Kā izaudzēt ābolu rekordražu? Profesionāli augļkopji stāsta par izaicinājumiem dārzā 11
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Sesavas pagasta ZS Osīši saimnieki Dace un Mintauts Āboliņi ir Latvijā ļoti labi zināmi augļkopji. Dace Āboliņa, agrāk Lauku konsultāciju centra konsultante, cita starpā ir piedalījusies likumu un noteikumu gatavošanā, bet zinātņu doktors, asociētais profesors emeritus Mintauts Āboliņš desmitiem gadu ir mācījis Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentus. Āboliņi vienlaikus ar darbošanos valsts darbā izveidoja augļu dārzu, kur šogad vāca ābolu rekordražu. Viņi ir arī 2012. gadā izveidotā kooperatīva Augļu nams dibinātāji. Dace un Mintauts Āboliņi intervijā Agro Topam stāsta par augļu dārzu kopšanas pieredzi Zemgalē, tostarp par zinātnes atziņu izmantošanu dārza veidošanā, kā arī vērtē kooperācijas svarīgumu augļkopības nozarē.
– Kad sākāt ierīkot augļu dārzu, un cik lielu platību tas patlaban aizņem?
M. Āboliņš: – Pēc dibināšanas 1994. gadā ZS Osīši bija neliela lauku saimniecība, kur audzējām gan labību, gan arī cukurbietes. Ražas nebija īpaši lielas, ik gadu art Zemgales smago smilšmāla augsni nebija viegli, tāpēc sākām domāt par dārza stādīšanu. Turklāt abi ar Daci esam mācīti augļkopji. Tolaik dārza stādīšana Latvijā bija populāra. Par jauna dārza ierīkošanu valsts maksāja subsīdijas – 1000 latu par ha. Tas bija būtisks atbalsts. 2000. gadā, kad piedzima pirmais mazdēls, iestādījām ābeles pirmajā ābeļdārza hektārā. Pēc tam to darījām ik gadu, un nu kopējā augļu dārza platība ir 10 ha – ābeles aizņem 8,3 ha, bumbieres 1,1 ha, bet saldie un skābie ķirši – 0,52 ha.
– Kādi ir izaicinājumi augļu dārza stādīšanai Zemgalē?
– Zemgales līdzenumā nopietna problēma ir dārza aizsardzība pret valdošajiem rietumu vējiem, tāpēc vienlaikus ar dārza stādīšanu ierīkojām aizsargstādījumus. Stādīšana notika gandrīz vienlaikus, tāpēc no spēcīgā rietumvēja koki daudzviet ir nedaudz noliekti, dažkārt vējš tos izgāž vai nolauž. Ir lūzušas uz cidonijas potētas dažu šķirņu bumbieres. Koku nostiprināšanai augsnē bez individuālajiem balstiem 15–20 metru attālumā ierīkojām arī lielos balstus un novilkām stiepli. Stādīšanas attālums starp ābelēm ir 4 x 2 metri un arī 4,5 x 1,5 metri. Attālums starp bumbierēm un ķiršiem ir 5 x 3 metri.
D. Āboliņa: – Izaicinājums ir sausums, nepietiek mitruma. Ir bijuši gadi, kad dārzu laistījām. Šajā gadā kartupeļi izslīka, bet ābeles atdzērās un sevi lieliski parādīja. Izauga lieli āboli. Dārzos vajadzētu ierīkot pilienlaistīšanu, to daži Latvijas kooperatīva Zelta ābele augļkopji savos dārzos ir uzstādījuši. Mūsu gadījumā pilienlaistīšanai vajadzētu ļoti lielu naudas ieguldījumu – būtu jārok liels dīķis vai jāierīko dziļš urbums.
– Cik izturīgi kociņi ir pret salu?
M. Ā.: – Pie mums Sesavā ir viena no vislabākajām Latvijas augļkopības zonām – visu mūsu darbības gadu laikā sala bojājumi nav bijuši. Dažkārt, galvenokārt ķiršiem, ir bijuši saules apdegumi. Zemgale, Bauskas apkārtne ir augļkopībai ļoti piemērota. Arī Dobele ir piemērota, ne velti to savai darbībai izvēlējās selekcionārs Pēteris Upītis.
