Kā ierīkot mazpurviņu dzērvenēm. Plašs vērtīgu padomu klāsts 0
Kā ierīkot minipurviņu, lai audzētu lielogu dzērvenes? Kādi ir stādīšanas attālumi, kā tās kopt? Kuras dos maksimāli lielāko ražu un skaistākās ogas? Vai piemājas dārzā attiecīgi sagatavotā kūdrā varētu stādīt arī parastās purva dzērvenes?
Lielogu dzērvenes piemājas dārzā vairs nav nekāds brīnums. Labvēlīgos augšanas apstākļos arī Latvijā mazdārzā izdevies ievākt pat līdz astoņiem litriem ogu no kvadrātmetra! Tāds mazpurviņš var pilnībā nodrošināt ģimenes vajadzības pēc vitamīniem. Labākais laiks dzērveņu stādīšanai ir pavasarī un vasaras sākumā – līdz jūnija vidum.
Mīl sauli, mitrumu un skābu augsni
Audzējot dzērvenes vietās, kas tām nav dabiski piemērotas, nekāda vieglā augu kopšana nesanāk. Tas ir grūti un darbietilpīgi, tomēr, ja ļoti vēlas, var panākt, ka dzērvenes aug normāli, galvenais – lai augsnei būtu skāba reakcija. Pielāgojot audzēšanas vietu piemājas dārzā, dobes platumā izrok pusmetru dziļu tranšeju, no sāniem to der norobežot ar skaidu vai smilšu slāni, lai nepaaugstinātos pH līmenis. Dobju malas var izklāt arī ar blīvu plēvi, apakšu atstājot brīvu drenāžai. Tranšejā pilda sagatavotu augsni, tai jābūt vieglai, irdenai, no nezāļu sakneņiem attīrītai un trūdvielām bagātai. To var ielabot ar skujām, lapu kompostu (bet ne ar kūtsmēsliem, jo tie satur daudz mangāna, kas dzērvenēm nemaz nav vajadzīgs). Uz sagatavotas augsnes uzber skābu (pH 2,8 – 4,9) pakaišu kūdru līdz 30 cm biezā slānī, to noblietē, labi samitrina, un dzērveņu stādīšanas vieta ir gatava. Šo darbu vislabāk veikt rudenī, lai kūdra pa ziemu kārtīgi nosēstos. Purviņš jāierīko vietā, kur ir pilns saules apgaismojums, kur stādījumu nenoēno koki un ēkas.
Uz dobes kvadrātmetru stāda 7 – 10 apsakņotus viengadīgus vai divgadīgus stādus, vai 5 – 6 trīsgadīgus ražojošus stādus. Kā stādāmo materiālu var izmantot arī 8 – 15 cm garas stīgas, bet stādot jāraugās, lai spraudeni kūdrā ievietotu pareizi – ar pumpuru uz augšu. Vienā ligzdā stāda divus trīs spraudeņus, atstājot virs kūdras 2 – 3 cm garus galus. Jo biezāks stādījums, jo ātrāk dzinumi nosedz augsni, tajā ir mazāk nezāļu, turklāt augi sāk ātrāk ražot. Labākais stādīšanas laiks ir pavasarī, līdz jūnija vidum. Amerikas lielogu dzērveņu stādījumos, kas ierīkoti ar trīsgadīgiem stādiem, ogas var sākt lasīt jau stādīšanas gadā, turpmāk to ir daudz ik gadu.
Kamēr stīgas blīvi nenoklāj augsni, stādījums ir bieži jāravē. Dzērvenājiem ir vājas konkurēšanas spējas, tie nedrīkst ieaugt daudzgadīgās nezālēs. Irdenais, mitrais substrāts ļoti patīk dažādu nezāļu sēklām – dobē arvien uzdīgst kāda pienene, zālaugi. Nezāļu izplatību nedaudz var samazināt, mulčējot dobes virskārtu ar skābām tīrām smiltīm vai skaidām.
