Kā inficēt ar kultūru? 2
Sestajā un septītajā novembrī svinīgi tiks ieskandināts Liepājas “Lielais dzintars” – trešā reģionālā koncertzāle Latvijā, kurai 2018. gadā vajadzētu pievienoties vēl vienai – Ventspils koncertzālei. Šo vērienīgo kultūras infrastruktūras objektu tapšana saistījās gan ar lielām cerībām, gan ar tikpat nerimstošām bažām. No vienas puses, tiem vajadzētu kļūt par atsvaidzinošu gaisa malku reģionu kultūras telpas attīstībā. No otras puses, paustas šaubas gan par to saturisko, gan kvantitatīvo piepildījumu. Vai šobrīd var teikt, ka daudzmiljonu reģionālo koncertzāļu projekts vismaz sāk piepildīt savu sākotnēji noteikto misiju tuvināt augsti profesionālo kultūru laukiem un ir kļuvis par valsts kultūrpolitikas sastāvdaļu? Kā savu attīstību redz jaunpienācējs Liepājas “Lielais dzintars”? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latgales vēstniecības “Gors” mākslinieciskās nodaļas vadītāja Ilona Rupaine, Vidzemes koncertzāles “Cēsis” valdes loceklis Juris Žagars, Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” valdes locekle Baiba Bože, Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Vilsone. Sarunu vadīja “LA” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.
“Hennessy” efekts kā indikators
– Visos trijos gadījumos jums ir bijis vai arī vēl ir priekšā ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – veidot savu publiku gandrīz pilnīgi no jauna. Cik reģionālajām koncertzālēm izdevies sasniegt tieši vietējos un tuvējo reģionu iedzīvotājus?
I. Rupaine: – Nevar teikt, ka Latgales vēstniecība “Gors” radās tukšā vietā, kur līdz tam nebija nekādu kultūras aktivitāšu, taču simfoniskās mūzikas koncerti līdz tam Rēzeknē nevarēja notikt, jo fiziski nebija telpu. Mūsu lielais izaicinājums bija iesākt šīs koncertzāles dzīvi, jo, kad stāstījām, izskanēja: “Kā? Rēzeknē koncertzāle? Pie jums taču ir bezdarbs un cilvēkiem nav naudas?” Bija liels izaicinājums pierādīt, ka vajag pašu ēku. Pēc atklāšanas, protams, pirmo pusgadu un varbūt pat gadu pārsvarā bija tā saucamie intereses apmeklētāji, kas vēlējās to redzēt.
– Otrais darbības gads jums noteikti ir vēl lielāks izaicinājums…
– Labā ziņa ir tā, ka ēka atrodas ģeogrāfiski un reģionāli ļoti izdevīgā vietā. Jau to būvējot, sapratām, ka mūsu vistuvākā mērķauditorija ir apmēram simt kilometru radiusā – salīdzinoši lielās pilsētas – Jēkabpils, Ludza, Preiļi, Balvi, Daugavpils. Ir pierādījies, ka šie cilvēki brauca pie mums toreiz un brauc arī tagad. Arī otrajā gadā cilvēku interese nav mazinājusies.
– Kā jums izdodas piepildīt Lielo zāli ar tūkstoš vietām?
– Sākumā mums likās, ka tā pildīsies septiņas līdz desmit reizes gadā un ka lielākais akcents būs uz Mazo zāli ar 200 vietām. Īstenībā ir gluži pretēji – Lielā zāle piepildās visbiežāk un Mazo zāli pilnībā noslogojam divas trīs reizes mēnesī.
– Cēsu koncertzālē ir 800 vietu – mazāk nekā Rēzeknē…
J. Žagars: – Reāli Cēsu koncertzāles piepildījums uz KM finansētajiem profesionālās mākslas pasākumiem ir 400 līdz 500 cilvēku, vidēji – 380. Mūsu darbība ir trīs daļās – vieni ir KM finansētie pasākumi, otri – mūsu pašu rīkotie, kur jāraugās, lai ieņēmumi būtu sabalansēti ar izdevumiem, un trešie – producentu pasākumi, kur tikai iznomājam zāli.