– Pastāstiet par ābolu šķirņu izvēli.
– Pirmo dārzu stādījām pirms aptuveni 20 gadiem, kad jaunu dārzu stādītāju bija daudz un nebija lielas izvēles gan piedāvāto šķirņu, gan arī potcelmu izvēlē un kvalitātē. Turklāt bija daudz nezināmā – šķirnes jaunas, vien nesen iekļautas Latvijā audzējamo šķirņu katalogā. Nebija zināmi labākie apputeksnētāji un ne vienmēr bija zināmi vienai vai otrai šķirnei vispiemērotākie potcelmi. Nosaukto iemeslu dēļ lielais šķirņu un potcelmu daudzums bija vislabākais izvēlētais darbības modelis. Patlaban varam teikt, ka tas nav slikts, ja vien ir iespējas daļu ražas pārdot tirgū. Ražas daudzumi nav lieli, jo sortiments ir plašs.
Pavisam dārzā ir vairāk nekā 20 ābeļu šķirņu un vairāk nekā desmit potcelmu. No zema auguma potcelmiem ir P.22, B.9, Pūre 1, P.59, B396, P.60 un M.26. Pēdējie divi nosauktie jau dod nedaudz lielāku augumu. No vidēja auguma potcelmiem šķirnes ir potētas uz MM.106, B.118, M.7, B.545 un MM.102. Rietumeiropā pārsvarā dominē viens zema auguma potcelms M.9, kas aptver 70–80% ābeļdārzu. Latvijā šā potcelma nepietiekamās salcietības dēļ to izmantot būtu riskanti. Pētījumi par labākajām potes un potcelma kombinācijām vēl jāturpina.
2015. gadā stādītajā 2,5 ha lielajā dārzā izvēlējāmies labākās un vispieprasītākās šķirnes. Tās ir: ‘Auksis’, ‘Rubin’, ‘Zaiļijskoje’, ‘Alwa’, ‘Aļesja’, ‘Tiina’, ‘Kovaļenkovskoje’, ‘Konfetnoje’, ‘Gita’, ‘Dace’, ‘Ligol’ un citas. Visvairāk ir šķirne ‘Auksis’, tad ‘Ligol’, ‘Alwa’. Šķirnes atkārtojas ik pa divām rindām. Ārzemēs komercdārzos galvenokārt audzē mazāk šķirņu un ar šādu modeli dārzā speciāli audzē apputeksnētājus. Mums speciālu apputeksnētāju nevajag, šķirņu dažādība ir liela.
Sliktāk sokas ar mazāk iekrāsotu šķirņu ābolu pārdošanu. Tās ir ‘Sinap Orlovskij’, ‘Antej’, ‘Koričnoje novoje’ u. c.
– Kas pēdējos 20 gados ir mainījies ābolu audzēšanas tehnoloģijā?
D. Ā.: – Labi, ka mūsu skolotājs, Bulduru tehnikuma pasniedzējs un daudzu grāmatu autors, Jānis Kārkliņš neredz, kā veidojam vainagu. Viņš mums, zarus retinot, neļāva atstāt celmiņus, nevajadzīgie zari bija jānogriež līdz stumbra valnītim. Pirms 5–6 gadiem pie mums atbrauca kāds vācu eksperts. Viņš darbojās traki, šķēres neņēma, bet zarus lauza uz leju, sakot, ka tas ir dabiski. Agrāk kokiem atstāja arī resnos zarus, patlaban atstāj iespējami vairāk tievus un ne pārāk garus zarus. Visražīgākie ir divus līdz sešus gadus veci ābeļu zari.
M. Ā.: – Par Vācijas metodi runājot – uzskata, ka, laužot zaru, kokā neielaiž infekciju no slimajiem kociņiem. Zars lūst pa starpšūnu telpām. Mūsu bumbierēm šķirnei ‘Suvenīrs’ un dažām citām atrada neārstējamo slimību – bakteriālo iedegu. Iespējams, šo slimību pārnesām ar šķērēm. Ideāli, ja pēc katra kociņa apgriešanas asmenīti notīrītu ar spirtu. Apreibsi no garaiņiem vien (smej)!
