“Patiesībā sievietei nav ne spēka, ne jaudas, viņa vienkārši dara, velk.” Saruna ar aktrisi Janu Čivželi 5
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
JANA ČIVŽELE ne vienā vien Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējumā ir gan aktrise, gan kostīmu māksliniece. Viņas jaunāko veikumu abos ampluā skatītāji gaida Alvja Hermaņa iestudētajā izrādē “Sievietes un vīrieši”, kas balstīta vācu autores, sieviešu līdztiesības cīnītājas Majas Codes lugā “Status guo” un piedāvā tādu realitātes modeli, kur sieviešu un vīriešu sociālās lomas ir samainītas vietām.
Šim iestudējumam pandēmija liek kāju priekšā nu jau otro reizi – pirmizrāde bija ieplānota 13. martā, kas kļuva par pirmo ārkārtas situācijas dienu, un nu priekškara vēršana negaidīti atlikta uz 19. novembri, jo ar nelāgo vīrusu saslimis viens no JRT aktieriem.
Jana, Jaunajā Rīgas teātrī spēlē jau septiņpadsmit gadus. Par kuriem darbiem tu teiktu paldies, ka tev tie bijuši?
J. Čivžele: Ienācu teātrī ar ļoti jaudīgo izrādi “Tālāk”. Retais piedzīvojis ko tādu kā mēs, dzīvojot uz skatuves “stikla kastē”. Otra ir “Ledus” pie Alvja Hermaņa – izrāde, kurā katru reizi ar mani kaut kas notika.
Spēlēju, būdama pat astotajā mēnesī. Ainā, kur visi izrādes varoņi iet mīļoties, apskauties, Alvis teica – tu gan paliec savā krēslā, ka, spiežoties ar savu punci, tādā barā vēl nenobaidi skatītāju. Bet man tik ļoti gribējās būt ar visiem kopā, nepalikt malā! Mārai Ķimelei esmu pateicīga par Noru “Leļļu namā” (par šo lomu Jana Čivžele “Spēlmaņu nakts” 2016./2017. gada sezonā tika nominēta kā Gada aktrise).
Jau piekto gadu Ģertrūdes ielas teātrī iet “Rondo”, kur mans partneris ir Mārtiņš Upenieks. Izrādē desmit pāri un desmit ainas.
Šo izrādi man ļoti patīk spēlēt, jo tajā trauciņā sakrituši visi mani iedvesmojošie aspekti – režisors, dramaturģija, partneris, manas aktrises robežas, kuras katrā izrādē varu paplašināt un pārkāpt. Izrādei ir stipri pamati, taču drīksti tos it kā apiet un atkal nonākt tajā pašā punktā…
Tevi ievērojusi arī kinokamera.
Šad tad. Sarodu ar to, ka pēc izskata neesmu visnotaļ klasiska latviešu meitene, līdz ar to bieži dzirdu – atnāc uz provēm, esi vizuāli tik īpatnēja… Sāku to pieņemt un pat lepojos, ja jau manā ciltskokā spāniete, no kā tumšie mati, deguns, sejas panti un arī karstasinīgums. Bet kino man nav liela pieredze.
“Melānijas hronikā” esmu pāris epizodēs. Tas laiks man bija ļoti grūts. Pēdējo filmēšanas dienu pametu, jo mana mamma bija ļoti slima un iekrita komā. Latgalē mani iesēdināja Rīgas autobusā kā no filmēšanas lopu vagonā – šausmīgos zābakos, netīrās biksēs, izspūrušiem matiem… Uz mani tā nedaudz dīvaini nolūkojās – droši vien no kādas nelabvēlīgas ģimenes…
Šovasar vienā brīnišķīgā mazā epizodē filmējos pie Matīsa Kažas topošajā spēlfilmā “Neona pavasaris”, spēlēju mammu gandrīz divus metrus staltam puisim, kuru atveido mūsu JRT jaunais aktieris Gerds Lapoška.
Patīk Matīsa pieeja, ka mammām nebūt nav jāizskatās mammas gados. Super! Vēl viena šīs vasaras pieredze ir JRT filmētajā seriālā “Aģentūra”, kur veidoju kostīmus.
Jā, kas tevi īsti saista tērpu pasaulē? Pirms trim gadiem Mākslas akadēmijā ieguvi maģistra grādu modes mākslā.
Jau iepriekš biju veidojusi kostīmus izrādēm, tā varētu turpināt, bet… Teātrī paklīda runas par izmaiņām trupā. Tāda doma tika izmesta, taču nezinājām, kad un kurus (tajā sezonā no JRT atlaida sešus aktierus. – V. K.).