Protams, dārzā ir iespējams ieaudzēt arī purva dzērvenes. Lai iegūtu labu ražu, svarīgi panākt daudzu garu, spēcīgu stīgu attīstību. Taču purva dzērvenes ir grūtāk novākt. Vieglāk audzēt Amerikas lielogu dzērvenes. Labas ražas iegūšanai nepieciešams, lai veidotos pēc iespējas vairāk vertikālo dzinumu. Kad augi kārtīgi sakuplojuši (tas ir, sākot no apmēram trešā gada), ik gadu agri pavasarī stīgas ķemmē – apgriež un izretina, tā veicinot jaunu ražojošo dzinumu augšanu un nodrošinot pietiekamu apgaismojumu atlikušajiem.
!!! Vasarās regulāri jālaista, jo dzērvenes ir prasīgas pēc mitruma. Tomēr jāatceras, ka dzērvene nav ūdensaugs – tā necieš pastāvīgu slapjumu! Ja stādi teju slīkst ūdenī, saknēm trūkst gaisa, tās atmirst un augi iznīkst.
Substrātam jābūt skābam (pH 3 – 4,5), dzērvenes piecieš arī ne tik skābu (līdz pH 5,1), bet tādā dīgst vairāk nezāļu.
Nedrīkst pārmēslot!
Dzērvenes ir pieticīgas. Tās aug skābā vidē ar nabadzīgu barības elementu nodrošinājumu, piebarošana jāveic ar nelielām mēslojuma devām, bet neilgiem starplaikiem. Augšanas sākumā nepieciešams fosfors, bet ziedpumpuru ieriešanās laikā – kālijs. Slāpekļa mēslojumu pēdējo reizi dod ne vēlāk par 25. jūliju, citādi augi kārtīgi nenobriest un samazinās to ziemcietība.
Vispiemērotākais skābā vidē augošo augu mēslošanai ir šķidrais pilnmēslojums Vito-Silva. Tas nodrošina dzērvenājus ar visiem nepieciešamajiem barības elementiem, tie strauji aug, veido spēcīgu un veselīgu augumu. Vito-Silva sastāv no trim atsevišķiem koncentrētiem minerālmēslu šķīdumiem: A koncentrāta šķīduma, B koncentrāta (kalcija nitrāts, kālija nitrāts un magnija nitrāts) šķīduma un mikroelementu šķīduma. Pavasarī pēc veģetācijas atjaunošanās dzērvenes uzsāk mēslot ar 0,42 % Vito-Silva šķīdumu. Darba šķidrumu gatavo no diviem litriem A koncentrāta šķīduma, diviem litriem B koncentrāta šķīduma un 200 ml mikroelementu šķīduma. Papildmēslošanu veic ne retāk kā divas trīs reizes mēnesī.
Pārāk bieža laistīšana un nepareizu mēslojuma devu lietošana var būt par iemeslu zemai ražai, kā arī slimību izplatībai. Ja dzinumu ikgadējais pieaugums ir pārlieku liels un bagātīgi lapots, dzērvenes ir pārmēslotas ar slāpekli saturošu mēslojumu un ogu nav daudz.
Ieteicams ik pēc trim četriem gadiem krūmiņus atjaunot: ziemā vai pavasarī dzērvenes 2 – 3 cm biezā slānī mulčē ar kūdru vai smiltīm. Tas veicina dzinumu apsakņošanos un vertikālo dzinumu veidošanos. Mulčējot ar frēzkūdru, paskābina stādījumā izmantotās kūdras reakciju. Ziemā, ja nav sniega un iestājas stiprs kailsals, dzērveņu stādījumus vēlams piesegt ar lapām vai citu materiālu.
Piemājas purviņā stādījumus var paplašināt, apraušot dzērveņu stīgas ar kūdru. Drīz vien tās dzīs sāndzinumus, no kuriem attīstīsies jaunie stādi.
Agrāk pie mums dzērvenēm nebija bīstamu slimību un kaitēkļu, bet tagad, kopš ierīkotas lielākas plantācijas, tie sāk parādīties. Lielražošanā ražu var sabojāt pangodiņš, kā arī dzērveņu ogu puves. Mazdārziņā, ja dzērvenes nav ieaugušas nezālēs un nav saaudzētas pārāk blīvi, var iztikt bez augu aizsardzības līdzekļiem. Pamanot dažas bojātas ogas, tās vienkārši nolasa ar rokām.