Koka vainaga veidošana ir radikāli mainījusies. Agrāk populārs bija retinātais posmu vainags, tagad veidojam vārpstveida jeb eglītes tipa vainagu. Ciešākos stādījumos – slaidās vārpstas vainagu.
Vēl mūsu pirmajā dārzā kociņos var redzēt zāģējumus. Ar tiem cenšamies bremzēt augšanu. Ar motorzāģi 20 cm augstumā no zemes iezāģē aptuveni vienu trešdaļu stumbra. Otru zāģējumu veic kociņa otrā pusē – 20 cm augstāk. Polijā dažviet to dara jau ziedēšanas laikā, mēs – pēc ziedēšanas. Cits variants ir sakņu saīsināšana ar īpašiem pie traktora piestiprinātiem nažiem, kas, ar hidrauliku iegremdēti zemē, pusmetra attālumā no stumbra saīsina saknes.
Vainaga veidošanā īsinām galotnes, vertikāli augošie, resnākie par vadzaru, sabiezinātie, bojātie jāņem ārā. Jāstrādā tā, lai līdz koku plaukšanai izgrieztu visu dārzu, t. i., vairāk nekā 10 000 koku. Mazāk iznāk darboties ar šķirnēm, kas potētas uz zema auguma potcelma.
Pareiza vainaga veidošana, un ja vēl to izdodas savienot ar veiksmīgu slimību un kaitēkļu ierobežošanu, ir pamats kvalitatīvai produkcijai. Tomēr aizvien viss neizdodas tik labi, kā mēs gribētu. Ir atrodami augļi ar kraupja un atsevišķām šķirnēm ar zemmizas korķplankumainības bojājumiem.
D. Ā.: – Agrāk koku rindstarpās turēja melno papuvi, audzēt zālāju kā patlaban neviens neiedomājās. Vākšanas laikā bija grūti – āboli sakrīt dubļos un lasītājs pats ir nomālējies. Traktors un piekabe grimst.
– Daudzus desmitus gadu mācījāt studentus un veicāt zinātnisko darbību Lauksaimniecības universitātē, varējāt praksē pārbaudīt teorētiskās atziņas. Ko jaunu izdevās atklāt?
M. Ā.: – Pēc universitātes beigšanas mācījos aspirantūrā. Mana tēma bija Potes un potcelma saderības pētījumi. Nav tā, ka uzpotē kaut ko un potcelms to pieņems. Uzpotē un brīnies, kāpēc neaug, kāpēc kokam agri lapas dzeltē. Tā ir nesaderības pazīme. Ja krasa nesaderība ir potes nolūšana saauguma vietā ar potcelmu, tad apslēptu nesaderību fiksēt ir grūtāk. Tā izpaužas ar potes nomāktu augšanu, koka veselības problēmām un sliktāku augļu kvalitāti.
Pētījumos potcelma un potes nesaderības iemeslu noteicām, kad tika konstruēti speciāli aparāti – auksanogrāfi. Tie ir kociņu garuma augšanas mērītāji, ar kuriem veģetācijas periodā un pat diennaktī varēja noteikt augšanas ritmu atšķirības potei un potcelmam. Sākām ar kokaudzētavu. Aparāts ar speciālu adapteri pievienots augšanas konusam, dzinuma gala lapiņai. Kociņš aug uz augšu, pašrakstītāja spalva ceļas uz augšu un uz cilindra ar pulksteņa mehānismu uzzīmē līkni – auksanogrammu pa diennakts stundām. Ābelīte aug pēc sinusoīdas līknes, visstraujāk vakara stundās no pulksten sešiem līdz astoņiem. Un augšanas minimums ir no rīta. Vēl vienu aparātu liku pie uzpotētā šķirnes acotņa, otru pie potcelma dzinuma. Salīdzināju, kā abi uzvedas. Izrādās, ka dažām potes un potcelma kombinācijām bija atšķirības par pāris stundām – acotnis auga ātrāk nekā potcelms. Vai tā ir saderība? Līdzīgi ir sadzīvē – vīrs mājās vēlas atpūsties, bet sieva aicina uz ballīti. Kāda saderība? Pētīju arī mēnešu un nedēļu ritmus. Secināju, kuras potcelmu kombinācijas dod labu ražu un kurām ir slikta saderība. Par auksanogrāfijas metodi saņēmām patentu.
