārzeņi), priežu vai egļu zari, minerālbarība cietstāvošiem vai slaucamiem dzīvniekiem, vasarā – zaļa zāle un koku zari ar lapām, visu gadu – siens un salmi. Visvairāk piena (3 – 5 litri dienā) kaza dod pirmajos 3 – 4 mēnešos pēc atnešanās. Šajā laikā līdz ar sienu un spēkbarību īpaši nepieciešama sulīgā barība (40 %). Dienas devā spēkbarības nedrīkst būt vairāk par 30 % no visiem barības līdzekļiem (vienā reizē – ne vairāk par 0,5 kg graudu barības). Vislabāk kazām izēdināt placinātu graudu maisījumu. Laba barības piedeva ir kviešu klijas, sojas, saulespuķu un rapša rauši un spraukumi. Ganību sezonas sākumā svarīgi nodrošināt kazām enerģijas barību – kartupeļus, melasi.
Pie jauniem barības līdzekļiem dzīvnieki jāpieradina pakāpeniski. Jāuzmanās ar kāpostiem, biešu lapām, kartupeļu lakstiem. Ganību periodā jāatturas agri no rīta, pēc salnām vai lietus laist dzīvniekus tauriņziežu (āboliņa, vīķu) atālos, jo tas var izraisīt akūtu uzpūšanos.
Kazām barībā nepieciešama kokšķiedra, tāpēc vislabāk tām ganīties atmatā atstātos, aizlaistos, krūmainos zemes gabalos. Ja gana tikai kultivētās pļavās, kazas sāk nīkuļot un slimot.
Pirms atnešanās dzīvniekus nedrīkst ne pārbarot, ne nobadināt. Grūsnības pēdējā mēnesī kazām izēdina spēkbarību (apmēram 300 g diennaktī), pēc atnešanās devu pakāpeniski palielina atkarībā no piena daudzuma.
Divus mēnešus pirms atnešanās kazu vairs nedrīkst slaukt, lai tai atjaunotos tesmenis. Ja slaukšanu nepārtrauc, kazlēni pēc piedzimšanas, visdrīzāk, aiziet bojā, arī piena ir uz pusi mazāk.
Kad kazas atkal sāk dot pienu, tām jāatgūst spēja pārstrādāt daudz barības, tādēļ barības līdzekļiem jābūt kvalitatīviem. Sakņaugus un dārzeņus izēdina nevārītus, bet mazgātus no bļodām vai silēm. Ļoti laba barība ir āboliņa skābsiens, tas paaugstina izslaukumus. Ziemā kazas ļoti labprāt ēd lapainu zaru, vībotņu un nātru slotiņas, kā arī kadiķu un smalku kārklu zarus.
Kur izmitināt
Kazām labāk patīk koka kūtīs. Mītnei jābūt sausai, gaišai, plašai, sienām – noteikti ar pakojumu. Ja tās būs plikas, nenopakotas, mitrais gaiss kondensēsies uz logiem, griestiem un sienām. Ja kūts gaiss piedevām vēl būs sastāvējies, kazas ātri saslims vai pat ies bojā. Telpā noteikti jānodrošina svaiga gaisa apmaiņa (taču bez caurvēja), ventilācijas lūkas jātur vaļā. Kūtī var būt arī vēss, kādu laiku pat mīnusos, bet gaisam vienmēr jābūt sausam. Arī grīdai jābūt sausai. Par pakaišiem izmanto salmus, siena atliekas.