Ko izvēlēties?
Pašlaik Latvijā galvenokārt audzē ievestās lielogu dzērveņu šķirnes – ‘Early Black’, ‘Ben Lear’, ‘Stevens’, ‘Franklin’, ‘Bergman’ un citas. Agrotehnika visām ir vienāda.
– Ne tikai lielogu dzērvenes krasi atšķiras no purva dzērvenēm, arī to šķirnes izteikti atšķiras cita no citas ar bioloģiski aktīvo vielu saturu, – apliecina z/s “Gundegas” īpašnieks Andris Ansis Špats. – Nodarbojoties ar ogu pārstrādi, esmu secinājis, ka ir jāaudzē katrai tehnoloģijai vai lietošanas mērķim piemērotas šķirnes. Turklāt no šīm šķirnēm jāizvēlas tikai tās, kuras vislabāk jūtas vietējos audzēšanas apstākļos – aug kūdras augsnē, īsā augšanas sezonā.
Mazdārziņu īpašnieki, protams, šķirnes var izvēlēties, arī ņemot vērā to dekoratīvās īpašības. Kombinējot augstāka auguma (20 cm) dzērvenes ar zemajām (piemēram, ‘Early Black’, ‘Kalnciema Ražīgā’, kas sasniedz tikai 5 – 10 cm) vai šķirnēm ar dažādu lapu krāsojumu ziemā un vasarā, var iegūt kompozīciju, kas labi iederēsies dārza dekoratīvajā zonā. Dzērvenes ir ļoti izskatīgas: tām mainās lapu krāsa (no koši zaļas pavasarī līdz tumši violetai pēc rudens salnām), no jūnija beigām līdz jūlija sākumam zied, veidojot gaiši rozā ziedu paklāju, bet no septembra sākuma līdz oktobra sākumam pakāpeniski ienākas ogas.
Savulaik galvenie kritēriji šķirņu izvēlē lielai daļai audzētāju bija ražīgums un ogu lielums (visi gribēja pēc iespējas lielākas), tāpēc pirms 15 gadiem Latvijā pārsvarā ieveda šķirnes ‘Stevens’ stīgas. Tikai daži dzērveņu audzētāji izvēlējās papildus audzēt citas šķirnes: ‘Ben Lear’, ‘Early Black’, ‘Pilgrim’, bet z/s “Gundegas” Limbažu novadā turpināja pavairot un salīdzināt bioloģijas doktora Alfreda Ripas selekcionētās šķirnes.
– Iespējams, ka tieši Latvijā radītās mums būs vispiemērotākās, jo ir izturīgākas. ASV selekcionētajām dzērveņu šķirnēm vienā pavasarī mūsu saimniecībā agrās salnas “nokoda” 75 % ziedpumpuru, kamēr vietējām šķirnēm – vien 15 procentu. Vēl viens vērojums – visas Nacionālajā Botāniskajā dārzā selekcionētās šķirnes pavasarī ilgāk guļ ziemas miegā, bet pēc tam intensīvāk aug. Tomēr tik lielas ogas kā “amerikānietēm” tām neveidojas, jo augiem ir īsāks veģetācijas laiks, – atzīst z/s “Gundegas” saimnieks.
Lielogu dzērveņu šķirnes pie mums ir plašā izvēlē. Lai izvēlētos sev noderīgāko, A. Špats iesaka rudenī pastaigāt gar dažādu dzērveņu šķirņu laukiem, lai redzētu dabā, kā tās ražo. Latvijā dārzkopji gan biežāk iegādājas tādas šķirnes, ko tirgū var dabūt, vai iesaka pārdevējs.