Braucot ar riteni, skaudri iedomājos – ko darīšu, ja tā kārts kritīs arī uz manu pusi? Biju zaudējusi mammu, kura vienmēr bijusi mans atbalsts… Tajā mirklī sapratu, ka jārīkojas pašai. Atvēru mājās datoru un ieraudzīju – ir tikai pusotra nedēļa, lai pieteiktos studijām maģistrantūrā. Mana mamma arī ļoti vēlējās, lai studēju.
Pēc profesijas mediķe, viņa pati ilgu laiku turpināja studēt, LU pabeidza piecdesmit triju gadu vecumā. Kādreiz mums sanāca visai asi, kad viņa mudināja – tu arī varētu vēl studēt! Bet, ja studēju otru reizi, tad nevis studēšanas pēc, bet to, ko ļoti vēlos.
Kad sapratu, ka tā ir modes māksla, man bija trīsdesmit četri gadi. Man patiesi ļoti patīk strādāt ar kostīmiem, tas mani iedvesmo un aizrauj. Trumpis, ka pati esmu aktrise, taču tā manī nekad nekonkurē ar kostīmu mākslinieci.
Kad Dailes teātrī Intara Rešetina iestudētajā “Mātē” Lilitas Ozoliņas spēlētās sievas un mātes rokās nonāca sarkana, erotiska, bet nekādi vairs neuzvelkama kleita, uzslavēju tavu kostīmu mākslinieces fantāziju!
Sarkanajai kleitai ir dziļa, jēgpilna nozīme. Režisora vēlme bija iekļauties melnbaltās kostīmu krāsās. Bet kas cits, ja ne sarkanais, varētu būt vienīgais spilgtais akcents, turklāt kaisles, aizrautības, mīlestības un greizsirdības simbols?
Taču labi apzinājos – cits tonis un nevis tieši tīri, indīgi sārtais – tērpu padarītu klišejisku. Audumu meklēju pusmēnesi – pie piegādātājiem, pa veikaliem, pat Lietuvā, rakos katalogos… Ieraudzīju mazā veikaliņā Barona un Stabu ielas stūrī: ir!
Tādus mirkļus saucu par Visuma dāvanām. Kā balva par to, ka, par spīti termiņiem, kas steidzina, laika trūkumam, neesmu padevusies, bet turpinājusi meklēt, kamēr īstais iekrīt rokās.
Savukārt turpat, Dailē, izrādē bērniem “Inspektors Tutū” kostīmi ārkārtīgi krāšņi, vērienīgi, Velns fliteru, gliteru spīdīgā kleitā, aktrises spēlētais Vilks ādas kažokā, plīvojošu spalvu un augstpapēžu zābakos…
Ļoti sekoju līdzi augstajā modē notiekošajam, tas ir mans hobijs. Bet Velns šajā izrādē ir mans mīļākais tēls, mīļākais varonis arī manam divpadsmitgadīgajam dēlam.
Un Niklāvs Kurpnieks to nospēlē debešķīgi! Likās, ka ar spīdīgo kleitu piešķiršu šim tēlam vēl kādu negantumu klāt.
Turklāt vīrieši mūsdienās ģērbjas sievišķīgāk – arī modes pasaulē šobrīd tas tiek iezīmēts. Pieeja Velnam kļuva par manu atslēgu un impulsu pārējiem kostīmiem.
Un nu – par izrādi “Sievietes un vīrieši”. Par ko, tavuprāt, stāsts?
Kas notiktu – un savā ziņā tas jau notiek –, kad sievietes uzņemas vairāk un kļūst vīrišķīgākas, savukārt vīrieši – maigāki, nodarbojoties ar lietām, kas nešķiet viņiem radītas.
Bet es domāju, ka te ir katra paša brīva izvēle.
Es, piemēram, nevēlos kļūt par veci vai vīreni, kā par mūsu varonēm saka mana kolēģe Elita Kļaviņa.
Ausīs pielipis no vīriešu mutēm sievietēm sacītais, ko agrāk uzskatīju par komplimentu, bet tagad vairāk uztveru kā aizvainojumu – oi, cik tu stipra, cik daudz vari!
Patiesībā sievietei nav ne spēka, ne jaudas, viņa vienkārši dara, velk.
Tādi “komplimenti” drīzāk ir manipulācija, vēlēšanās sievietes pleciem vēl vairāk uzkraut, un tu esi spiesta tāda būt, patiesībā izdegot…
Alvis Hermanis izrādes kontekstā teicis, ka “Me Too” kustība radikāli izmainījusi sadzīves uzvedības kodus, taču politkorektuma terors un cīņa par upura lomu dialogu starp dzimumiem tikai sarežģī… Izrādē tava teātra literārās daļas vadītāja Alise kopā ar režisori, īstu “vīreni” izvērtē jaunos aktierus vīriešus – izbaudot, izgaršojot savu varu, ar tikko uztveramiem seksuāliem mājieniem valšķīgās piezīmēs…
Teātris balstās arī zināmās simpātijās. Protams, lomas dalot, no svara tava varēšana, aktieriskā amplitūda, talants, tēla piemērotība, bet izšķiršanās mirklī starp vienu vai otru aktieri savu nospēlē arī režisorā izraisītās simpātijas, vai iekrīti acīs vai ne.