Pirmā gada fenomens tagad būs liels izaicinājums Liepājai. Pirmajā gadā radīsies ilūzija, ka viss ir kārtībā, jo brauks tūristi ekskursanti, kuri nāks uz visu. Otrais gads ir tas, kas parāda īsto situāciju. Man ļoti nepatīk, ka lieto terminu “publikas audzināšana, izglītošana”, tā ir mazliet sovjetiska pieeja – it kā mēs kādu audzinām. Tā vietā parasti lietoju vārdu “pieradināšana” jeb, vēl labāk, “aplipināšana, “inficēšana” – tas ir it kā medicīniskāk, bet precīzāk. Šā jēdziena nozīme – parādīt cilvēkam, ka emocionālo baudu spektrs ir daudz plašāks, nekā, iespējams, viņš vispār zināja, toties viņa dzīve kļūst krāšņāka un tās emocionālā kvalitāte neapšaubāmi aug.
– Bet vai nav tā, ka jūsu rīkotā Cēsu mākslas festivāla auditorija ir lielā mērā rīdzinieki? Cik aktīvi to apmeklē cēsnieki?
– Nav tādu rīdzinieku un cēsnieku. Vismaz mēs tādu starpību nejūtam. Protams, uz festivālu brauc daudzi no Rīgas, bet dominē tomēr vietējie un apkārtējā reģiona iedzīvotāji. Varbūt tādēļ, ka esam tuvāk Rīgai un ka Cēsīs izglītības un kultūras līmenis tradicionāli visos laikos ir bijis salīdzinoši augsts. Atšķirība ir tā, ka festivāls notika tikai vasarās, mums bija ļoti labs apmeklējums, jo cilvēki koncentrējās uz to, ka tieši šajā laikā varēs saņemt profesionālās mākslas produktu. Tagad, kad ir koncertzāle un cilvēki saņem šo piedāvājumu visa gada garumā, jūtam, ka festivāla auditorija zināmā mērā atslābst.
Ja runājam par finanšu pusi, tad biļešu cenas uz Kultūras ministrijas finansētajiem profesionālās mākslas pasākumiem ir zemākas nekā uz popkultūras notikumiem. Tātad biļešu cenas un naudas arguments vispār nav izšķirošais faktors, kas sabiedrībai liegtu lietot augstvērtīgu profesionālās mākslas produktu. Mums ir tā – ja ministrija šā segmenta pieejamībai iedod 10 eiro, tad saņemam atpakaļ vidēji 7,6 līdz 8 eiro. Bet priecājamies, ja atsevišķi uz akadēmiskās mūzikas koncertiem atgūstam nedaudz vairāk nekā pusi. Vidējā biļetes pārdošanas cena ir desmit eiro un KM vēl piemaksā pie katras biļetes septiņus eiro. Tātad reāli akadēmiskās mūzikas koncerta biļete izmaksā 17 eiro. Tomēr vēlos dalīties kādā novērojumā. Ir tāds fenomens, ko saucu par “Hennessy” efektu, un tas patiešām strādā – ka kafejnīcā akadēmiskās mūzikas koncerta laikā stāv rinda. Savukārt lēta popmūzikas koncerta laikā kafejnīca ir izmisumā, jo viņiem nepildās kase. Protams, no šāda viedokļa spriežot, var teikt, ka ir zināma attiecība starp to, kāds sabiedrības slānis patērē to produktu, ko piedāvajam subsidētu no KM naudas, un kāds – tikai popkultūras komercproduktu. Tā, protams, ir atšķirīga auditorija, bet tā ir visā pasaulē. Tomēr tā ir arī labā ziņa Latvijas ekonomikai.