Mēs konstatējām, ka nav ieteicams potēt šķirni ‘Antonovka’ uz ‘Antonovkas’ sēklaudža vai šķirni ‘Baltais dzidrais’ uz B.9 potcelma. Arī ‘Zarja Alatau’ neiesakām potēt uz P.59 potcelma. Vislabākās šķirņu un potcelmu kombinācijas varētu būt šādas: ‘Antej’/M.26, ‘Auksis’/Pūre1, ‘Belorusskoje maļinovoje’/B.118, ‘Konfetnoje’/Pūre1, ‘Kovaļenkovskoje’/Pūre1, ‘Sinap Orlovskij’/Pūre1, ‘Zarja Alatau’/P.60.
Citās valstīs potes un potcelma kombinācijām pievērš lielu uzmanību.
– Pastāstiet par ābolu audzēšanas tehnoloģiju.
– Vispareizāk sākt griezt zarus un veidot vainagu ir vēlākā pavasarī, martā. Mums ir lielas platības – lai paspētu, sākam agrāk. Kociņam viss spēks ir saknēs. Nāk pavasaris, saknes spēcīgas, augšā ir tukšas vietas, dzen jaunus dzinumus. Jābūt līdzsvaram starp saknēm un to, kas virs zemes. Cik daudz ir sakņu, tikpat lielai masai ir jābūt virs zemes.
Pirmais darbs pēc vainaga veidošanas ir minerālmēslu kaisīšana. Tā kā pamatmēslojums pēc augsnes analīzēm ir pietiekams, tad to dodam tikai jaunajam dārzam.
D. Ā.: – Vecākajā dārzā dodam mikroelementus, magniju, boru, molibdēnu u. c. – kā lapu mēslojumu.
M. Ā.: – Smidzināšanu sākam ar vara preparātu Čempions. Tad gaidām mūsu padomdevējus augu aizsargus par nākamajiem miglojumiem. Intervāls parasti ir desmit dienu. Smidzināšana pret slimībām, galvenokārt pret kraupi, ar dažādiem preparātiem – trīs četri smidzinājumi – notiek līdz Līgo svētkiem.
D. Ā.: – Kaitēkļu mums maz.
M. Ā.: – Pavasarī ir ļoti daudz strazdu. Tie, visticamāk, meklē kaitēkļus. Izdarījuši labu darbu, nāk ķiršu laikā mieloties. Mums ir pieci dažādi paņēmieni cīņai pret tiem. Ir gāzes lielgabals, kas regulāri šauj. Ir bļāvējs, it kā kāds putns būtu saķerts, ir gaisa vanagi, bumbas u. c. Vienu gadu ar tīkliem mēģinājām sargāt, putniņš ieķeras, ķērc, atbrauca pārbaudītāji, teica, ka tā nedrīkstot – tikai ar saucieniem tiš, tiš jādzen projām.
D. Ā.: – Mēs nezinājām seno laiku metodi – svaigas sālītas siļķes vajag karināt, un neviens neiet klāt tik ilgi, kamēr tās sažūst.
M. Ā.: – Cits darbs ir zāles pļaušana. Mums jaunajā dārzā ļoti labi aug baltais āboliņš, kas piesaista arī slāpekli. Bites medu nes, Dace ir saimniece desmit saimēm. Gaidu, kad āboliņš nozied, tad pļauju. Sēkliņas izsējas, un āboliņš aug vēl vairāk.
Kāpēc koki zied, bet nav ražas? Tā ir sarežģīta lieta. Kādreiz ziedēšanas laikā neredz nevienu biti. Auksts, vējš, bet tik un tā ir āboli. Citā reizē ir labāki apstākļi, bet nav ražas. Daļēji tas var būt saistīts ar to, ka puteksnim, spermijam, ir cits – no olšūnas atšķirīgs – dzīves ilgums. Olšūnai tas parasti ir īsāks. Ja spermijs laika apstākļu dēļ nepagūst olšūnu apaugļot, tad ābolu nav.
Pirms diviem gadiem bija ļoti garš pavasaris, ilga ziedēšana un āboli neaizmetās. Smidzinām ar preparātiem, kas veicina apaugļošanos.