Kaut kas tajā visā objektīvi pastāv. Bet, lai es pati kādu lomu būtu dabūjusi tādēļ, ka būtu bijusi paļāvīgāka…Nu nē!
Un kā esi tērpusi šīs vai visu varošās “vīrenes”?
Kā haizivis! Un kā izskatās sievietes, pasaules haizivis? Piemēram, Amala Klūnija, Melānija Trampa, Šārona Stouna, Makrona kundze… Pārsvarā izvēlējos glancētus kostīmus, jo kostīms rada spēcīgu formu, kam vienmēr nāk līdzi zināms seksapīls.
Apģērbs jau ir tikai ārējais karkass, stipra čaula. Un ļoti svarīgs akcents man personīgi šajā izrādē ir apavi. Nezinu, vai to skatītāji redzēs arī desmitajā rindā, bet katrai varonei tie ir ļoti glancēti, pārdomāti līdz niansei, zoles krāsai, papēža augstumam.
Ar apaviem saistās vēl viens eņģeļa pieskāriens. Ilgi nevarēju atrast kurpes Baibai Brokai JRT izrādei “Rudens sonāte”.
Meklēju elegantas sieviešu laiviņas uz četru centimetru papēža. Nekur!
Tā kā kurpju vēl nebija, bet pirmizrāde jau 8. janvārī, vēl Vecgadā līdz astoņiem vakarā ķemmēju lielveikalu, joņoju arī janvāra pirmajās dienās, viss ciet, kasēs skaita naudu, līdz beidzot Čakmarijas ielā – ir!
Aizsūtu bildi aktrisei, jā, derēs, bet – mega cena. Kurpēm atvēlētajā teātra kontā tik daudz nav. Pārdevējai stāstu, teātrī būs pirmizrāde, bet aktrise bez kurpēm. Un man tos apavus pārdeva par tādu naudu, cik man bija.
Es to uztvēru kā Visuma dāvanu. Veikals, protams, nav tirgus, kur kaulēties, bet pārdevējas vai veikala vadītājas personā biju satikusi teātri saprotošu un mīlošu cilvēku, kurš novērtē teātra mākslu.
Kur tavuprāt ir teātra vērtība?
Spējā dziedēt, atvērt stīgas, iedot grūdienu domai. Teātris var mainīt cilvēku. Ne visus, ne baru, bet kādu. Un katru savā veidā. Nupat kā kostīmu māksliniece biju uzaicināta Elitas Kļaviņas režisētajā dokumentālajā filmā par sieviešu cietumu.
Iļģuciemā ieslodzītās spēlē Čehova “Trīs māsas”. Olgu atveido Sarmīte. Ļoti trausla, viņai ir 32. izmērs, introverta, pieklusināta. Kā viņa spēlēs, kas viņu – teātrim tik šķietami neatbilstošu – motivē. Bet Olgas monologu sieviete norunāja tik brīvi, ka pārsteigta apmulsu.
Protams, sapratu noteikumus, lomas – es nāku no āra, bet viņas ir tur, ieslodzījumā, – taču pēkšņi sajutos vājākā. Mūs iepriekš brīdināja – izrādes laikā varot izskanēt komentāri, svilpieni, taču pirmizrādē pilnā zālē valdīja kapa klusums. Pēcāk ovācijas.
Braucot mašīnā no cietuma pār tiltu, domāju, cik Rīga ir skaista pelēkajā dūmakā.
Bet no pārdzīvotā netiku vaļā, gāju dušā, skrēju savu krosu, taču trīs dienas urdīja: kas ar mani īsti Iļģuciemā notika, kas tā bija par sajūtu, ko tur radīja Čehovs un šīs sievietes?
Minēji robežas, kuras esi pārkāpusi, bet ko tu nekad nepārkāptu?
Ceru, ka nekad nemēģināšu uzspiest savu. Kostīms daudz ko var dot, ar kostīmu var atrisināt pat tēlu, bet ar to nedrīkst iznīcināt, lauzt aktrisi.
Es nekad nevēlētos plivināt savus spārnus kā kostīmu māksliniece uz aktrises brutālas pazemošanas rēķina. Jo tad nebūs kopēja lidojuma.