Visu šķirņu dzērvenēm piemīt baktericīdas īpašības, taču izstrādājumiem, kas ilgi jāglabā (ievārījumi, mērces), nepieciešams pēc iespējas augstāks benzoskābes (dabiskās ogu konservējošās vielas) saturs. Kā rāda analīžu rezultāti, visvairāk tās ir šķirņu ‘Salaspils Melnās’, ‘Anda’ un ‘Līva’ ogās, vismazāk – šķirņu ‘Pilgrim’ un ‘Kalnciema-2’ ogās.
No dzērvenēm var pagatavot garšīgas sukādes (divpakāpju procesā – vispirms osmozes procesā izdala sīrupu, izvelkot līdz 30 % sulas no ogām, pēc tam ogas žāvē bez sīrupa +45 °C sešas diennaktis); sukāžu iznākuma aprēķini liecina, ka visvairāk (virs 60 % no ogu svara) var iegūt no šķirnēm ‘Ben Lear’, ‘Līva’, ‘Pilgrim’.
Laika posms, kādā ogas sasniedz pilngatavību, katrai šķirnei ir atšķirīgs. Agro šķirņu ogu nobriešanai vajag no pusotra līdz diviem mēnešiem (novembrī), vidējo un vēlo šķirņu ogas ienākas divu trīs mēnešu laikā. Glabāšanas laikā (pagrabā, šķūnī) ogām mainās vairākas īpašības, piemēram, samazinās skābju saturs, bet pieaug cukuru, pektīnu daudzums.
Viena no visražīgākajām mūsu klimata apstākļos ir šķirne ‘Stevens’ – tā ir diezgan agrīna, mazprasīga, ar lielām ogām. Savu nozīmi nav zaudējusi arī sen audzētā ‘Franklin’– šķirnei ir augsta ražība, ogas vidēja lieluma, toties labi glabājas svaigas. Latvijā var iegādāties stādus arī citām šķirnēm: ‘Pilgrim’ (ar ļoti lielām ogām), ‘Early Black’ (ogas vidēji lielas, bet var būt arī sīkas, raža vidēja), ‘Bergman’ (ļoti labi glabājas svaigas), ‘Black Veil’ (ļoti agra, tumši sarkanas, lielas ogas), ‘Ben Lear’ (ar lielām ogām, diemžēl tās ir neizturīgas pret puvēm), ‘Wilcox’ (lielas, ovālas formas, izcilas kvalitātes ogas, labi glabājas), ‘Howes’ (vēla, ogas teicami glabājas). Vietējo purva dzērveņu labāko atlasīto klonu stādus var iegādāties Nacionālajā Botāniskajā dārzā. Salaspilī pārdošanā ir arī vietējās selekcijas lielogu dzērvenes – ‘Salaspils Melnās’ (ogas tumši sarkanas, vidēji lielas), ‘Tīna’ (tumši sarkanas, lielas) un citas.
UZZIŅA
• Savvaļā pie mums sastopamas divas sugas: purva jeb lielā dzērvene (Oxycoccus palustris) un sīkā dzērvene (Oxycoccus microcarpus). Abām ogas aug uz ložņājošām stīgām, kas iespiežas sūnās. Nogatavojoties ogas kļūst mīkstākas un sulīgas, tās ir dažāda lieluma, var atrast arī lielogu formas.
• Amerikas lielogu dzērvenei (Oxycoccus macrocarpus) ir spēcīgi, ložņājoši stumbri, uz kuriem veidojas stāvi augļzariņi, vienā vasarā tie izaug līdz 6 cm gari. Ogas ir daudz lielākas nekā mūsu savvaļas dzērvenēm, tās ir stingras, sausākas un miltainākas, bet labākas pārstrādei.
PADOMI
• Sukāžu gatavošanai dzērvenes drīz pēc nolasīšanas un attīrīšanas ir jāsasaldē, lai saglabātu tajās augstāku skābju saturu.
• Biezsulu, ievārījumu, mērču pagatavošanai dzērvenes līdz to pilnīgai nobriešanai jānogatavina pagrabā +4…+12 °C temperatūrā. Kad ogas kļuvušas mīkstas, tās var pārstrādāt vai uzglabāt sasaldētas -10 °C temperatūrā.