D. Ā.: – Pirmie ķirši uz Līgo svētkiem ir gatavi. Ābelēm, ja iznāk, veicam auglīšu retināšanu. Tie ir jāizkniebj tā, lai būtu virsma, asimilācija, lai sabarotu ābolu. Nedrīkst vienā ķekarā būt trīs āboli. Vidējais vai sliktākais ābols ir jāizņem.
M. Ā.: – Kad sliktāk izdodas smidzinājumi, āboliem vienalga ir kraupis. Tad kraupja bojātos jāizkniebj. Šajā sezonā smidzinājumi izdevās – viss bija labi. Atskaitot vienu daļu, kur pieļāvām kļūdu un raža bija mazkvalitatīva.
– Kāda šogad izauga raža?
– Šajā gadā tā vien varējām novākt – bija rekordraža. Vēl visi skaitļi nav savilkti, tomēr zinām, ka ražība jaunajā dārzā noteikti bija lielāka nekā 25 t/ha. Salīdzinājumam – agrāk vairāk par 15–18 t/ha savākt nevarējām. Ražība 22 gadus vecajā dārzā nav mazāka, tomēr āboliem ir sliktāka kvalitāte –tie ir mazāki, slimības sporas salien mizā, grūtāk ar tām cīnīties. Šajā sezonā āboli vēl nebija īsti gatavi, tomēr mūs ik dienu aicināja ražu vest pircējam – vairumtirdzniecības firmai. Ik dienu šķirojām, galvenokārt šķirni ‘Konfetnoje’. Ābolus pārdodam caur kooperatīvu, daļu arī paši vedam uz Brāļu tirgu Jelgavā un gadatirgiem.
– Kāda ir ābolu pārdošanas cena?
– Sākumā par 75 centiem kilogramā. Kad pietrūka ‘Konfetnoje’ šķirnes ābolu, vedām ‘Auksi’, kas gan nebija īsti pareizi – pārāk agri šai šķirnei. Tālāk mūsu āboli nonāk Rimi un Maxima veikalu tīklā. Patlaban cena ir nokritusies līdz 65 centiem par kg, mazāks ir arī pieprasījums. Vairumpircējs mūs mierina, ka nopirks visu Osīšos izaudzēto ražu. No brāķētajiem āboliem paši spiežam un pārdodam sulu svaigā vai izkarsētā veidā vai arī pārdodam pārstrādei sulā.
D. Ā.: – Mūsu kooperatīvā Augļu nams ābolus audzē 13 biedri, galvenokārt Kurzemē.
M. Ā.: – Pircējus atrodam paši, pārdošana notiek kooperatīva vārdā. Kooperatīvs ir laba, vajadzīga lieta, biedriem ir izdevīgāki ES atbalsta nosacījumi. Mēs daļu tehnikas vienību pirkām par ES fondu līdzfinansēto atbalsta naudu. 2015. gadā ar ES līdzfinansējumu uzbūvējām augļu glabātavu un iestādījām ābeļdārzu 2,5 ha platībā. Augļu namam ir lielas izaugsmes iespējas. Patlaban vēl mūsu kooperatīva biedri neaudzē tik daudz ābolu, lai tos vestu tieši uz veikalu. Vairumtirdzniecības bāze paņem sev trešdaļu cenas. Cits augļkopju kooperatīvs – Zelta ābele – ved ābolus uz Maxima veikalu tīkla sadales punktu Olainē.
D. Ā.: – Mūsu kooperatīvs patlaban cenšas sākt sadarbību ar Lidl veikalu tīklu. Lai arī cena ir laba, ir sarežģīti. Ir vajadzīga augsta ābolu kvalitāte. Jānis Lepsis, mūsu kooperatīva vadītājs, veic pārrunas.
Vēl viens pārdošanas kanāls ir programma Skolas auglis, kuras nosacījumu izveidē es arī piedalījos. Ielēcām pēdējā vilcienā. Neviens neticēja, ka ES maksās par ābolu piegādi labu samaksu. Pirmajos šīs programmas darbības gados notika ļoti lielas pārbaudes. Mēs vieni no pirmajiem sākām piedalīties programmā, patlaban ir liela konkurence.
