Kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu 202
Inese sociālajos tīklos dalījusies ar stāstu, kā iegādājusies olīveļļu. Viņas zināšanas par šo produktu ir lielas, kā arī izpētījusi internetā pieejamo papildu informāciju un izdarījusi secinājumus.
Turpinājumā pašas Ineses rakstītais!
“Mana sazvērestības teorija jeb stāsts par to, kā es “iegrābos” veikalā “Mego” un kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā.
Iepērkoties lielu lomu nospēlēja nelielais pudeles izmērs, tāpēc īpaši nepievērsu uzmanību vārdiem “sansa”, vai angliski “pomace”. Samaksājusi 6,29€ un, atnesusi pudeli mājās, kā jau esmu radusi Itālijā, nopirkto eļļu nedaudz nogaršoju.
Garša līdzinājās lētajām cepamajām eļļām, ko Itālijā tirgo līdz apmēram 2€ 1 litra plastmasas pudelēs. Sākumā domāju – re, lētā eļļa tiek uzdota par olīveļļu un tirgota pa dārgo. Tomēr nolēmu internetā pastudēt, ko īsti nozīmē vārds “sansa di oliva”.
Izrādās, tā ir eļļa, kas tiek izspiesta no olīvu atkritumiem – ap kauliņiem un mizām palikušās olīvu masas. Pie tam šādu eļļu nav iespējams izspiest mehāniski, kā tas notiek, spiežot augstvērtīgo produkciju, bet gan ar šķidruma palīdzību. Šķidrums, kas tiek pielietots, ir heksāns (itāliski: esano).
Par heksānu savulaik varēja lasīt, ka tas ir naftas un dabasgāzes sastāvā atrodams produkts, kas ož pēc benzīna, viegli uzliesmo, bet, nonākot organismā, oksidējas aknās, veidojot, “iespējams” neirotoksisku vielu.
Gribu piebilst, ka Itālijā esmu nodzīvojusi 29 gadus, taču nekad neesmu redzējusi nevienu olīveļļu ar tiem logo, kas redzami Latvijas veikalos. Šis, konkrētais logo jau ir daiļrunīgs pats par sevi – sirsniņa ar uzrakstu “Zelta lāse”, jeb “Zelta piliens”.
Tā, ka lietojiet vien uz veselību un neslimojiet! Jā – un maksājiet par to dārgu naudu, dārgāku nekā pircēji Itālijā maksā par labu, augstvērtīgu olīveļļu.”
