Kā izaudzēt veselīgus kāpostaugus bez minerālmēslu lietošanas? 2
Kāpostaugiem nepieciešama ūdenscaurlaidīga, mitra, labi mēslota augsne, jo tie patērē daudz barības vielu. Augsnes skābumam jābūt no pH 6 vieglās augsnēs līdz pH 7 smagās augsnēs. Skābā, slikti kultivētā zemē neveidojas kvalitatīvas galviņas, augi nīkuļo un slimo. Kāpostaugi ir mitrumprasīgi dārzeņi. Tomēr pārmērīgā augsnes mitrumā un ilgstošā sausumā to augšana apstājas un raža samazinās. Skābas augsnes jākaļķo, piemēram, ar dolomītmiltiem iepriekšējā gadā pirms augu stādīšanas. To var darīt arī īsi pirms stādīšanas, jo kāposti labi pacieš augsnes kaļķošanu.
Kāpostaugus nedrīkst audzēt vienā vietā vairākus gadus. Tajā pašā vietā var stādīt pēc 3–4 gadiem. Neievērojot augu seku, kultūraugi drīz vien var saslimt ar bīstamo slimību – sakņu augoņiem. Priekšaugiem der kartupeļi, pākšaugi, gurķi, sīpoli, selerijas, kaņepes. Nepiemēroti ir citi kāpostaugi un rapsis.
Izmantojot kūtsmēslus, labāk, ja tos bagātīgi saņēmis priekšaugs. Tas nozīmē, ka organiskais mēslojums jāiestrādā vienu gadu pirms kāpostaugu stādīšanas, jo pakaišu daļiņas sekli ieraktajos svaigajos kūtsmēslos ir laba slēptuve spradžiem un citiem kāpostu kaitēkļiem.
Dēstu audzēšana un stādīšana
Kāpostaugus ieteicams audzēt ar dēstiem kasetēs vai podiņos. No iesēšanas līdz stādīšanai laukā paiet aptuveni 60–80 dienas, tāpēc var sēt jau marta sākumā. Pēc uzdīgšanas jāraugās, lai substrāts allaž būtu mitrs (nevis slapjš!) un dēstiem nepietrūktu gaismas. Stādīt laukā var tad, kad kāpostiem izveidojušās vairākas lapiņas. Protams, tas atkarīgs no šķirnes, paredzētā ražas izmantošanas veida un laika apstākļiem. Visagrāk stāda agrīnās šķirnes zem agrotīkla seguma. Pēc agrajiem kāpostiem maijā izstāda visvēlīnāko šķirņu galviņu un rožu kāpostus. Tiem seko vidēji vēlīno šķirņu skābējamo galviņkāpostu, vasaras ziedkāpostu, brokoļu, kolrābju un citu kāpostu stādīšana. Pēdējos jūlijā izstāda rudens ziedkāpostus.
Kāpostus parasti stāda lapu dienās, bet brokoļus, ziedkāpostus – ziedu dienās, jo ēdamā daļa ir ziedi, savukārt redīsus sēj sakņu dienās. Pirms kāpostaugu sējas vai stādīšanas zemei uzber plānu kārtiņu pelnu.
Kāpostu kaimiņi un kaitēkļi
Lai izaudzētu pēc iespējas labāku ražu, kāpostaugus, pie kuriem pieder arī sinepes, redīsi, kāļi, kressalāti, nevajadzētu sēt vai stādīt blakusrindās, blakuslaukos. Starp kāpostu rindām var stādīt, piemēram, selerijas, lai nojauktu ceļu kāpostu kaitēkļiem. Slikti kaimiņi kāpostiem ir visi sīvie augi – sīpoli, ķiploki, puravi. Krustziežiem uzbrūk spradži, tie slimo ar bakteriālo puvi, kad izpūst kāposta kacens. Infekcija saglabājas augsnē vairākus gadus.
Bioloģiskajā dārzeņkopībā aizsardzībai pret kaitēkļiem der uzklāt agrotīklu gan agri stādītajiem kāpostiem, gan vēlākajiem stādījumiem. Tiesa, lielā laukā segmateriāls varētu būt par dārgu. Agrotīklu var uzlikt uzreiz pēc stādīšanas vai sēšanas un turēt līdz ražas novākšanai. Jāņem gan vērā, ka zem seguma labāk aug arī nezāles, tāpēc tas regulāri jānoņem un augi jāizravē, jāaprušina.
Visiem kāpostaugiem patīk mitrums, rušināšana. Tie jāravē laikus, kamēr nezāles vēl ir mazas. Bieži jāirdina, sevišķi pie paša kāposta kacena, jo tur dzīvo kaitēkļi (stublāja apakšējā daļā attīstās kāpostu mušas kāpuri, kas intensīvi barojas).
Cīņā ar spradžiem un citiem kaitēkļiem bioloģiskie lauksaimnieki izmanto dažādus bioloģiski aktīvos preparātus, piemēram, pelnu novārījumu: 300 gramu izsijātu koku pelnu katlā aplej ar verdošu ūdeni un vāra aptuveni pusstundu. Virumam ļauj nostāvēties, biezumus nokāš un pielej klāt ūdeni – līdz 10 litriem. Praksē gan dārzeņkope pārliecinājusies, ka perspektīvāki izrādījušies nevis dažādie novārījumi, bet gan pelni, ar kuriem augus apkaisa vakarā, kad ir mitrs, lai pelni pielīp.
Papildmēslošana
Kāpostaugiem augšanas laikā nekādu papildmēslojumu nedod. Taču tie (piemēram, galviņkāposti) patērē daudz barības elementu, tāpēc var mēslot aptuveni ik pēc trim nedēļām ar vircu, kas atšķaidīta ar ūdeni (1 : 4), putnu mēsliem (1 : 10), vienam stādam atvēlot apmēram litru atšķaidītā šķidruma.
Audzējot ar bioloģiskajām metodēm, agrie kāposti vienmēr izdodas labi – tiem ir īss veģetācijas periods, galviņas izaug veselīgas, 1–2 kg smagas. Problēmaugi ir vēlie un skābējamie kāposti, arī ziedkāposti. Ar pārējiem dārzeņiem (sarkanie un baltie koniskie kāposti, pakčoi un citi) ir tā: dažos gados izaug labi, bet citos gados nav pat puses no paredzētās ražas.
Arī ziedkāpostus grūti izaudzēt bioloģiski, jo, neveicot papildmēslošanu augšanas laikā, tiem parasti pietrūkst molibdēna, sēra, bora un citu elementu. Turklāt ziedkāposti ir ļoti jutīgi pret aukstumu, karstumu, sausumu. Sliktos augšanas apstākļos neveidojas kvalitatīvas ziedgalviņas vai tās ātri sapūst.