Caur kooperatīvu darbojoties, neredzam naudas plūsmu, tāpēc guvām arī mācību. Viena firma, Jelgavas augļi, bankrotēja, palika mums parādā 5000 eiro. Patlaban regulāri prasām, vai mūsu pircēji kooperatīvam ir ieskaitījuši naudu. Bijām domājuši, ka cilvēkiem var uzticēties, tomēr ir jāpārbauda!
M. Ā.: – Osīšos bez ražas nav bijis neviena gada. Ir bijusi lielāka vai mazāka raža. Tā parasti atšķiras pa šķirnēm. Ja ir šķirņu dažādība, bez ražas palikt nevar. Šā iemesla dēļ Polijā ir izveidoti labi nosacījumi. Proti, glabātavās ir palielināts CO2 īpatsvars, samazināts skābekļa daudzums, kas ļauj ābolus ilgāk saglabāt. Pūrē arī ir viena tāda glabāšanas kamera. Polijā glabā un pārdod arī divus gadus vecus ābolus. Otrajā gadā tiem gan nav tik laba kvalitāte kā pirmajā gadā.
– Kooperatīvs, iespējams, ne vienmēr biedriem var piedāvāt visaugstāko tirgus cenu.
D. Ā.: – Ir vilinājumi pārdot ražu arī citviet. Mēs, kā teicu iepriekš, braucam arī uz tirgiem, drīkstam 10% ražas pārdot tirgū. Pārējais daudzums ir jāpārdod caur kooperatīvu. Piedāvājam arī pašlasīšanu un redzam, ka šo iespēju galvenokārt izmanto jaunie cilvēki. Viņi, galvenokārt ģimenes ar bērniem, arī ir tie pircēji, kuri saprot vietējo ābolu priekšrocības – svaigumu, veselīgumu, saudzīgu audzēšanu. Pērkot neskatās uz cenu, pērk ābolus par diviem eiro kilogramā. Senioriem savukārt ir mazas pensijas, tāpēc mūsu āboli, visticamāk, ir pārāk dārgi. Mēs nezinām, kas tagad notiks, ziema ar dārgo apkuri vēl nav atnākusi.
M. Ā.: – Nelaime ir, ka nekur neredz vēstījumu, ka Latvijas āboli ir veselīgāki un mazāk smidzināti nekā no citām valstīm vestie āboli.
– Kas Latvijas augļkopības nozarē būtu uzlabojams?
– Jābūt ir augļkopības konsultantiem, bez viņiem nevar. Jāizveido ir sistēma, lai šo padomdevēju pakalpojumus būtu ērti un izdevīgi izmantot. Mums konsultants padomus dod par kraupi. Bet par mēslošanu padomdevēju nav.
– Kā ir iecerēts tālāk attīstīt dārzus?
D. Ā.: – Zaļais kurss noteikti ietekmēs arī augļkopjus. Nedrīkst būt uz ābola pat neliels kraupja bojājums. Kā varam samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietojumu? Ir arī cilvēki, kuri meklē tieši kraupja skartos ābolus, jo viņi uzskata, ka tie nav smidzināti, ka kraupainie āboli ir vēl garšīgāki, saldāki nekā tie, kurus šī slimība nav skārusi. Būs jādomā, kā turpmāk strādāt…
Uzziņa
Zemnieku saimniecība Osīši
* dibināšanas gads – 1994.;
* specializācija – augļkopība (ābeļdārzs 8,3 ha, bumbieru stādījumi 1,1 ha, saldie un skābie ķirši 0,52 ha);
* zeme – 30 ha, tostarp augļu dārzs 10 ha platībā (velēnu karbonātu augsne);
* darbinieki – viens pastāvīgs, sezonas laikā 5–6;
* dalība NVO – Latvijas augļkopju asociācija, LPKS Augļu nams dibinātājs, biedrība Zemnieku saeima; Latvijas Zemnieku federācija;
* tehnikas parks – traktori Arbos 2035, MTZ 820, T 25, YTO SG 254, dārza smidzinātājs Wulkan 1000, konteineru pacēlājs ar šķirojamo galdu, zāles smalcinātājs, piekabes, Renault Master un Renault Kangoo autobusi, Hyster autokārs.
